Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Apputeksnēt. Un apputeksnēties. Ne vairāk un ne mazāk

Andas Līces jaunā grāmata

Laikraksts Latvietis Nr. 315, 2014. g. 26. jūnijā
Sanita Dāboliņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Lice_0

Grāmatas „Lielais lakats“ vāks.

Grāmatas, lakata un ziedu krāsas savijušās kopā ar grāmatas atklāšanas svētku viesu smaidiem un laba vēlējumiem. FOTO Agris Veckalniņš.

Anda Līce teic, ka grāmatas nosaukums, tāpat kā audējas Ausmas Spalviņas meistarotais lakats, ietver gan tēvzemes jēdzienu, gan pasargātību un mātišķumu. Tas noder arī vasarīgi vēsajā Cesvaines pilī. FOTO Agris Veckalniņš.

Anda Līce. Lielais lakats. Redzējumi. – Rīga: Nordik, 2014., 235 lpp.

Gada gājumā skatītas ainas, satikti cilvēki, izjustas emocijas un iedvesma, mākslas pasaulē satikti gara radinieki, izsāpētas un ar smaidu gūtas atziņas – no visdažādākajiem pavedieniem ir austs Andas Līces Lielais lakats. Dzejniece un publiciste A. Līce jaunākās grāmatas apakšvirsrakstā likusi jēdzienu „redzējumi“. Bet viņas redzējumi dažbrīd ir tik dzejiski, ka gribētos tos saukt par dzejoļiem, dažbrīd tik analītiski un reizē emocionāli, ka būtu dēvējami par esejām. Grāmatas redaktore Ieva Janaite Lielā lakata atvēršanas svētkos Cesvaines pilī ceturtdien, 5. jūnijā pārcilāja gan šos, gan citus žanra apzīmējumus, atzīstot, ka nederēs arī sen atrastais, taču latviešu literatūrā īsti neatzītais prātulas vārds, jo „tie nav tikai prātojumi, bet arī emocijas“.

A. Līce aicina klātesošos darīt to, ko daba šajā laikā dara: zaļot, ziedēt, apputeksnēt un apputeksnēties, jo no cilvēka jau nekas vairāk netiek prasīts. Būt saskaņā ar dabu un būt par dabas daļu. Ne vairāk un ne mazāk.

Kāpēc dzejniece ir izvēlējusies prozu? Laiks esot pragmatisks, tiešs. Visa intonatīvā palete – no pakratīta pirksta, vieglas zobgalības līdz siltai sirsnībai – ir tā „ko saskatām, izjūtam dzīvē, īpaši vecākās paaudzes cilvēki“. Gan grāmatā, gan tās svētkos vienas no saldākajām un reizē sāpīgākajām izjūtām ir saistītas ar savas vietas apziņu. „Vietai ir milzīgs spēks,“ saka autore, „bet tas neparādās, ja tev nav atmiņu, kas ar šo vietu saistās.“ Atmiņām nav vienmēr jābūt labām, bet – spilgtām. Kā izlaiduma ugunskurs Cesvaines parkā, rīta miglā skanot skolotāja Harija Šulca vijolei. Kā dzimtās puses zaudējums, vēstures griežiem aiznesot Sibīrijas plašumos. Kā izsūtījuma laikā pazudušo klavieru atgriešanās mājās. Kā brīvība izvēlēties: iesēsties un iekrampēties vai nākt un iet. I. Janaite atzīst, ka, tikai uzkāpjot Cesvaines pils tornī un apskatot apkārtējos plašumus, var īsti saprast, kāpēc A. Līce te ir iesakņojusies.

Vēl mēs runājam par brīnumiem: kam ticam, ļaujamies, kas lēni ienākas un… ko paši radām, ieraugot citu vajadzības, neļaujot bailēm ieņemt mīlestības vietu, piedzīvojot sava veida zemestrīci, aizrokoties līdz īstajai āderei sevī, uzziedinot citu cilvēku kā puķi. Brīnumaino dvēseles valodu Lielā lakata autore ir saklausījusi arī Imantā Ziedonī, Broņislavā Martuževā, Evitā Sniedzē, citos rakstniekos, dzejniekos, aktieros, režisoros, māksliniekos un mūziķos.

„Sirds un prāts. Sirdsprāts. Kad nekas vairs abus nešķir un nestāv vidū. /../ Savest abus kopā ir tas pats kā, ejot pa dzelzceļa sliedi vai šauru dēli, beigt gāzelēties te uz vienu, te otru pusi un spēt noturēties līdzsvarā,“ raksta A. Līce, šķietami vienkāršos vārdos ietverot mūsu ikdienas izjūtas un izvēles: būt līdzsvarā, izvēlēties labāko, spēt saskaņot mīlestību un pragmatismu. Vai šajā procesā neaizmirstam vērtības? Kur tās balstās? Cik spēcīgi tajās balstāmies mēs? Un kam nodosim tās tālāk? Kā tagadējie bērni tās izpratīs un izteiks? „Rakstīšana izglīto gan sirdi, gan prātu. Krustiņu ievilkšana testu kvadrātiņos, ko tagad veic daudzos mācību priekšmetos, neatstāj nekādus nospiedumus. Nav brīnums, ka ir tik biedējoši daudz to, kas savas domas spēj izteikt vienīgi nepaplašinātos teikumos, jūtas sasaistīti, līdz ar to arī viegli aizkaitināmi. Verbālo aizturi viņi mēģina pārvarēt, lietojot valodas visrupjāko slāni,“ brīdina A. Līce.

Daudzi Lielā lakata pavedieni aizstīdz līdz katram cilvēkam nozīmīgai kopībai – ģimenei, dzimtai, senčiem. Un, domājot par cilvēkiem, kuri iet pasaulē un atkal atgriežas, ir skaidrs, ka viens no pievelkošajiem pavedieniem – caur vecāku lūgšanām, caur atziņu, ka „skaistākā rota bija bērnu rociņas ap kaklu“ – ir ģimene: „/../ nekas labāks un stiprāks par ģimeni nav un netiks izdomāts“.

Grāmatas atvēršanas svētku sarunās „mūsu balsu, valodu un mūsu elpas fonā“ ikviens klātesošais varēja pielaikot lielo lakatu, pacienāties ar dzejnieces cepto maizi un kaņepju pavalgu, nogaršot Ceļadomu bišu šāgada ienesumu, tādējādi vismaz nedaudz apjaušot A. Līces lomu un interešu plašumu. Protams, rūķu namiņā un diplomētās daiļdārznieces koptajā dārzā ciemoties varēja vien domās.

Mums, steidzīgajā laikmetā skrienošajiem, nevaļīgajiem, lai noder Cesvaines vidusskolas vēlējums dzejniecei: „Lai jums pietiek laika rakstīt, mums – izlasīt!“

Grāmatas izdošanas ceļš veidojies garāks un sarežģītāks, nekā sākumā licies. To atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds, Madonas novada dome un Cesvaines novada dome. Nordik cer, ka A. Līce ir iesakņojusies arī viņu izdevniecībā un taps nākamie kopdarbi.

Sanita Dāboliņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com