Uldis Siliņš stāsta par interesantiem cilvēkiem

Divpadsmitais turpinājums stāstam par Donaldu Deiju (Donald Day) un viņa grāmatu „Uz priekšu, kristīgie zaldāti“ („Onward Christian Soldiers“). Sākums LL 84, 85, 86, 88, 90, 92, 93, 94, 95, 96, 98, 99.

Tagad Deija grāmatā kārta Igaunijai un prezidentam Konstantinam Petsam.

Igaunijai nav valsts prezidenta posteņa, bet ir, tiešā tulkojumā no angļu valodas, valsts vecākais. Pets bija pirmais un pēdējais Igaunijas Valsts vecākais.

„Viņš savu lielāko mūža daļu pavadīja kalpodams savai valstij. Viņš tāpat kā viņa kolēģis Kārlis Ulmanis nerūpējās par personīgo bagātību,“ raksta Deijs.

Netālu no Tallinas (Reveles) Petsam ir maza saimniecība. Savos braucienos uz Igauniju Deijs viņu tur vairākas reizes apciemojis. Sēdēdami dārzā un malkojot pašdarināto, melno zustreņu vīnu, viņi runājušies atklāti kā veci draugi.

Kādu pēcpusdienu viņš atļāvis Donaldam ieskatīties savā dzīves filozofijā:

„Kad es nopirku šo mazo zemes stūrīti, tas nebija nekas vairāk kā krūmājs, galvenokārt purvs. Tagad te ir maza, jauka ferma, kas var apgādāt ar iztiku un visu dzīvei nepieciešamo veselu ģimeni. Daudz no tā, kas šeit redzams, es esmu paveicis pats savām rokām. Kad es te sēdu un vēroju padarīto, es sajūtu lielu gandarījumu. Lai nākotnē nāktu, kas nākdams, es domāju, ka ar šo fermu mans dzīves darbs ir pabeigts, un tas man dod vislielāko pašapmierinājumu. Tam, ka mēs te esam, ir savs iemesls. Un ja mēs padarām gabaliņu no Dieva zemes skaistāku un auglīgāku, es domāju, ka es esmu darījis ko labu, ka es esmu paveicis to, ko Dievs ir no manis sagaidījis. Es esmu ļoti laimīgs, ka es varēšu atstāt šo mazo zemes stūrīti skaistāku nekā toreiz, kad es to atradu.“

Deijs: „Pets bija viens no tiem cilvēkiem, kas atstās šo pasauli mazliet labāku nekā tā bija, kad viņi te ieradās. Varbūt, ka šis ir tas pareizais veids, kā spriest, vai cilvēka dzīve tiešām ir bijusi vērtīga un bagātīga, vai nē. Daudzi manam vērtējumam piekritīs, ka Pets ir bagāts vīrs.“

Pets ir optimists. Viņam un Igaunijas valdībai ir lieli plāni nākotnei. Valstij ir lieli degakmens krājumi, un viens no Peta sapņiem ir, ka šī dabas bagātība ļaus samazināt nodokļus un padarīs valsti bagātu un ziedošu.

Un vēl viens negaidīts plus. Igaunijas kartupelis! Ziemeļigaunija ir nabadzīgākā teritorija valstī ar kaļķainu aramzemi, kurā nekas neaug, izņemot kartupeļus. Izrādās, ka šī suga Vidusjūras zemēs ar līdzīgu augsni, dod milzīgu ražu. Igaunijai ir jauna eksportprece – sēklas kartupelis.

*

„1921. g. Rēvele (Tallina) ir pelēcīga, maza pilsēta, kuras galvenais ienākuma avots pirms Pirmā pasaules kara ir bijusi tur stacionētā Krievijas impērijas Baltijas flote. Igauņi ir pazīstami kā lieliski dārznieki vecajā Krievijas impērijā, un gadu skrejā Tallina kļūst par vienu no skaistākajām un atraktīvākajām Baltijas piekrastes pilsētām,“ raksta Deijs. „Tāpat kā citām tautām ap Baltijas jūru, arī igauņiem nebija jāsaka, kas, ko un kā darīt. Tās nav līdzīgas slāviem. Viena no labākajām rakstura īpašībām šīm tautām ir personīgā iniciatīva. To varēja redzēt, braucot pa Igauniju gadu pēc gada. Ne tikai fermas liecināja par pārticību, arī tirgošanās centri un pilsētas bija kļuvušas košākas, parādījās jaunas pienotavas, labības elevatori, noliktavas un kooperatīvu ēkas. Pirmās modernās celtnes bija skolām, un tikai pēc tam parādījās komfortablas mazas viesnīcas. Bērni šķita labi aprūpēti, cilvēki labi ģērbušies un paēduši. Igaunija nemitīgi uzlaboja savu iedzīvotāju dzīves un kultūras standartu. Unikāls notikums bija dziesmu svētki ar 20 000 dziedātājiem nacionālos tērpos un 100 000 klausītājiem. Igaunijai un Latvijai bija visvairāk koru uz iedzīvotāju skaitu nekā jebkur citur pasaulē. Bet 20 gadi bija par daudz īss laiks, lai rastu pasaules ievērību.

Krišjānim Baronam pirms nāves izdevās savākt 250 000 tautasdziesmu, un 12 000 cilvēku pavadīja viņu pēdējā gaitā. Septiņas jūdzes no baznīcas līdz kapsētai! Neparasta atzinība neparastam sasniegumam.

Jā, lai kolekcija būtu pilnīga, viena sējuma saturā bija nerātnās tautas dziesmas.“

Turpmāk vēl