Sigulda vasaras plaukumā

Palielināt / Enlarge

Stacijas laukums ar „Laimas“ pulksteni. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas Mākslu skola un koncertzāle „Baltais Flīģelis“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sigulda. Vēja zvans, atklāts 2007. g.; autore Inta Berga. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Spieķu parks. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas Jaunā pils. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas luterāņu baznīcas altāris ar Tilberga gleznu. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sigulda, Gauja un Turaidas pils. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas bobsleju trase. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sigulda. Velnala Gaujas otrajā krastā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sigulda. Ziemeļu gulbju ģimene. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Turaidas pilsdrupas un Gauja. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Turaidas luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Turaidas luterāņu baznīcas altāris. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Krimuldas muiža. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Siguldas gaisa tramvajs koku galotnēs. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Skats no Siguldas gaisa tramvaja. FOTO Aina Gailīte.

Jau sen man bija doma doties uz Siguldu īstā pārgājienā pa takām gar Gauju un kraujām augšā lejā, lai arī noteikti sanāk kādi 20 km. Pirmdienas rītā devāmies ar vilcienu uz Siguldu, apzināti darba dienā, lai nebūtu tik daudz ļaužu. Tūristu informācijas birojā kopā ar japāņu tūristiem paņēmu visus noderīgos ceļvežus – noderīgi ar to, ka var sekot vai visi apskates objekti ir atrasti. Sākām ar Siguldas staciju/autoostu un stacijas laukumu – jā, laukums ir iespaidīgs krāšņs, milzums puķu stādījumu, Laimas pulkstenis un daudz visādu „rozīnīšu“, es teiktu romantisks un plašs (pilnīgs pretstats Rīgai).

Bez tūristu iecienītajām skatu vietām, Siguldā vēl ir divi ļoti slaveni, ar mūziku saistīti objekti. Kā pirmo devāmies skatīt Mākslu skolu un koncertzāli 250 vietām Baltais Flīģelis, Šveices ielā 19. Šī adrese jau no 19. gs. beigām ir saistīta ar mūziku; šeit dzīvoja komponista Alfrēda Kalniņa dzimta. Baltais Flīģelis skan no 2001. g. Tālāk, slaidā lokā pa pilsētas centru, apskatījām ļoti plastisku skulptūru Vēja zvans (autore Inta Berga, 2007. g.), tad Atslēgu skvērs – pieticīgs, pie zema mūrīša pieslietas trīs pamatīgas atslēgas, tiltiņš, soliņš un puķu dobes, tas viss lielu koku paēnā. Mazliet tālāk – Spieķu parks, tas ir veltījums un slavinājums jau no 19. gs. populārajam, dzelteni rakstainajam spieķim, šobrīd tas gan ir samierinājies ar suvenīra funkciju. Spieķi zālājā ir pamatīgi, protams piegāju un aptaustīju – metāla.

Mazliet tālāk, aiz ļoti iespaidīgiem vārtiem – Siguldas Jaunā pils ar karogu tornī; zem tā darbojas Siguldas novada Dome. Tiek izmantotas arī vairākas atjaunotās pils kompleksa ēkas. No skatu laukuma paveras skats uz Gaujas ieleju, un tai otrā pusē redzama Krimuldas muiža. Turpat aiz pils ved ceļš uz Livonijas ordeņa pili caur nolaižamiem vārtiem. Šīs senās pils mūru paliekas ir daļēji atjaunotas vai iekonservētas. Šīs viduslaiku pilsdrupu estrādē nu jau 22. reizi (no 1.–3. augustam) notiks Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki, kuru organizēšanai ar visu sirdi ir atdevies Dainis Kalns – svētku mākslinieciskais producents. Bet Sigulda nav tikai muzikāla pilsēta; šogad tā ir arī Eiropas Kultūras galvaspilsētas Rīga 2014 partnere.

Pēc šo divu vēsturisko kompleksu apskates nonākam pie dīķa, kura ūdeni izvago vairākas mercenes, saulainā pļavā, ziedošu puķu ceri un satraukta putnu mazuļu sasaukšanās, celiņa galā aiz lieliem kokiem stāv balta baznīca. Lai arī gaiss ir krietni iesilis, apkārt jūtams tāds vieglums un gaišums, nav ne žogu, ne palīgēku, un pa celiņu mums pretī nāk jauns kungs ļoti vasarīgi ģērbies. Izrādās, tas ir Siguldas luterāņu draudzes mācītājs Andris Grots. Baznīcas durvis ir plaši atvērtas, un arī šeit valda gaisma un plašums. Mans nodoms uzkāpt baznīcas tornī piepildās apbrīnojami viegli. Latvijā esmu kāpusi kādos padsmit baznīcu zvanu torņos, bet pa tik platām un ērtām kāpnēm, ar tik labu dabisko apgaismojumu un interjera smalkumiem, kāpu pirmo reizi. Baznīcas vēstures aizsākums ir no 1225. g., bet kā mūra dievnams tas rakstos minēts 1483. g. kā Sv. Bērtuļa baznīca. Baznīcas tornis betonā būvēts tikai 1930. g. Altārglezna ir gleznotāja Tilberga darbs. Padomju varas gados baznīcu izmantoja arī citu konfesiju ticīgie. Vasaras sezonā baznīca apmeklētājiem ir atvērta katru dienu, un ir iespēja apskatīt ne tikai tās vēsturisko ekspozīciju, bet arī mākslinieka Valda Atāla Pogu mozaīkas – no pogām veidotas gleznas. Netālu no baznīcas atrodas vairākas Gaujas Nacionālā parka administrācijas ēkas.

Atvadījāmies no laipnā mācītāja un devāmies Dabā, pa taku uz Gleznotāju kalnu un Kraukļu aizu. Milzīgās, stāvās klintis tik iespaidīgas, kritušie koki apauguši sūnām vai krāšņām dzeltenām sēra sēnēm. Vietām pa takas kāpnēm bija jāiet ļoti uzmanīgi vai jāiet tām blakus, jo dēļi ir stipri bojāti, uz ko norādīja brīdinājuma uzraksti (protams, tūristus pa šīm takām gidi nevadā). Tā mēs pa līkloču taku augšā lejā gājām gar Gaujas krastu līdz tiltam, pavērojām gaisa tramvaja vagoniņu un pa to pašu krastu gājām garām Bobsleja un kamaniņu trasei, tad no krasta pavērojām Velnalu Gaujas otrajā pusē un pa kājnieku vanšu tiltu pārgājām Gauju. No kājnieku tilta labs skats uz Gaujas līkumiem un Velnalas klintīm. Un atkal pa Gaujas senlejas takām gar Piķenes krauju devāmies uz tilta pusi, lai turpinātu ceļu uz Turaidu.

Šajā krastā, kur Gauja ir mainījusi tecējumu, ir izveidojies tāds mūžameža skats – ūdens, grīšļi, skalbes, apsūnojuši krituši koki, uz kuriem tik trūka orhideju. Pakāpeniski nonācām atklātākā vietā, kur sākās ziedošas pļavas (daudz man svešu puķu), protams, pie sevis jau purpināju, ka nevar sabildēt tuvplānus, bet ceļš vēl tāls. Caur pļavām nonācām pie kāda plaša dīķa ar niedrēm apaugušiem krastiem. Un, ak, tavu brīnumu – ziemeļu gulbju pāris ar sešiem pūkainiem mazuļiem. Pirmo reizi redzēju tik tuvu ziemeļu gulbjus un tik mazus mazuļus. Aiz priekiem aizmirsu par nogurumu un te jau klāt Gūtmaņala – Baltijas lielākā ala un senākais tūrisma objekts, par ko liecina uzraksti uz alas sienām no 17. gs. Aiz Gaujas tilta jau taka veda augšup un tad pie lielā Dainu kalna piemiņas akmens sākās bezgalīgas kāpnes – Krišjāņa Barona taka. Man jau likās, ka mani spēki izsīks ātrāk nekā beigsies kāpnes.

Tā nu mēs bijām Turaidas muzejrezervātā. Es devos uz pilsdrupām, lai uzkāptu tornī un safotografētu visu, visu no augšas. Torņa kāpnes nav šauras, pakāpieni pasekli un stipri vien padiluši, apgaismojums iepriecinošs. Pašā augšā, skatu laukumam visapkārt daudz lūku, gāju tik pēc kārtas pa apli apkārt. Ak, tie skaistie meži visapkārt, Gaujas zilās jostas loki, ceļš ar mazām mašīnītēm un vēl mazākiem ļaudīm. Tālumā Siguldas Jaunā pils. Lejā viss Turaidas muzejrezervāts kā uz delnas. Jā, lai apskatītu muzeju un uzkāptu tornī, jāpērk biļeti, to var izdarīt arī pie pašiem vārtiem. Uz atvadām vēl nobildēju iespaidīgo bruņinieku pils kompleksu aiz ziedoša jasmīnu krūma.

Tālāk pa celiņu uz baznīckalnu. Turaidas luterāņu baznīca ir ievērības cienīga kā tipiska lauku koka baznīciņa: lauku amatnieku būvēta 1750. g. bez zvanu torņa; zvans bija iekarināts stabos blakus baznīcai. 2010. g. Turaidas baznīca pēc restaurācijas atguva savu sākotnējo izskatu. Restaurācijā izmantota vēsturiskā būvprakse – izolācijai pielietota bērza tāss, bet fasādes krāsa gatavota no rudzu miltu klīstera ar okera pigmentu. Acij ļoti tīkama ir baznīcas koši sarkanā fasāde ar pelēko tornīti un baltajām logu aplodām. Baznīcas vēstures ekspozīciju ir veidojis Turaidas muzejrezervāts. Par Turaidas koka baznīcas vērtību Latvijas sakrālajā arhitektūrā liecina jau 1932. g. piešķirtais aizsargājamās arhitektūras pieminekļa statuss. Turaidas baznīciņu noteikti vajag apskatīt, tai ir tik gaiša aura, tās interjera smalkumi ir vienkārši un viegli, nav nomācošas varenības.

Jā, un vēl – Turaidas Rozes īstā kapa vieta ir zem loga, pa kreisi no altāra, bet tā nav nekādi atzīmēta; ir tikai piemiņas vieta ar uzrakstu. Tālāk atkal pa taku līdz serpentīna ceļam, un tas jau ir klāts ar mūsdienu bruģi. Grūti jau man gāja pret kalnu, bet nevar tak to izrādīt, tik nebija vēlmes pakāpties pie Krimuldas pilsdrupām, tik vien pa gabalu uzmetu skatu Krimuldas muižai. Un tad jau bija interesanti, bija jāfiksē gaisa vagoniņa tuvošanās no Siguldas. Šis ir vienīgais šāda veida gaisa trošu ceļš Baltijā. Skatam paveras mainīga ainava – Siguldas baznīca, Turaidas pils, Gaujas ieleja, tilts pār Gauju, Krimuldas muiža. Vagoniņš kursē ik pa pusstundai. No vagoniņa līdz Siguldas stacijai bija vēlams nokļūt 20 minūšu laikā, – paspējām. Tas bija trekns punkts. Visa diena pavadīta tik svaigā gaisā, tādā skaistumā, smaržās, putnu dziesmās, bez nevienas tulznas, otrā dienā tikai atklājās, ka man piesūkusies Siguldas ērce. Protams, ar vienu dienu ir par maz, bet šādu maršrutu noteikti nevar veikt slapjā laikā, tad takas noteikti ir slidenas.

Mūzikas cienītāji uz Siguldu var doties arī: no 2. – 5. jūlijam XI Kremerata Baltica festivāls; 26. jūlijā – V Blūza svētki; 9. augustā – Dabas koncertzāle.

Dabas taku gājēja

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“