DV 2010 vēstures konference Bērzainē (3)

Otrais turpinājums. Sākums LL Nr. 98

Ne jau viss, ko ieviesa LPSR Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada jūnijā, ir bez iebildumiem pieņemams. Tas jo sevišķi attiecināms uz terminu – kalendāra nemieri – kas radās saistībā ar komunistiskajam režīmam neērto Latvijas vēstures datumu atzīmēšanu 1987./1988. gadā.

Tagad šo terminu, ar vai bez pēdiņām, lieto vietā un nevietā. Trūkst notikumu skaidrojumu. Tā, piemēram, skolu jaunatne bieži vien nezin, ka 1987. gada 14. jūnijā notikums pie Brīvības pieminekļa nav iekļaujams nemieru virknējumā. Aizvesto piemiņa un godinājums bija apsūdzība komunistiskajam režīmam, kas sabruka zem sāpju lāsta.

Vēstures konferencē Bērzainē labu izskaidrojumu par toreizējo vidi sniedza Egīls Levits – jurists un politologs. Temats Padomju cilvēka audzināšana. – Lai panāktu pilnīgu sabiedriskās domāšanas vienveidību, bija jārod jauns – padomju cilvēks. Buržuāziskās apziņas izskaušanas vārdā vispirms iznīcināja pilsonisko eliti. Lai nepieļautu ideoloģiski bīstamu ideju izplatīšanos, režīms atņēma cilvēkiem visas iespējas ar masu saziņas līdzekļu starpniecību paust savas domas. Caurmēra latvietis tika ieslodzīts Padomju Savienībā. Režīms centās izdzēst no vēsturiskās atmiņas visus nepareizos faktus. Vienlaicīgi ar cilvēku fizisko izolāciju, režīms izolēja arī garīgi. Galvenais kļuva sociālistiskās apziņas iepotēšana.

Jautājot, vai mērķis tika sasniegts, atbilde bija – nē! Tādu padomju cilvēku, kādu to vēlējās režīms, tas nespēja izveidot. To pierāda fakts, ka šie paši cilvēki režīmu sagrāva, nevis revolucionāri patriecot līdzšinējo komunistisko varas eliti, bet gan salaužot domāšanas žņaugus. Īsā laika posmā (1988 –1991) lielākā daļa cilvēku pārmainīja savu pasaules redzējumu. Taču drupas un sārņi izzūd tikai lēnām, traucējot vēlamo demokrātisko attīstību.

Par kustības Atdzimšana un atjaunošanās nozīmi stāstīja arhibīskaps Elmārs E. Rozītis. Dokumentācijas lasāmas tā laika izdevumā Auseklis. Baznīca bija viena no pirmajām organizētajām latviešu struktūrām, kas izslīdēja no valsts un partijas kontroles, kuras teiktais vārds jau tad, kad preses izdevumus vēl ierobežoja kompartijas ideologi, skanēja pietiekami brīvi. Latvijas baznīcas tajā laikā bija cilvēku pilnas, kur arī nereliģiozi cilvēki bez aizspriedumiem nāca, lai ietu ārā stiprāki par spiedošo apkārtni.

Sekoja paaudžu dialogs. Tā pamatā DV Centrālās valdes Jaunatnes nozares izveidotais pētniecisko un radošo darbu konkurss Trešā atmoda Latvijā. Sadarbībā ar LV Arhīvu, Latvijas Okupācijas muzeju un Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Rīgā bija uzrunāta 16 –25 g.v. latviešu jaunatne. Saņemti vairāk nekā četrdesmit apjomīgi darbi no daudziem Latvijas novadiem. Kopā ar jauniešiem, konsultantiem un aptaujās iesaistītiem Trešās atmodas lieciniekiem, konkursa norisēs bija iesaistīti ap 300 ļaužu. Par visu to konferencē ziņoja konkursa koordinatore Agnese Ziemele un DV CV Jaunatnes nozares vadītāja Ilze Jozēna. Ar saviem darbiem klausītājus iepazīstināja konkursa pirmo vietu ieguvēji: 18 g.v. Raivis Sprudzāns no Balviem un 16 g.v. Veronika Baltmane no Ilūkstes.

Trešā atmoda ir atstājusi neizdzēšamas pēdas Latvijas un arī ikviena latvieša dzīvē. Laiks, kurā vērtībām, ideāliem, vienotībai un augstākiem mērķiem bija liela nozīme. Taču daudzos jauniešu darbos samanāma smeldze par ideālu un vienotības trūkumiem šodienas Latvijā.

Darba grupās apskatīja, kas darāms un kāda loma sabiedrībā ir šodienas 16 –25 g. v. latviešu jaunatnei. Tas attiecināms arī ārvalstīs dzīvojošai jaunatnei. Sākotnēji konkurss bija iecerēts globālā mērogā. Klusums. Tā nu mēs vēl neuzzinājām, ko par Trešo atmodu domā jaunatne un audzinātāji Stokholmā, Londonā, Toronto, Garezerā un Annas Ziedares Vasaras vidusskolā Austrālijā. Pārrunas konferencē liecināja, ka te daudz darāmā, lai sasniegtu vēlamo vienotību.

Imants Balodis
Laikrakstam „Latvietis“