DV 2010 vēstures konference Bērzainē (2)

Pirmais turpinājums. Sākums LL Nr. 98

Vēstures konferencē DV mītnē Bērzainē pievērsāmies Trimdas devumam mūsu tautas likteņiem. Uzrunājām šodienas 16 –25 g. v. latviešu jaunatni, stāstot to, kas viņiem maz dzirdēts skolās un citās mācību iestādēs.

Padomju vara ar impērijas varenajiem līdzekļiem nespēja panākt kontroli pār Latvijas politiskajiem bēgļiem. Protams, čekas priekšnieks Boriss Pugo ar sava veida paraugdemonstrāciju 1983. gadā izvērsa plašas apcietināšanas un tiesu prāvas, bet tās nespēja noslēpt nevardarbīgo pretestību. Ar Gaismas akcijas tiešo līdzdalību, visdažādākās starptautiskās organizācijās un konferencēs, tāpat medijos, nokļuva apcietināto cilvēku fotogrāfijas un viņu dzīves stāsti. Tātad liecības, pēc kurām jau agrāk taujāja, piem., ANO delegāti. Līdz ar to, no publicistiskā viedokļa skatoties, 1983. gada 6. janvāris ir nozīmīgs datums Latvijas problēmu pacelšanai starptautiska līmenī.

To pašu ceļu gāja arī pulcēšanās Pasaules Brīvo latviešu dziesmu dienās 1984. gadā Minsterē. Vēl spilgtāku izteiksmi šie centieni ieguva, Pasaules Baltiešu apvienībai, iesūdzot Padomju Savienību Kopenhāgenas tribunālā. Baltieši paši radīja noteikumus, kas izraisīja uzmanību. Apsūdzību kopsavilkumu PBA priekšsēdis O. Pavlovskis beidza ar vārdiem: „Mēs, baltiešu tautas, neprasām nekādus teritoriālus guvumus. Mēs neprasām sev varu. Bet mēs prasām igauņiem, latviešiem un lietuviešiem tiesības dzīvot kā brīviem un miermīlīgiem cilvēkiem mūsu pašu zemēs un baudīt Dieva mums dotās tiesības. Viss, ko mēs prasām, ir brīvība.“

Šo ievirzi uztvēra arī baltiešu jaunatne, kuriem nevarēja pārmest revanšistiskās tieksmes. Šādi konferences referents Māris Graudiņš norādīja, ka Baltijas valstīm toreiz pasaules uzmanība tuvojās nullei. Bija nepieciešams tā saucamais Trešās personas atbalsts: Miera kustība, vides aktīvisti, Solidarnošc, krievu disidenti u.c. Vajadzēja pievērsties globāliem, ne tikai nacionāliem jautājumiem. Visu to sekmīgi veica Brīvības un miera kuģa brauciens no Stokholmas – apstājoties iepretim Lietuvai, Latvijai un visbeidzot Igaunijai – sasniedzot Somijas Helsinku ostu. Brauciena dalībnieki, vairumā baltiešu jaunieši, pieņēma deklarāciju, prasot padomju militāro spēku izvākšanu no Baltijas, plebiscītu par neatkarības atjaunošanu un Ziemeļeiropas izveidošanu par atomieroču brīvu zonu.

Brauciens pievērsa pasaules mediju uzmanību: aptuveni 2 tūkst. rakstu, vismaz astoņas Eiropas nacionālo ziņu speciālreportāžas un dokumentālas filmas, ieskaitot BBC, ZDF, Zviedrijas, Somijas, Šveices u.c. nacionālo TV kanālu ziņas. Nozīmīgs sasniegums, kas vērtējams tālejoši 1986. g. un 1987. g. notikumiem Latvijā.

Jaunatne bieži vien jautā, no kurienes un kā radās grupa Helsinki–86. Taču ne – no nekā. Tālākas saknes – politiskais disidentisms un citur Austrumeiropā jau īstenotie protesti pret cilvēktiesību pārkāpumiem komunistu pārvaldītajās zemēs. Cilvēktiesību jautājums spārnoja to, kas tai laikā sāka risināties visā Austrumeiropā. Arī Latvijā Helsinki–86 izteica savu viedokli. Laiks sāka nobriest, kad Gorbačovs pasludināja savu glasnot politiku, bet tā jau nebija brīvbiļete brīvībai. Grupas Helsinki–86 dalībniekus dēvēja par fantastiem. Tā bija jāizcīna! Viņu vienīgais reālais atbalsts bija Rietumu raidītāji u.c. mediji. Kā jau pieminēts, uzmanība tobrīd bija jau iegūta, bet nu vajadzēja pasargāt Helsinki–86 locekļus no represijām, kuras šķita gandrīz neizbēgamas. Tāpat cīņa par piemiņas brīdi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā bija lielais nezināmais. Rietumos teica un rakstīja – latvieši pārbauda perestroiku! Iznākums bija nezināms.

Bet par to vairāk, un Trešā atmoda Latvijā pašu jauniešu skatījumā šī stāstījuma tupinājumā.

Imants Balodis
Laikrakstam „Latvietis“