Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts

2009. gada pašās beigās izdevniecība Lauku Avīze Rīgā izdeva Ingunas Baueres grāmata ar šādu apakšvirsrakstu.

Inguna Bauere uzaugusi Liepājā, beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultāti. Strādājusi par celtniecības brigadieri un tāmētāju Vecpiebalgas kolhozā, pēc tam turpat vidusskolā, tagad Ērgļu arodvidusskolā māca būvniecības priekšmetus. Ģimenē izaudzis dēls un meita. Rakstīt daiļliteratūru Inguna Bauere sāka, piedaloties laikraksta Lauku Avīze (tagad Latvijas Avīze ) romānu konkursos, vairākus viņas darbus izdevusi Zvaigzne ABC. Iznākuši septiņi viņas romāni par sadzīves, bērnu un jaunatnes problēmām.

Daļa arodskolu audzēkņu nāk no sarežģītām ģimenēm – vecāki bieži lieto alkoholu, atrodas apcietinājumā, ir šķīrušies vai strādā ārzemēs, bērni aug pie vecvecākiem vai citiem radiniekiem. Gluži kā skolotāja Anita romānā Kurš viņus sapratīs? Inguna reizēm jūtas vainīga jauniešu priekšā visu pieaugušo vietā:

„Kas notiek ar tēviem, kuri nejūt atbildību par tiem, kurus radījuši? Kas notiek ar mātēm, kuras tīšām padara nelaimīgus savus bērnus? Kas notiks ar šodienas bērniem, kad viņi kļūs par vecākiem? Un kas notiks ar viņu bērniem?”

2006. g. iznāk I. Baueres Ādaži. Novads un ļaudis, pēc gada Vecpiebalga. Ieraudzīt, iepazīt, izjust. Viņa izvadā pa šīm vietām, parādot vēsturi un dabu, iepazīstinot ar daudziem slaveniem un mazāk zināmiem cilvēkiem.

Pagaidām visnopietnākais Ingunas Baueres darbs ir Lizete, dzejniekam lemtā. Lizetes un Kārļa Skalbes dzīvesstāsts. Kaut vairs nav gandrīz neviena no cilvēkiem, ko pazina un mīlēja Lizete un Kārlis Skalbes, viņu Incēni un Saulrieti stāv turpat, kur agrāk, milzis Alauksts savos ūdeņos spoguļo debesis, egles met tumšas ēnas pār Vaktskalniņu… Izsekots tulkotājas Lizetes Skalbes (dz  Erdmane, 1886.–1972.) mūžam, sākot no agras bērnības Āgenskalnā līdz nāvei Stokholmā. Ar dzejnieku viņa iepazīstas 16 gadu vecumā, bet salaulājas tikai 1910. g. vasarā, kad teju jānāk pasaulē dēlam Jānim. Pa vidu grūtie, trūkuma pārpilnie gadi kopā ar revolūcijas dalībnieku, soda ekspedīcijas vajāto bēgli, arī trimdā Somijā un Norvēģijā. Kad 1912. g. dzimst meita Ilze, viņas tēvs atrodas cietumā. Lizete ir ne tikai mājsaimniece un Tēvzemes balvas laureāta kundze, viņa regulāri strādā, tulkojot no zviedru, arī norvēģu, somu, franču valodas. Lizetes Skalbes latviskojumā vairākas paaudzes iepazinušas K. Hamsuna, S. Undsetes, T. Gulbransena, A. Strindberga u.c. autoru darbus. Būdama neapšaubāmi radoša personība, viņa savu dzīvi parasti pakārto vīra, bērnu, vēlāk mazdēla vajadzībām. „Pa kuru laiku jūs to visu dabūjat gatavu, Skalbes kundze?“ – man bieži jautā izbrīnītas dāmas. „Visiem taču zināms, cik nesavtīgi jūs rūpējaties par dzejnieku.“ Parasti smejoties atsaku, ka dienai ir divdesmit četras stundas, bet nedēļā veselas septiņas dienas. Varbūt viņas profesionālajam darbam grāmatā varēja veltīt vairāk uzmanības.

1944. gada vēlā rudenī Lizete un Kārlis Skalbes, viņu meita Ilze ar vīru arhitektu Robertu Legzdiņu un dēlēnu Andreju nokļūst Zviedrijā, neilgi dzīvo Visbijā, tad nometnē Vallā, pēc tam Visingsalā Veterna ezera dienvidgalā. No turienes dzejnieks dodas uz pēdējo pieturvietu – Serafima slimnīcu Stokholmā. Vēlāk ģimene ziemās dzīvo Stokholmā, Aspudenā – Apšu kalnā, vasarās Goksholmā – Dzegužu salā Hjelmārena ezerā. Skalbju dēls Jānis ar sievu un pavisam mazo Jānīti paliek Vecpiebalgā, pēc dažiem gadiem dzimst meita Margrieta.

Darbs nav domāts tikai literatūras speciālistiem vai studentiem, tajā var ielasīties jebkurš. Izmantoti Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja, Vecpiebalgas pagasta muzeju apvienības Orisāre, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas materiāli, Andreja Legzdiņa arhīvs un viņa atmiņu stāsti par ģimeni. Daudzkārt centrā ir dzejnieks, jo nevar vēstīt par vienu bez otra. Romāns rakstīts pirmajā personā, it kā visu stāstītu pati Lizete Skalbe. Vienīgi dažkārt, lietojot citu burtu veidu, ieskanas autores vai citu teicēju – notikumu liecinieku domas. Beigās gan, laikam iespiedēju vainas dēļ, šī sistēma nedaudz sašķobās, apgrūtinot lasītāju. Man mazliet pietrūka Latvijā palikušā ģimenes zara, t.i., Margrietas balss (brālis jau aizgājis mūžībā). Dažs Skalbes dzejas pārzinātājs neatradīs citētu kādu no saviem iemīļotajiem dzejoļiem, bet tos varam izlasīt citos avotos.

Dace Zvirgzdiņa
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja literatūras sektora vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“