Karsts laiks un smiltis

Neraugoties uz pārmērīgo karstumu Latvijā, it kā tā neatrastos ziemeļiem, bet gan tuvāk ekvatoram, 16.-18. jūlijā Jelgavā notika 4. starptautiskais smilšu skulptūru festivāls. No 40 māksliniekiem no 15 valstīm, kuri vēlējās piedalīties tajā, tika izraudzīti 15 mākslinieki – trīs no Latvijas, pa vienam no Krievijas, Bulgārijas, Ukrainas, Nīderlandes, Itālijas, Spānijas, Lielbritānijas, Ungārijas un Īrijas. Bez 15 darbiem bija skatāmi arī divi lielākie darbi un smilšu bārs, ko festivāla rīkotāji īpaši pasūtīja festivālam. Tos nevērtēja. Viens no tiem bija veltīts Jelgavai un jo sevišķi hercogam Jēkabam (1610-1681), kuram šoruden jelgavnieki atzīmēs 400. dzimšanas dienu. To veidoja vairākkārtējs smilšu un ledus skulptūru festivālu dalībnieks un uzvarētājs lietuvietis Andriuss Petkus un nīderlandietis Maksims Gazendams.

Pateikt, vai šogad bija labāks, vai ne tik izdevies festivāls nekā citkārt, ir pārlieku grūti. Ik reizes tam ir cita devīze, sapulcējas citi mākslinieki, iznākums arī ir dažāds. Šīgada tēma bija Ceļojums laikā, kas bez šaubām ir ārkārtīgi plaša, to var interpretēt, kā nu katram ienāk prātā vai cik plaša ir autora fantāzija un meistarība. Arī šoreiz bija tāpat. Mākslinieku izvēlētie tēli bija visdažādākie – sākot no popkultūras arsenāla līdz pat pašportretam.

Kaut arī smiltis ir īslaicīgs materiāls, taču vispirms tā ir skulptūra, kuru jāveido kā jebkura cita. Liela nozīme ir silueta izteiksmībai, stilistiskajai vienveidībai, tāpat tam, vai mākslinieks detaļas prot saliedēt vienā veselumā utt. Protams, jāņem vērā arī tas, kā tēlnieks spēj atklāt tēmu un pakļaut tai izvēlētos tēlus. Ne katram tas izdodas. Iezīmējās zīmīga tendence – arvien biežāk parādās reālistiski precīza formu interpretācija, kas nereti aizgāja līdz naturālismam. Bija arī dekoratīvi ievirzītas skulptūras, dažas – visai deklaratīvas.

Galvastiesu augstāk par citiem darbiem bija brita Boldrika Bakla (Baldrick Buckle) 1326 dienas. Tas ir dziļi personisks, taču mākslinieks prata tam piešķirt ne tikai pārliecinošu tēlniecisko formu, bet pat panākt metaforiski filozofisku vispārinājumu. Tēlnieks savulaik – šīs 1326 dienas – bija aizrāvies ar alkoholu, no kura pratis atbrīvoties. Savā skulptūrā viņš rāda gan iekšējos pārdzīvojumus, kā viņš centies tikt vaļā no šīs likstas, gan pašportretu visā augumā. Viņš sēž sadudzis noslēgtā telpā, kuru veido milzīga apļveida siena, no ārpuses sienā samanāmi cilvēku seju silueti, rokas un kājas, kas mēģina izlauzties no apburtā loka. Doma izteikta ļoti precīzi, tādēļ praktiski vai ikviens skatītājs piekrita žūrijas un mākslinieku viedoklim, ka tas ir labākais darbs. Brita veikums pierādīja vēl kādu būtisku lietu – dabiskumu. Viņš neko neizprātoja, nesakonstruēja, bet personiskajiem pārdzīvojumiem prata atrast piemērotāko māksliniecisko formu.

Otrajā vietā ierindojās itāliete Mikela Čapīni (Michela Ciappini) ar darbu Ikviena ceļojums un trešajā – ukrainiete Irina Tafļevska ar izcili stilistiski viengabalainu darbu Vasaras eņģelis. Starp žūrijas simpātijām bija gan viesi no Krievijas un Nīderlandes, gan mūsu pašu Kārlis Īle ar Laika torņa gūstekni. No latviešiem piedalījās vēl Uldis Zariņš un Sandis Kondrāts, kuri pievērsušies mūsdienu problēmām. Pēdējais pat pamanījās iekļaut savā veidojumā Godmaņa portretu. Tomēr kopumā ņemot, latviešu tēlnieku darbi bija krietni vien sasīkumoti, pārlieku tieši, vārdu sakot, aktuāli, taču pietrūka oriģinalitātes, mākslas spēka.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“