Māra Branča skatījums

Kurts Fridrihsons, Gundega Repše. Mala: Tā rakstīja Fridrihsons. Dienas Grāmata: Rīga, 2010. 271 lpp.

Šī gada sākumā iznāca Gundegas Repšes jauna grāmata par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu Mala. Pirmās bija viņa biogrāfijas garāks izklāsts Pieskārieni un romāns Ugunszīme. Jaunākais izdevums ir īpašs ar to, ka rakstniece, mākslinieka tuva radiniece, viņa radošā mantojuma mantiniece un sargātāja, ir atļāvusies nodot sabiedrībai Kurta Fridrihsona un sievas Zentas saraksti, arī vēlāku laiku pierakstus un piezīmes. Tā bijusi liela uzdrošināšanās – publiskot divu cilvēku mīlas stāstu, kas vēstulēs iemūžināta un šajā lētās preses laikmetā līdz šim nosargāta no cilvēku uzmācīgajām acīm, ņirdzīgi neķītrām piezīmēm un sājās siekalošanās ap personīgās dzīves detaļām.

„Personisku saraksti padarīt par vēstures īpašumu nozīmē atrasties ētiskās krustcelēs, tomēr arī tas ir pašapziņas jautājums un mana, tekstus atlasītājas un šīs grāmatas sastādītājas, uzticības pakāpe latviešu lasītājam. Es izvēlējos uzticēties, jo mīlas un mākslas simbioze Kurta Fridrihsona dzīvē izsmeļoši izskaidro viņa koncepciju mākslā“, tā raksta Gundega Repše, pamatodama savu uzdrīkstēšanos.

Tie, kuri saskārušies ar mākslinieku, droši vien domās tāpat kā es – Kurts Fridrihsons nebija tikai mākslinieks. Tik personisks un iekšēji brīvs savā mākslā padomju okupācijas gados spēja būt tikai retais. Bet viņš, izgājis elli un saglabājis tik jūtīgu dvēselei (bet varbūt tieši tāpēc), uzdrošinājās strādāt kā neviens. Viņa darbos izvēdīja kaut kas no abstrakcionisma – lieli krāslaukumi, līnijas, kuras brīžiem nez kurp dodas, tad pametas citā virzienā, pēc tam atkal maina savu ceļu, līdz beidzot šajā visai dīvainajā lapā parādās cilvēku silueti, seju profili. Brīžiem tie liekas kā austrumu gudrie garos tērpos, citkārt nezināms viesis vai varbūt būtne no paša skatītāja ilgu pasaules. Uz lapas fiksēta telpa, kura ir un kuras nav. Laiks tāpat. Nekā konkrēta, identificējama. Šķiet, ka mākslinieks krāsās un līnijās ir materializējis nojausmas, sapņus un fantāzijas. Tajā pat laikā šie zīmējumi vai akvareļi uzrunāja ikvienu viņa personīgajā valodā tik droši un intīmi, ka nevarēja palikt vienaldzīgs. Viņš aicināja uzdrīkstēties sapņot, kaut vai domās būt brīvam un ceļot pa visu pasauli un laikmetiem un satikt savus gara radiniekus. „Vajag tikai ļoti gribēt“, viņš teica, atgādinot, ka viņš pats ir ārkārtīgi vēlējies satikt Andrē Židu un studēt pie Andrē Derēna, un tas noticis.

Kurta Fridrihsona māksla ir netverama. Tikpat netverams bija viņš pats. Tā vien rādījās, ka viņš slīd pa telpu, nemanāmi, bet pārliecinoši. Mūžīgi sakoncentrējusies doma iegūlusi viņa sejā un acīs. Viņš bija te un, kā likās, vienlaikus atradās kaut kur citur. Runāja klusi, bet visi dzirdēja. Viņš mācīja klusēt un domāt. Viņa klātbūtne un sarunas apgaroja, attīrīja no ikdienības, sadzīves drazām un pacēla ikvienu sarunu garīgas tuvības apoteozē.

Un tagad Gundega Repše mums atklāj, ka Kurts Fridrihsons, kā jebkurš cilvēks, ir bijis ar miesu un asinīm, savām vājībām. Viņš kā ikviens no mums tāpat mīlējis, tāpat cietis, tāpat svārstījies, tāpat šaubījies, tāpat guvis sirds mierinājumu mīlestībā. Un tomēr ne kā mēs – viņam māksla nozīmēja dzīvību.

Vēstules lasot, to sapratīsim. Tās ir galvenokārt Kurta Fridrihsona vēstules no Gulaga sievai 1951. – 1956. gadā. Atbilžu lielāko daļu viņa pašrocīgi ir sadedzinājusi, bet arī no tām nedaudzajām, kas ir mūsu rīcība, jaušams, cik viņa garīgi ir bijusi tuva vīram un cik dziļas jūtas viņu sējušas pie mākslinieka.

Kā lasītājiem zināms, Kurts Fridrihsons 1951. gadā tika apcietināts kopā ar tā saucamo franču grupu – Elzu Stērsti, Maiju Silmali, Ievu Lasi, Eleonoru un Alfrēdu Sausnēm un citiem un notiesāts uz 25 gadiem. Ieslodzījums par laimi bija īsāks – viņš Latvijā atgriezās 1956. gada rudenī. Visus šos gadus Kurts Fridrihsons rakstīja vēstules sievai, sākumā tās pienāca pa retam, vēlāk biežāk. Brīžiem tās ir īsas, bet nereti ļoti garas.

Vēstules ir apcietinājuma liecības, netiešas, par patieso stāvokli viņš nedrīkstēja rakstīt, un, šķiet, viņš arī nebūtu par to daudz stāstījis. Vēstules bija atgriešanās fiziskā brīvībā, kurā valda sapratne, skaistums, cilvēku saprašanās, mīlestība un māksla. Kurts Fridrihsons bieži sapņo, piemēram, par ceļojumu uz Itāliju kopā ar Zentu, par abu tikšanās reizēm, kad viņš ar ziediem un visādi citādi apliecinās savu mīlestību uz sievu, atceras abu intīmos brīžus divatā, kas bagātinājās ar šķīstu erotismu. Tas viss ir kā skaists zīda lakats, kas palīdz noslēpt vēstules autora izmisumu, ciešanas, iekšēju nespēku, ko izjūt zvērs, ieslodzīts krātiņā un atrauts no brīvības un iemīļotās sievietes. Viņu uztur Zenta tālajā Latvijā („Es dzīvoju no Tevis apburts“) un māksla – daļa Zentai sūtīto akvareļu un vēlāko gadu darbu reproducēti grāmatā.

„Šeit ir kapu vēsā vienaldzība un trulā bezcerība,“ izsaucas Kurts Fridrihsons. Lēģeru zemiskumam un pazemojumiem viņš neļauj sevi sasaistīt, iekarot, paverdzināt. Viņš pasargā sevi akvarelējot, gleznojot, zīmējot. To viņš dara ik dienas. Bet tā ir arī milzu pašdisciplīna, lai pat tik nožēlojamos apstākļos ar tik smagu sadzīvi ķertos pie papīra un zīmuļa vai otām un uzliktu uz papīra lasīto, izfantazēto. Ir arī vietējās ainavas, taču labprātāk viņš uzskicē, teiksim, Stendāla vai Merimē varoņus, viņu dzīvi, kas ir tik pretēji viņējai. Tā mākslinieks saglabā un saudzē savu dvēseli un garu.

Daudz vietas vēstulēs ir veltītas pārdomām par mākslu, tās vietu cilvēka dzīvē, par radoša cilvēka garu. Šeit Kurts Fridrihsons atklājas kā domātājs, kas redz un saprot dziļāk nekā ikdienas cilvēks, kam māksla ir izklaide.

„Likumi mākslā ir tikpat mūžīgi kā doma par katra cilvēka vienreizību. Viņi nav rakstīti diviem cilvēkiem, katrs to atrod vienam darbam tikai un jau nākamajam – citu“.

„Katrā [darbā] es sevi izlietoju un katrā piedzimstu no jauna“.

Ļoti nozīmīgas ir viņa 1986. un pēdējo mūža gadu piezīmes, domu pieraksti. Bieži tajās Kurts Fridrihsons runā par mākslu un daudz ko citu, bet vienmēr liek nojaust, kādos plašumos lidojušas viņa domas.

Grāmata paver durvis, aiz kuram paslēpta Kurta Fridrihsona dvēsele, radošais gars, taču rokās nedodas, tikai ļauj mums noģists šī kultūras cilvēka gara lielumu un neatkārtojamību.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“