LaPa-MPC izstāde

Anita Apine Hermane darbina stelles. FOTO Džeremijs Smīds (Jeremy Smedes).

Stāsts par kuģīti Biskaju (Biscaya). FOTO Džeremijs Smīds (Jeremy Smedes).

Simts gadus vecais čemodāns. FOTO Džeremijs Smīds (Jeremy Smedes).

Ja nezinātu, varētu domāt, kas tā ir par Lapu, kas izkārtojusi pati savu izstādi. Atkal varu sevi uzskatīt par speciālām privilēģijām apveltītu cilvēku, jo man ir palaimējies būt klāt LA-Pas nodaļas Latvijā dibināšanas sanāksmē. Pilnā vārdā tas ir Latvieši pasaulē Muzejs un Pētniecības centrs. Tā tad LaPa-MPC. Šī sanāksme notika 2007. gada beigās Latvijas vēstures muzeja telpās, kur es arī iepazinos ar šīs jaunās organizācijas mērķiem un darba darītājiem. Iniciatore un vēl tagad valdes priekšsēde ir Maija Hinkle, vicepriekšsēdis un kasieris ir Ints Dzelzgalvis, bet valdes locekļi ir: Marianna Auliciema, Vita Ozoliņa, Ināra Reine, Juris Zalāns un revidente Arta Savdona. Arī atbalstītāju grupā ir daudz pazīstamu vārdu. Tur ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadītājs Andris Vilks, tur Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele, Muzeja biedrības cilvēki Valters Nollendorfs, Anna Žīgure, Uldis Grava, Paulis Lazda. Tur redzami vēl trimdas latviešu sabiedrībā pazīstami tādi vārdi kā Valdis Liepiņš, Solveiga Miezīte, Sarma Liepiņa un citi.

Organizācijas mērķis ir no Latvijas dažādu iemeslu dēļ aizbraukušo dzīves stāstiem un pieredzei iedot balsi un atvest to atpakaļ uz Latviju, tā bagātinot gan Latviju, gan pašus izceļotājus un nākamās paaudzes, stiprinot izbraucēju saites ar viņu dzimteni. Tā arī pievienojot Latvijas pieredzi starptautiskajai diskusijai par migrāciju.

LaPa tiešais mērķis ir izveidot muzeju un pētniecības centru ārpus Rīgas ar izstādēm, arhīviem, bibliotēku un programmām plašam interešu lokam, kas stāstītu par izceļotājiem no Latvijas pēdējos 200 gados, pētot un parādot viņu dzīves, kultūru un devumu Latvijai un pasaulei.

Šajā izstādē, kas tāda ir pirmā un ko atklāja 2. jūlija pēcpusdienā Okupācijas muzeja telpās, tas tiek itin labi parādīts, un jāatzīst, ka sākums tiešām ir labs. Šoreiz izstāde ir par trim ģimenēm, kas Otrā pasaules kara rezultātā bēgļus no Latvijas aizved uz trim tālām pasaules malām.

Izstādes atklāšanā latvieši arī te ir ieradušies no daudzām pasaules malām. Te redzu vecus draugus no Amerikas, labus paziņas no Austrālijas, Kanādas, Vācijas un Zviedrijas, kā arī nedaudz jaunus draugus no Latvijas. Okupācijas muzeja visi krēsli ir aizņemti un dažiem pat jāstāv kājās. Sarīkojumu vada LaPa-MPC galvenā darbvede Marianna Auliciema, un kā pirmajai vārdu dod šī nama saimniecei. Kā parasti Muzeja direktore Gundega Michele apsveic izstādes rīkotājus, izsaka prieku par to, ka var izpalīdzēt jaunajam Muzejam un novēl sekmes labi iesāktajā darbā. Tad Austris Grasis nodzied šim gadījumam piemērotu dziesmu Es ar sauli saderēju par to, kurš pirmais nonāks Vāczemē, un vēlāk sarīkojuma laikā viņš nodzied vēl pāris tik pat piemērotas dziesmas gadījumam, kad tiek pieminēti no Latvijas aizgājušie. Austrim dziesma Kad pārnāksi, bāleliņ pašam vairs nav aktuāla, jo ir pārnācis un tagad jau vairāk kā gadu dzīvo Latvijā pats savos Ģendertos. Vēl viņš publikai par lielu prieku nodzied dziesmu par garo pupu un, kad viņš skandē Zeme, zeme, kas tā zeme, kad tev īstas brīves nav, vairums publikas ir aizkustināta līdz kamolam kaklā. Mēs visi labi zinām, kā ir, kad tev nav brīves un zinām kā ir, kad savas zemes nav.

Valdes loceklis Juris Zalāns nolasa apsveikuma vārdus no priekšsēdes Maijas Hinkles, kur bez uzmundrinošiem uzrunas vārdiem vēl dzirdam aicinājumu pievienoties jaunā Muzeja atbalstītāju pulkam un īsu pārskatu par līdz šim veikto darbu. Tiek arī izteikta pateicība visiem tiem, kas savu roku pielikuši pie šīs izstādes radīšanas. Viņa vēl atgādina, ka šī izstāde Muzejā būs apskatāma līdz augusta beigām, un aicina to darīt zināmu visiem radiem un draugiem. Kad par savas ģimenes izstādei nodoto čemodānu pastāsta Aldis Simsons no Kalifornijas, un par savām stellēm no Austrālijas Anita Apine Hermane, atklāšanas ceremonija beigusies un viesi var mazliet laika pavadīt sarunās pie glāzes vīna, pīrādziņiem un dažādiem cepumiem. Pēc tam varam iet un tuvāk apskatīt izstādes eksponātus – pirmos jaunā Muzeja kolekcijas priekšmetus.

Šajā izstādē ir trīs stāsti par kara bēgļiem. Pirmais ir par Elgas Kivickas ģimeni Fišbahas nometnē, kur viņai šīs stelles tika izgatavotas no materiāliem, kas iegūti no tur kara laikā sabumbotajām mājām. Tur Elga nometnes sievietes apmācījusi aušanas mākslā, un, kad pati aizbraukusi uz Skotiju, tās atdāvinājusi kādai paziņai. Vēlāk stelles nonākušas Austrālijā, un Annas Apines, bet vēlāk viņas meitas Anitas īpašumā. Anita no mātes iemācīto amatu pie stellēm ir turpinājusi un Austrālijas tautietēm ir uzaudusi daudz un dažādus tautiskos brunčus. Tagad Anita ir izlēmusi tās atdāvināt jaunajam muzejam, un izstādes laikā savu mākslu demonstrēs arī izstādes apmeklētājiem. Līdz ar stellēm viņa ir uzdāvinājusi skaistus pašas austus tautiskus brunčus, kas arī ir izstādē apskatāmi.

Tik pat interesants ir izstādes otrais stāsts par simts gadus vecu čemodānu, kas līdz ar Alda Simsona ģimeni ir izceļojis Latviju, Krieviju, Vāciju, Ameriku un tagad mērojis ceļu atkal atpakaļ uz Latviju. Šis čemodāns bēgļu gaitās uz Vāciju bija aizvedis vairākas skolas grāmatas, kuras lieti noderēja, kad nometnēs sāka veidoties latviešu skolas.

Man personīgi interesantākais liekas trešais stāsts, lai gan šī stāsta varoņi izstādē nav klāt. Tas ir stāsts par nelielu kuģīti – Biskaja (Biscaya), ko pēckara Vācijā uzbūvēja latvietis Kārlis Ploks. Pēc kara Ploku ģimene sasniegusi Manheimu, un Kārlis dabūjis darbu kā Sarkanā krusta šoferis. Manheima atrodas Reinas upes krastā, Kārlim radusies doma uzbūvēt pašam savu kuģi. Savu sapni viņš piepildīja brīvajos brīžos pa vakariem. Neskatoties uz to, ka šajā nozarē Kārlis izglītojies nebija, savu kuģi viņš tiešām uzbūvēja un deva tam vārdu Biskaja. Tas bija apmēram 7 metrus garš un ar dīzeļa motoru. 1947. gadā viņš kopā ar sievu Almu un dēlu Haraldu devās īstā piedzīvojumu pilnā ceļojumā. Šis ceļojums vilkās gandrīz četru gadu garumā, kurā Biskaja šķērsoja ezerus, upes, jūras un kanālus un beidzot šķērsoja arī Atlantijas okeānu un nonāca Brazīlijā. Par šī ceļojuma beigu posmu Kārlis Ploks savos memuāros ir ierakstījis šādus vārdus (brīvā tulkojumā no angļu valodas):

„Mēs ātri tuvojāmies pilsētai Belem do Para, kas bija paslēpusies kreisā krasta veģetācijā. Varenas baznīcu torņu smailes stiepās pāri zaļumam. Mani pārņēma sajūta, ka mēs tuvojamies savām mājām. Kad mēs 1951. gada 26. martā iebraucām pilsētā, pulkstenis rādīja 14.00. Šī ir mūsu 197. osta. Mēs esam nobraukuši 14 377 kilometrus.“

Apbrīnojami! 7 metru garā kuģītī apbraukt apkārt puspasaulei un atrast jaunas mājas! Nezinu, kā un kas noticis ar Ploku ģimeni kopš Biskaja viņus aizveda uz Brazīliju, bet priecājos, ka LaPa–MPC ar šo izstādi ir devis man ieskatu par lielo dažādību stāstos par cilvēkiem, kas visādu iemeslu dēļ Latviju ir atstājuši. Starp tiem ir tādi kā es, kas pēc ilgiem gadiem tur ir atgriezušies, diemžēl daudz ir to, kas atdusas svešas zemes smiltainē, un ir arī tādi, kas vairāku iemeslu dēļ Latvijā neatgriezīsies. Tomēr tagad pateicoties cilvēkiem, kas veido šo jauno muzeju, mums būs iespēja par viņiem kaut ko uzzināt un iemācīties. Viņu vēsture būs iekļauta visas latviešu tautas vēsturē.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“