Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ceļojums uz Keniju

Divdesmit lauvas, bet neviena degunradža

Laikraksts Latvietis Nr. 305, 2014. g. 16. apr.
Uldis Brūns -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Hotelis. FOTO Uldis Brūns.

Zilonis apmēram 3 metru attālumā . FOTO Uldis Brūns.

Lauva staigā blakus mašīnai. FOTO Uldis Brūns.

Ceļš. FOTO Uldis Brūns.

Gaļas bluķis. FOTO Ēriks Mikelšteins.

Man nesen parādījās iespēja aizceļot uz Keniju kopā ar ilglaicīgiem Rīgas iedzīvotājiem Aiju Abeni (no ASV) un Ēriku Mikelšteinu (no Kanādas), jo mūsu kopīgais amerikāņu draugs Brians bija mūs uzlūdzis palikt pie viņa Nairobi pilsētā, un Aijai bija laimējies atrast ļoti lētas lidojuma biļetes.

Ielidojot Jomo Kenyatta lidostā, iegājām agrākā autostāvvietā saņemt mūsu bagāžu, jo lidostas ierašanas termināls bija nesen nodedzis. Samaksājām ASV $50 uz vietas par vīzu un tad kad noskaidrojām, ka Aijas un Ērika soma ar visiem pīrāgiem, sieru un vēl ko nebija ieradies, devāmies ar Brian un taksi uz viņa mājām. Iznākot no lidostas, draudzīgie vietējie tik saka mums dzambo (hallo) un karibū (gaidīts) svahili valodā, kura ir Kenijas oficiālā valoda kopā ar angļu valodu. Priekšā pie vārtiem stāvēja četri sargi, pirms varējām iebraukt priekšpilsētā, kur Brians dzīvo. Pazīdami mūsu namatēvu, viņi palaida mūs garām.

Braucām pa skaistu ielu ar Jacaranda un Flame kokiem, Bouganvillea vīteņaugiem un kādu Lantana krūmu šur tur, ar nopļautiem ielas mauriņiem (ko tumšādaini strādnieki grieza ar mačetēm!) tā kā Beverly Hills ar tādām pašām aukstām sētām ar dzeloņstieplēm. Piebraucot, priekšā augsti vārti, bet sargs, paskatoties caur atvērto lūku, mums atvēra tos un ielaida. Nolikām manu vientuļo somu, un tad Brians palūdza savam pastāvīgajam taksīša šoferim Gilbertam, lai mūs aizved uz vietu, kur vietējie pusdieno. Tur pasūtījām nyama choma (grilētu gaļu, šoreiz kazas), kachumbari (svaigi sasmalcināti tomāti ar sīpoliem un čilī salātus) un irio (kartupeļu biezenis ar zirņiem, sīpoliem un kukurūzu), noskalojot ar Tusker alu. Mēs bijām pieci, un mums atnesa tādu gaļas bluķi (sk. attēlu), ka neticējām, ka varēsim to notiesāt, bet viss, kas palika pār, bija kauli un skrimšļi.

Nākošā dienā prom uz triju dienu safari uz Masai Mara Nacionālo parku, septiņas stundas pa tādiem ceļiem, ka nekad mūžā mēs vairs nesūdzēsimies par Latvijas ceļiem. Masai cilvēki, kurus redzējām pa ceļam, turpina savu tradicionālo dzīves stilu, ganot aitas, kazas un govis putekļos, dzīvojot savās apaļajās dubļu mājiņās un dzerot pienu ar asinīm brokastīs un lielāko tiesu gaļu mielastos katru dienu. Rokās vienmēr tur šķēpu, rungu vai pat mušu pletni, jo tas parāda, ka tas ir cienīgs cilvēks.

Pa ceļam bieži redzējām kaut ko neparastu, bet piemērotu cilvēku dzīves apstākļiem tur, jo nabadzības dēļ, ļoti daudz cilvēki staigā un garus gabalus turklāt. Tie bija hoteļi ar miesnieku iestādi zem viena un tā paša jumta, bet būdas lielumā bija apmēram tā kā Austrālijā dārzu šķūnis. Labāk nenogulties nepareizā vietā par nakti! Elektrība tur nav, tāpēc zvēri tiek slaktēti uz vietas drīzai ēšanai. Safari nometnē mums bija teltis ar visām labierīcībām. Vakarā viens Masai ļoti labā angļu valodā mums pastāstīja, ko viņi lieto, lai atbaidīt odus. Noplēsa mums no īpaša blakus koka kādas lapas, saberzēja rokās un to smaržīgo masu uzberzēja uz rokām un kakla. Tik viegli!

Safari starp neskaitāmiem visādu sugu zvēriem, redzējām kādas 20 lauvas un arī kādus retumus – gepardu ar mazuli un divus melnos degunradžus, pēdējos no puskilometra attāluma, jo tie ir ļoti bīstami. Mums laimējās, jo degunradži nebija redzēti kādus piecus mēnešus.

Atpakaļ Nairobi, kad braucām uz kādu iepirkšanās centru, drošībnieki apstādināja mašīnu pie iebrauktuves un ar spoguli garā kātā paskatījās, vai nav spridzeklis apakšā, un mums visiem bija jāizkāpj, lai varētu pārmeklēt mašīnu arī. Pirms ieiet par galveno ieeju, jāiet arī caur metāla detektoram, jo septembrī 2013. gadā teroristi bija uzbrukuši Westgate Mall, un tur bija nogalināti 67 cilvēki. Braucot pa pilsētu, kur dzīvo 6 miljoni cilvēku, tur pie krustojumiem ir lielāko tiesu apļi, bet mēs sapratām, ka tur, kur atradās satiksmes gaismas, ka sarkanā gaisma ir drīzāk, kā ieteikums nekā noteikums.

Varētu stāstīt gari un plaši, bet nobeigšu ar etiopiešu ēdienu, kuru uzēdām pēdējā vakarā. Ēdiens tiek pasniegts uz plānas, brūnas sūkļu-izskata maizes, picas veidolā. Tur virsū visādas sasmalcinātas gaļas un dārzeņi. Kurvītī katram klāt atnesa tādu pašu maizi, izskatā kā 3 sarullēti dvielīši, tādi, kurus pasniedz japāņu restorānos pirms ēšanas. To maizi plēš gabalos un ar tiem satver gaļu utt., lai liktu mutē. Visu ēd ar rokām. Klāt piedzer raudzētu medus dzērienu, līdzīgu alum. Pie etiopiešu kafijas tradicionāli pasniedz pop-corn un atnes arī kūpošu vīraku (Frankincense). Pārsteidzoši labi iet kopā!

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com