Pankūkas, mūzika un humors

Mīļā Mildiņ!

Katru gadu Adelaides Vanadzes rīko pankūku pusdienas, kas vienmēr bauda lielu publikas atsaucību, bet šogad Vanadzes bija pārcentušās ar savu piedāvājumu. Veselas sešas dažādas zortes, un pie tam vēl ievārījumi un buljons! Sevišķi liela piekrišana bija kartupeļu pankūkām, bet garšīgas bija visas. Ne tikai dažādības, bet arī daudzuma ziņā Vanadzes šogad bija pamatīgi piestrādājušas. Pat tad, kad ēdāji ar spēcīgāku apetīti bija notiesājuši otro porciju, vēl arvien palika daudz pāri, un pankūkas tika piesolītas promnešanai. Tādā veidā beidzot iztukšoja visas pannas.

Taču cilvēks nedzīvo no pankūkām vien. Pēcpusdienu ievadīja Rasa Feja ar pantiņiem, kur asprātīgā veidā bija pārtaisīti daži labi pazīstami dzejolīši un tautas dziesmas, lai runa būtu par pankūkām. Galda lūgšanu teica viesis no Latvijas, māc. Dainis Markovskis, ko mēs uz šo nedēļas nogali aizņēmāmies no Melburnas, kur viņš varbūt uzņemsies mācītāja pienākumus. Laiks rādīs.

Kad miesīgais izsalkums bija apmierināts, varējām sākt baudīt mākslu. Dzirdējām kaut ko mūsu publikai pavisam jaunu – cītaru, ko spēlēja Jānis Dinsbergs. Ja pirms tam zālē valdīja skaļas sarunas un trauku šķindoņa, tad cītaras skaņas apklusināja visu šo jezgu, un publika klausījās, klusi kā pelītes, ēdot pat mutes nečāpstinādami. Man nāca prātā Beverīnas Dziedonis, kur dziesmu vara pārņēma troksni. Arī pats Jānis ar savu sirmo galvu un skaisto instrumentu, latviskiem rakstiem rotātu, stipri atgādināja seno Vaideloti. Tik vien trūka, kā pelēkās vadmalas svārki mugurā un prievīte ap kaklu.

Programmai humoru piešķīra Jānis Lindbergs ar apcerējumu par atšķirību starp auto un automobili: pirmais ir vienkārši darba zirgs, kura uzdevums ir pārvietot tā īpašnieku no vienas vietas uz otru, turpretim automobilis ir tikpat kā ģimenes loceklis – saudzēts un spodrināts, un draugu priekšā slavināts. Gunta Rudzīte nolasīja kāda astoņus gadus veca bērna domrakstu par veco māti, kur vecā māte ir sieviete, kurai nav pašai savi bērni, tādēļ viņa lutina citu cilvēku bērnus, un vecais tēvs ir vīriešu kārtas vecā māte. Vecai mātei nav jābūt sevišķi gudrai, tikai jāzina atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem, piemēram, kāpēc suņiem nepatīk kaķi, un kāpēc Dievs nav precējies. Tad Imants Kronītis uzspēlēja savu akordeonu, lai mēs visi varētu padziedāt. Vilnis Jankovskis dziedāja savas kompozīcijas, sevi pavadīdams uz ģitāras.

Un tad bija laiks loterijai. Laimesti tikai pieci, bet kas par mantām! Dzintara krelles, tautisks spilvens, bagātīgi pildīts groziņš, liels, skaists lācis un vīna pudele no labākā gada. Ar katras vinnētās mantas aizceļošanu uz citām rokām sapratu, ka manas izredzes uz laimi samazinājās, un beigās paliku arī bešā. Citreiz laikam tomēr vajadzēs nopirkt biļetes...

Šad tad padomāju par savu neseno ciemošanos Brisbanē, kur apmeklēju Jāņu svinības. Nopriecājos par plašo publiku, bet mani sevišķi intriģēja veids, kā brisbanieši izraudzīja Jāņa tēvu un Jāņa māti – ar lozi! Jā! Pie ieejas katram iedeva tādu kā loterijas biļeti, un kad vajadzēja Jāņa bērniem piedāvāt sieru un alu, vienkārši izvilka lozes! Vēl nevaru beigt brīnīties. Ar visu to, ka tās biļetes pat nevajadzēja pirkt, arī tur nevinnēju. Acīm redzot, man dzīvē laimes nav, kā saka dzejnieks.

Mīļā Mildiņ, gaidīšu atkal kādu rindiņu no Tevis.

Gunta