Vai latviešu leģionāri jāpiemin aiz nolaistiem aizkariem?

Palielināt / Enlarge

Gājiena dalībnieki 16. martā Rigā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Karogu aleja pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Šo igauņu neatkarības cīņu karogu krievu žurnāliste pie Doma baznīcas nosauca par SS karogu. (Uzraksts uz karoga: "Eesti II Vabadussõda 1939-1994" – Igaunijas 2. Neatkarības karš 1939-1994) FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Māc. Guntis Kalme pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

"Antifašistu" pieteiktā piketa vieta Bastejkalnā. FOTO Aina Gailīte.

Es nerakstīšu par vēsturiskiem faktiem, jo šī informācija mūsdienās ir pieejama katram. Pēdējā laikā par šo tēmu var tiešām daudz izlasīt, mani līdzšinējie uzskati nav ne par mata tiesu nobīdīti, un tāpēc es atkal pievienojos latviešu leģionāru piemiņas gājienam 16. martā Rīgā no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim. Es pastāstīšu par savām sajūtām un to, ko redzēju.

Diena sākās ar pamatīgu puteni, un aiz Brīvības pieminekļa bija sašķūrētas lielas sniega kaudzes. Laukums bija nožogots ar dzeltenām metāla barjerām, un pie tām samērā ciešā distancē stāvēja policistes un policisti. Uz Raiņa bulvāra autobusā bija ierīkota žurnālistu akreditācija, saņemot dzeltenas vai oranžas vestes ar uzrakstu prese. Bastejkalnā aiz kanāla ar tādām pat dzeltenām barjerām bija nožogots laukums piketa dalībniekiem, kuri sevi sauc par antifašistiem. Tādiem pat anti bija nodrošināts barjeru aizsargāts lauciņš pie Radio mājas Doma laukumā. Ceļā uz Doma baznīcu sastapu daudz ļaužu ar ziediem un varu teikt, ka Rīgā vīriešu ar ziedu pušķiem bija vairāk, nekā 8. martā.

Herdera laukums ātri pildījās ar gājiena dalībniekiem. Starp viņiem kā čaklas bites savu darbu pildīja milzums žurnālistu, lielākā daļa ārzemju. Ievēroju, ka vecos, bet stājā brašos vīrus ar intervijām gluži vai nomocīja. Daži vēlāk teica, ka stāsti vai nestāsti, žurnālistiem jau ir savs uzskats. Kad atvērās Doma baznīcas durvis un parādījās pirmie karogi un nācēji, sākās pamatīga žurnālistu ažiotāža. Un te nu es biju lieciniece krievu mēdiju saltiem meliem: man aiz muguras stāvēja žurnāliste, kura informēja savu mēdiju krievu valodā – es atrodos pie Doma baznīcas durvīm, pa tām nāk ārā SS formās ar karogiem... un vis ir sarkanbalts, kā jau viņiem pieņemts. Protams, es nestāvēju klusu, jo, maigi sakot, biju šokā, bet dāma bija tā aizrāvusies, ka mani ne redzēja, ne dzirdēja, kā mednis riesta laikā.

Visi izkārtojās gājienam aiz karognesējiem un mācītāja. Šogad bija nedaudz mainīts maršruts, lai nebūtu jātraucē antifašistu pikets, bet viņi neizklīda un mūs pavadīja ar svilpieniem un klaigāšanu. Gājiena dalībnieki, apmēram, pusotrs tūkstotis, šogad bija moži, vīru kopa gājiena priekšgalā dziedāja īsti latviskas dziesmas. Uz trotuāriem stāvēja daudz ļaužu ar ziediem, kas pievienojās gājienam.

Pie Brīvības pieminekļa gājām pa karogu aleju, brīžam spīdēja saule, tad atkal putināja. Lēnām pieminekļa pakājē klājās ziedu sega. Kamēr gaidīju savu kārtu, palūkojos apkārt. Aiz nožogojuma Bastejkalna pusē bija sanākuši ļaudis, kuri paklaigāja un pasvilpa, redzēju kādu demonstratīvi naidīgu grupiņu melnās drēbēs, bet palika iespaids, ka viņi bija lietojuši kaut ko grādīgu. Vienu brīdi aiz nožogojuma žurnālisti bija aplenkuši kādu intervējamo, laikam jau kādu anti vadoni, bija sakāpuši, kur vien varēja pakāpties, un kameras turēja izstieptās rokās.

Šogad bija ļoti saprātīgi organizēta drošība, papildus policijai pie Brīvības pieminekļa bija arī apsardzes firmas vīri formās, kuri arī nodrošināja netraucētu ziedu nolikšanu bez preses klātbūtnes. Pēc ziedu nolikšanas daudzi pievienojās vīru ansamblim un kopīgi dziedāja latviešiem tik tuvās dziesmas. Tad mācītājs Guntis Kalme visus aicināja uz klusuma brīdi kritušo karavīru piemiņai un aicināja doties ceļā uz Lesteni.

Ja mēs cienām savu brīvību un brīvības cīnītājus, tad viņiem pienākas arī mūsu izrādītais gods ne tikai piemiņas pasākumā Lestenē, bet arī pie Brīvības pieminekļa. Var jau visādi spriest, bet latviešu leģionāri necīnījās ne par vienu svešu varu, tik par savas zemes brīvību. Manuprāt, ir vajadzīgs strikti izteikts oficiāls viedoklis, īsā formā, tā lai nevienam anti nebūtu iespējas to traktēt pēc sava prāta.

Ļaudīm pie Brīvības pieminekļa tas bija pārdzīvojums, bet ļaudīm aiz žoga – piedzīvojums.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“