Laikraksts „Latvietis“ – 300. nr.

Daudz baltu dieniņu Laimiņa lēmi,
Diženi, raženi strādājot!

Rāmām ikdienām ritot, tikai retais spēj atcerēties, kur viņš atradās un ko viņš darīja pirms sešiem gadiem, bet varu galvot, ka Gunārs un Ilze Nāgeli šo savas dzīves posmu atceras ļoti labi, jo šinī laikā, viņiem pildot vecmātes pienākumus, piedzima pats pirmais latviešu elektroniskais laikraksts Latvietis, kuram šonedēļ iznāk jau trīssimtais pēctecis.

Grūti iedomāties tās darba stundas, kas sešos gados ziedotas trīs simtu laikrakstu tapšanai. Reizēm, kad es Adelaidē, vēlā sestdienas vai svētdienas vakara stundā savu rakstu uz redakciju aizsūtījusi, atvieglota liekos uz auss, Gunārs vai Ilze Melburnā vēl atrod laiku pēc stundas vai divām, trim man atbildēt un pateikt paldies par aizsūtīto. Galīgā nakts melnumā, kad nomodā ir tikai tie, kas cīnās ar hronisku bezmiegu vai tādi, kas klaiņo apkārt noziedzīgos nolūkos, viņi vēl strādā!!!

Elektroniskam laikrakstam ir zināmas priekšrocības pār drukātu versiju. To var salikt kopā kurā katrā pasaules malā – redaktors nav pakļauts spiestuves prasībām; to var momentā izsūtīt pa visu pasauli bez locīšanas, aploksnēm un pasta starpniecības; tam var pielikt daudz vairāk fotogrāfiju; un tam viegli var tekstu mainīt un labot pēc vajadzības, tā glābjot neuzmanīga rakstītāja ādu un reputāciju (ahem!). Taču laikraksta slava strauji izplatījās arī to tautiešu starpā, kuriem internets ir svešs jēdziens, un tādēļ drīz vien parādījās arī drukāta versija, uz labas kvalitātes papīra, ar skaistām krāsu bildēm.

Ļoti patīk Gunāra redaktora sleja; tā vienmēr ir laikmetīga un pārdomu izraisoša. Patīk Ilzes intervijas ar trāpīgiem, interesantiem jautājumiem. Patīk lasīt par latviešiem visā pasaulē, sevišķi Latvijā, un vēl sevišķi, ja ziņas ir labas un pozitīvas. Patīk krāsu bildes un glītais iekārtojums. Kāri gaidu katru numuru.

Jūtos pagodināta ar man ierādīto, regulāro vietu otrā lappusē, bet kāpēc parakstos Gunta R. nevis pilnā vārdā Gunta Rudzītis? Tur ir vesels stāsts. Oriģinālā, uzmanīgi glabātā dzimšanas apliecībā no Rīgas dzimtsaraksta nodaļas esmu ierakstīta ar vīriešu kārtas galotni -is, tādēļ tā arī vienmēr parakstos. Zem mana pirmā iespiestā raksta skatījos, ka galotne mainīta uz sieviešu kārtas -e, tādēļ aizrakstīju, izskaidroju situāciju un lūdzu, lai manu parakstu nemaina. Taču zem otrā raksta, atkal -e! Strauja dusmās, ķēros pie telefona un – dienas vidū; tādu izšķērdību! – zvanīju uz Melburnu, lai noskaidrotu lietas būtību un pastāvētu uz savām tiesībām par šūpulī likto tēva doto vārdu! Gunārs, nepārtraucot noklausījās manu augstprātīgo, satraukto izvirdumu, tad mierīgi izskaidroja, ka man kā brunču valkātājai, pēc latviešu valodas pareizrakstības likumiem pienākas sieviešu kārtas galotne, un tikpat mierīgi ieteica, lai es izvēlos kādu kompromisu, jo –is viņš man nedošot. Atdūros kā pret mietu! Pašņācos vēl mazliet, taču beigās tomēr salīgām mieru, un tā es laikrakstā kļuvu par Guntu R. Pareizrakstība uzvarēja!

Sešos gados dzīvē daudz kas ir mainījies, gan pasaules telpā, gan privātās dzīvēs. Esam atvadījušies no mīļiem cilvēkiem, esam sagaidījuši jaunus, ko mīlēt, esam redzējuši karus, politiskus apvērsumus, priekus un bēdas. Pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, un laiks neatgūstami aiztecējis nebūtībā. Angliskais sakāmvārds atgādina, ka dzīvē var tā īsti paļauties uz tikai divām lietām – nāvi un ienākuma nodokļiem, taču izgājušos sešos gados varējām katru nedēļu paļauties arī uz ziņām par latviešiem pasaulē caur laikrakstu Latvietis. Par pagātni sakām lielu PALDIES, un nākotnei vēlam darbarūķiem Ilzei un Gunāram prieku, spēku un veselību, svētīgo darbu turpināt. Lai dzīvo laikraksts Latvietis!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“