Stāsts par brillēm

Man visu savu mūžu tikli
Bij jānēsā pie acīm stikli,
Līdz vienu dienu dakters brēca:
„Tev apduļķojusies ir acu lēca!“
Un izrādījās, tas ir fakts,
Man acī ira katarakts.
Sāk darboties nu tehnoloģija,
Tā tūlīt visas lietas grozīja
Un arī man no tā kas tika:
Man acīs jaunas lēcas lika.
Nu, lepns kā gailis, kas lec laktā,
Es sviedu savas brilles kaktā,
Jo tagad gluži brīvi,
Varu skatīties uz dzīvi.
Bet tad nāca lieta cita,
Kas manu prieku zemā sita
Un varu kliegt vai balsī skalā,
No brillēm tomēr netiek vaļā.
Un nelīdz gaisā lekt, ne pauri kasīt,
Bez brillēm tomēr nevar lasīt
Un visi prieki nu ir vējā,
Ir atkal stiklo mana sejā...

–vb–