Flinderiešu māju stāsti – 60 gadu atcere

Palielināt / Enlarge

Alfrēds Vīvers (Alfred Weaver). FOTO Dienvidaustrālijas pavalsts bibliotēka.

Palielināt / Enlarge

Vudlandas pils. FOTO no Maksveļu (Maxwell) ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Vudlandas pils (Woodlands Castle) 1947. gada augustā. FOTO Dienvidaustrālijas pavalsts bibliotēka.

Palielināt / Enlarge

Pils kroga motelis (The Castle Inn Motel) 1959. gadā.

Palielināt / Enlarge

Ziemassvētki Vudsaidā (Woodside) 1951. gadā. FOTO Adelaides Latviešu muzejs.

Palielināt / Enlarge

Flindersa iela 1953. gadā. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Rasmas Švinkas un Anda Lāča kāzas. Stāv no kreisās: ielas vecākais Artūrs Skrastiņš, Jānis Tumuls. Sēž no kreisās: Elza Ozoliņa, Edgars Švinka, Leontīne Rudaka, un jaunais pāris Rasma un Andis Lāči. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Sestdiena, 3. novembris sākās ar skumju ziņu... mūžības ceļā devusies pēdējā no oriģinālajiem Flindersa ielas iedzīvotājiem – Velta Tumule; viņas, tāpat kā visiem šī stāsta turpmākajiem varoņiem, liela dzīves daļa pagāja šai pilsētā, šai ielā, pašu būvētā mājā.

Bet stāsts sākās pirms 60 gadiem, kad Flindersa ielas (Flinders Street) pašbūvētās mājās, kuras stalti stāvēja starp apkārtnes lielajiem mandeļu dārziem, skanēja 33 latviešu balsis. Tas bija latviešu ciems, par ko jau pirms piecdesmit gadiem aprakstīja avīze Austrālijas Latvietis.

1950. gadu sākumā 400 metru garā Flinders iela atradās Vudlandsparkā (Woodlands Park), neapdzīvotā vietiņā Edvardstauna (Edwardstown) apgabalā, Mariona (Marion) apriņķī.

1952. gada pavasarī Švinku ģimene bija pirmie, kas atrada šai mandeļu paradīzē vietiņu, uzceļot pirmo māju. Dibinātājiem sekoja Ozoliņu, Dreimaņu, Skrastiņu, Rudaku, Tumuļu, Kronīšu, Začestu, Rozentālu ģimenes, Brigmaņu, Pauliņu, Pukstu, Grīnmaņu pāri, Osis Krūmiņš, Arvīds Lūks, Alise Stelberga, Pēteris Jaudzems un Erna Tomane.

Pēc Otrā pasaules kara un vairākus gadus jau pavadījuši Vācijas DP nometnēs, šie tautieši atbrauca uz Austrāliju, lai iesāktu pagaidu dzīvi, uzskatot to par savu mītnes vietu. Bieži viņi bija izsūtīti tālākos iekšzemes rajonos, kur Austrālijas valdībai trūka darba spēks, bet pēc obligātā parāda nomaksas, nokalpojot 2 gadus visādos darbos un atstrādādami brīvo kuģa ceļu no Eiropas, viņiem bija laiks skatīties uz nākotni un iegruntēties savā izmeklētajā stūrītī.

Bēču Arveds ar Ilgu un Strautu Olģerts ar Hertu kopā ar Nikolāju Sūnu un Ādolfu Bēdeli savus iepirktos Flindersa ielas zemes gabalus vēlāk pārdeva.

Vudlandsparka sākums veidojās pēc tam, kad mērnieks un pulkvedis Viljams Laits (William Light) bija izplānojis Dienvidaustrālijas galvaspilsētu Adelaidi un nodomājis, ka strādājošai klasei arī derētu sava vietiņa, bet tālāk no pilsētas robežām. 1838. gadā viņš izplānoja Edvardstauna miestiņu, kristītu pēc valdības tiesu ierēdņa Viljama Edvardsa (William Edwards) vārda, kurš zemes pirkšanai ieveda visu grāmatvedību. Šī bija pirmā zeme, ko atdeva izlozes veidā.

Tā oriģināli piederēja Kaurnas aborigēnu tautai, Variparinga (Warriparinga) ciltij. Tur bija stringībarka eikaliptu (Stringybark) meži, lai netrūktu koku mājas būvei, dzeramais ūdens, kas plūda netālu no zemes virskārtas, un bija galvenais ceļš uz pilsētu.

Kad zemi atklāja privātai iegādei, tad 1839. gadā pats pirmais pircējs bija Alfrēds Vīvers (Alfred Weaver), nokrustot savu vietu Vudlandsu (Woodlands) pēc ģimenes īpašuma Anglijā. Vudlandsa apkārtne atspoguļoja savu vārdu, jo te bija daudz mežainas ainavas. Tās bieži, kad vajadzēja ātri atrast vietu, kur slēpties no policistiem, bija izdevīgas vietējiem laupītājiem (bushranger).

Alfrēds izveidoja saimniecības gaisotni, sastādot 16 hektārus ar visādām birzēm – īpaši vīnogām, darinot pats savu vīnu, un olīvām. Te arī šodien ir atrodami pavalsts vecākie olīvu koki.

1869. gadā Alfrēds uzbūvēja divstāvu māju ar vīna pagrabu, sastādīja mandeļu un olīvu laukus un mājai piebūvēja skaistu torni. Alfrēds nomira 1891. gadā, 90 gadu vecumā, un īpašumu nopirka pazīstamais skotu tēlnieks Viljams Džeims Maksvels (William James Maxwell). Viņš māju izveidoja kā pili, piebūvējot vēl vienu torni, bet šoreiz ar gargoiļu notekcaurulēm (gargoyles), kas viņam sniedza atmiņas ar romantisku pieskaņu no mīļās bērnības Skotijā. Tēlnieka Maksvela darbi ir uz mūžu atrodami Sidnejas Svētās Marijas (St. Mary's) katedrālē, Adelaides Karī (Currie) ielas pavalsts bankā, Adelaides Universitātes ieejas telpā, Ziemeļu terases (North Terrace) dzejnieka Roberta Bērnsa (Robert Burns) un Viktorijas laukumā ekspedīciju pioniera un vadītāja Stjuarta (Stuart) pieminekļos.

Kad latviešu ģimenes ieradās Flindersa ielā, Vudlandsa īpašums piederēja Kroforda (Crawford) ģimenei, kas to pēc 1947. gada bija pārvērtuši par hoteli un mandeļu dārzus sadalījuši dzīvojamos zemes gabalos.

Flindersa ielas austrumu galā ap stūri atradās skaistās pils ēkas, kā arī galvenā iela uz pilsētu ar autobusa piestātni. Ja pacēla acis, tad pretim redzēja skaistos kalnus un pašu augstāko – Mauntloftiju (Mt. Lofty). Ielas rietumu galā bija dzelzceļš un Vudlandsparka stacija, kas veda vai nu uz pilsētu, vai jūrmalu. Visapkārt bija plašie mandeļu dārzi.

1950. un 1960. gados nebruģētajā ielā skanēja daudzu bērnu balsis. Te bija apvienotās nācijas – vācu, čehu, poļu, baltkrievu un latviešu ģimenes. Pa vidu kādā retā mājā skanēja angļu valoda. Ielas vidū lielajos aplokos ganījās rikšotāju zirgi, un bieži tos redzēja rīta vai vakara treniņu izjādēs. Pastnieks uzsvilpoja, kad ar divriteni pieveda pastu, maizītes klaipus piegādāja Klaidsdeila (Clydsdale) miermīlīgais zirgs ar darbinieku piekabē, un dārziem nekad netrūka mēslojuma. Vienreiz nedēļā pieveda ledus kluci, lai uzturēt pārtiku svaigu. Iela nebija ļoti līdzena, un tās vidū bija liels dobums, kur īpaši ziemas laikā patika brist pa peļķēm.

Ielas dzīvē bija sava struktūra un kārtība. Artūru Skrastiņu ievēlēja par ielas vecāko, jo viņam bija vislabākā angļu valoda. Viņu mājās noturēja visas ielas sanāksmes. Mērķis bija – visiem nodot pēdējās valdības/apriņķa ziņas un sniegt palīdzību, izpildot/tulkojot visus oficiālos dokumentus. Artūra sieva Otīlija bija šiverīga un izdarīga, mudinot un izlīdzinot sievu domstarpības ar aktrises humoru. Viņu mājā vienmēr apgrozījās daudz tautiešu. Osvalds Rudaks bija ievēlēts kā sabiedrības direktors, un tūlīt Strauta brīvajā zemes īpašumā tika izstiepts volejbola tīkls, gatavībā pirmajām sacensībām.

Galvenais satiksmes līdzeklis bija motocikls, un tā skaņas dzirdēja svētdienās, kad Flindersa ielā iebrauca tautieši no tālākām malām, jo Latviešu nams vēl nebija. Šī bija sabiedrības satikšanās vieta, kur visi priecīgi satikās. Uz draudzīgām spēlēm aicināja arī ielas pārējos cittautiešus, kas pievienojās ar lielu prieku. Pēc spēlēm, lai veicinātu sabiedrisko sajūtu, vienmēr bija ēdiens un dzēriens. Pie Jāņa un Veltas Tumuļiem varēja iegādāties svaigus produktus – mājās bija vistas, un visi priecājās, ka Tumuļu ducī vienmēr bija 13 olas.

Jāņos flinderieši līgoja no mājas uz māju, un paši lepojās, jo bija savs Jānis. Ziemassvētkos gāja cits pie cita eglītes pantiņus deklamēt. Tā arī svinēja vārda dienas un dzimšanas dienas.

Flindersa ielā pat bija savas kāzas. Kad Osvalds Rudaks apprecēja Leontīnu Jurkāni, tad viss notika latviešu garā ar visām tradīcijām. Lai gan bija ļoti karsti Ziemassvētki, vīrieši tik un tā uzvilka savus Latvijā ražotos uzvalkus ar siltajām oderēm, kurus vēl aizpogāja. Un, protams, krekli ar garām piedurknēm un ar kaklasaiti. Visi svīduši, bet stils tika noturēts. Tā kā ledusskapis vēl nebijis, tad kāzām ēdienu salika pa vannām un veļas mājas silēm. Tumuļi dzīvoja Rudakiem blakus, un kad kāds ēdiens mazliet sabojājās, tad to pārmeta pāri sētai, ko notiesāt vistām. Starp tiem ēdieniem arī bija siļķu iekšas. Vistas izturēja, bet seši cālīši rīta sauli vairs neredzēja.

Kas tad būtu svinības bez dziedāšanas? Un tā līdz agram rītam skanēja latviešu tautas dziesmas. Pēc kāzām Rudaku mājās bieži svinēja visādas viesības, un vairākus gadus netraucēti varēja dziedāt cik skaļi un ilgi katrs vēlējās. Bieži katrs novadīja savu dziesmu, un, ja bija ap 30 viesu, tad jau dziesmusvētki gatavi! Bieži pēc šīs dziedāšanas Tumuļu Jānis uzjautrināja visus ar savu bagātīgo kupleju krātuvi. Tās viņš bija iemācījies, ejot uz Rīgas cirku, un klausoties Brāļus Laiviniekus. Dziesma bija dvēseles medicīna, un tā Flindersa ielā skanēja ilgi un tālu. Pēc viesībām varēja iet mājās ar pacilātu sirdi, un gandrīz visi arī varēja aizčāpot pie savām namdurvīm – gan varētu debatēt, kā katrs ieturēja taisno līniju!

Tās nebija vienīgās kāzas, kuras svinēja Flindersa ielā. 1955. gada 23. jūlijā, kad Rasma Švinka salaulājās ar Andi Lāci, tad pēc Svētā Stīvena (St. Stephen) baznīcas laulībām atkāzas notika Švinku mājās. Visi flinderieši bija uzlūgti, un ielas vecākais arī formāli apsveica jauno pārīti.

Ielas dzīvi ietekmēja viens notikums. Gan visi bija izmeklējuši savas mājas vietu un noskaidrojuši apgabala likumus un ticējuši austrāliešu tulkojumus, bet nevienam nebija izskaidrots, ka šis skaistais mandeļu dārzs nākotnē bija nozīmēts kā vieglās rūpniecības rajons.

Flindersa iela šīm ģimenēm bija nejauša dzīves satikšanās vieta. No šī laika viņu Flindersa ielas ceļš, vienalga cik ilgs, kopīgi uzsākts; tas tika kā mozaīka ievīta ielas ritmos, priekos un bēdās. Gan katrā mājā ģimenes veidoja savas dzīves, bet tās uz mūžu atstāja savu vietu ielas rakstā.

Šie ir viņu stāsti.

Marija Perejma

Turpmāk vēl