Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Spānijas Pilsoņu karš un latvieši

Piedalījās gan no Latvijas, gan no PSRS

Laikraksts Latvietis Nr. 226, 2012. g. 24. okt.
Ēriks Ingevics -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ērika Ingevica referāts Kanberas Latviešu biedrības saietā 2012. gada 25. augustā

Mēs esam runājuši Kanberas Latviešu biedrības saietos par strēlnieku cīņām Pirmā pasaules karā, par strēlnieku gaitām pēc Krievijas revolūcijas, par Latvijas Brīvības cīņām un par galveniem Brīvības cīņu politiskiem un militāriem vadītājiem.

Latvieši ir piedalījušies arī karos ārpus Latvijas. Galvenais bija Krievijas pilsoņu karš no 1918. – 1922. gadam. Tur piedalījās tūkstošiem latviešu, un viņu loma tajā karā bija ļoti liela, varbūt pat izšķiroša. Krievijas pilsoņu karā aizgāja bojā daudz vairāk latviešu nekā Latvijas Brīvības cīņās.

Latvieši piedalījās arī Spānijas pilsoņu karā no 1936. – 1939. gadam. Latviešu skaits, kas cīnījās Spānijā, bija mazs, un viņu loma daudz mazāka. Tomēr tā bija nozīmīga.

Latvijas neatkarības laikā par latviešu piedalīšanos Spānijas pilsoņu karā rakstīja ļoti maz. Tas bija 1930. gadu otrā pusē, kad saistības ar Spānijas pilsoņu karu nesaskanēja ar valdības nacionālpolitisko ideoloģiju, un tāpēc par to nelabprāt rakstīja.

Šinī referātā es runāšu par latviešiem Spānijas pilsoņu karā un centīšos paplašināt informāciju, kas ir pieejama plašākai publikai.

Spānijas pilsoņu karš

1930. gados, kad sākās pilsoņu karš, Spānijā bija republikāņu valdība. Tā bija kreisā spārna koalīcijas valdība. Valdībā iegāja arī komunisti, bet viņiem nebija dominējošs iespaids. Pilsoņu kara galvenā posmā ministru prezidents bija Largo Kabalero, kas bija sociālists. Vēlāk viņa vietā nāca Huans Negrins (Juan Negrín), kura laikā pieauga komunistu iespaids valdībā.

Republikāņu valdība bija vāja un nestabila. Valstī darbojās dažādas paramilitāras grupas – komunisti, anarhisti, sindikālisti, trockisti un citi.

Komunistu uzkūdīti, cilvēki uzbruka baznīcām. Daudzas nodedzināja vai sagrāva, katoļu priesterus apcietināja un nogalināja. Notika uzbrukumi zemes īpašniekiem un citām mantīgām šķirām.

Valstī valdīja haoss, un drošības iestādes nebija spējīgas nodrošināt un uzturēt kārtību. Pastāvēja komunistu apvērsuma drauds.

Šādos apstākļos ģenerālis Francisko Franko, kas bija divīzijas komandieris spāņu Marokas teritorijā, nolēma izvest apvērsumu, atlaist parlamentu un ievest valstī autoritāru režīmu, kādi tajā laikā bija nodibināti vairākās Eiropas valstīs.

Apvērsums sākās 1936. gada jūlijā, kad Franko ar savām vienībām ieradās Spānijā. No sākuma viņam nebija liela atbalsta armijā, bet drīz viņam pievienojās arī citas armijas grupas, sevišķi virsnieki, un sākās plaša apmēra pilsoņu karš. Tas bija ļoti asiņains un ilga trīs gadus. Karā aizgāja bojā tuvu pie miljona cilvēku.

Briesmu darbus pastrādāja abas puses. Republikāņu pusē bija dezorganizēts terors pret baznīcām un mantīgām aprindām, nacionālistu pusē sistemātisks terors pret komunistiem, sociālistiem un citiem republikāņu atbalstītājiem. Var strīdēties par to, kura puse bija nežēlīgāka un pastrādāja lielākus noziegumus pret cilvēkiem.

Vācija un Itālija tūlīt nostājās Franko nacionālistu pusē un sāka piegādāt kara lidmašīnas un citus militārus materiālus. Viņu interesēs bija novērst iespējamu komunistu apvērsumu un tanī pašā laikā nostiprināt savu iespaidu tajā Eiropas daļā.

Vācu lidmašīnas pārveda Franko armijas vienības un marokāņu grupas no Āfrikas uz Spāniju, kur tās sāka cīņu pret republikāņiem. Šī palīdzība bija noteicoša sacelšanās operācijā, jo bez tās Franko nacionālistiem būtu bijis grūti uzvarēt republikāņu armiju.

Drīz pēc tam Vācija un Itālija sāka sūtīt uz Spāniju militāras vienības. 1936. gada rudenī Vācija nosūtīja Legion Condor – integrētu armijas vienību ar lidmašīnām, tankiem, gaisa aizsardzības ieročiem, kā arī ar kādiem 5000 kareivjiem. Itālija sūtīja vēl vairāk lidmašīnas un kara materiālus un vēl lielāku militāru personālu, kas vēlāk sasniedza 30 000.

Rietumvalstis visumā simpatizēja republikāņu demokrātiskai valdībai, bet formāli uzturēja neitralitāti. Anglija gribēja novērst plaša apmēra konfliktu Eiropā un uzlika aizliegumu kara materiālu piegādei abām pusēm. Vēlāk to darīja arī Francija.

Tanī pašā laikā neoficiālas grupas Rietumos organizēja komitejas, lai palīdzētu aizstāvēt Spānijas demokrātisko valdību. Šo akciju atbalstīja Rietumu komunistu partijas. Republikāņus atbalstīja arī vairāki pazīstami Rietumu rakstnieki, mākslinieki un intelektuāļi. Publikas simpātijas bija lielā mērā republikāņu pusē.

Ņemot vērā ievērojamo palīdzību, ko nacionālisti saņēma no Vācijas un Itālijas, kā arī Rietumvalstu neitralitāti, republikāņu valdība griezās pēc palīdzības pie Padomju Savienības. 1936. gada septembrī Padomju Savienība sāka intervenciju Spānijā ar kara lidmašīnām un citiem militāriem materiāliem, kā arī ar kādiem 500 militāriem padomniekiem un tehniskiem darbiniekiem. Par to republikāņu valdībai nācās dārgi samaksāt ar Spānijas zeltu.

Tika formētas tā sauktās internacionālās brigādes ar krievu ieročiem. Tajās iestājās brīvprātīgie no vairākām valstīm. Brigāžu vadība bija komunistu komandieru rokās. Brigāžu lielums eventuāli sasniedza kādus 20 000 vīrus.

Padomju personāls infiltrēja spāņu valsts iestādes ar padomniekiem un politiskiem komisāriem, kam bija liels iespaids republikāņu valdībā un valsts aparātā. Starp tiem bija arī vairāki Padomju Savienības latvieši.

Latvieši

Latvijas valdības nostāja Spānijas pilsoņu karā bija neitrāla, bet tautas vairākums simpatizēja republikāņiem.

Pilsoņu karā piedalījās ap 120 brīvprātīgo no Latvijas un 25 latvieši no Padomju Savienības. Visi bija republikāņu pusē. Starp latviešiem, kas cīnījās Spānijā, bija arī rakstnieks Žanis Grīva.

Latvieši cīnījās galvenokārt internacionālās brigādēs. Privātas grupas Latvijā organizēja arī ieroču piegādi spāņu republikāņiem, kas tika nopirkti ārzemēs.

Tā kā latviešu skaits Spānijā bija mazs, viņu iespaids bija maznozīmīgs. Tā bija galvenām kārtām solidaritātes izpausme republikāņiem, kas cīnījās pret fašistiem.

No Latvijas latviešiem ievērojamāko lomu Spānijas pilsoņu karā spēlēja pulkvedis Voldemārs Ozols. Kādu laiku viņš strādāja republikāņu armijas ģenerālštābā. Par viņu runāšu vēlāk.

Nozīmīgākais latviešu iespaids Spānijas pilsoņu karā bija samērā nedaudziem Padomju Savienības latviešiem. Viņi bija starp Padomju militāriem un citiem padomniekiem, kas 1936. gadā ieradās Spānijā.

Ievērojamākais bija ģenerālis Jānis Bērziņš, kas darbojās republikāņu armijas ģenerālštābā kā galvenais militārais padomdevējs. Viņš bija republikāņu armijas virspavēlnieka ģenerāļa Hozē Miajas (José Miaja) labā roka.

Bez Bērziņa padomnieku grupā bija kara revolucionārās padomes loceklis Dāvids Beika, padomnieks aviācijas lietās Pēteris Pumpurs, padomnieks artilērijas lietās Vilhelms Kumelāns, padomnieki izlūkdienesta lietās Arturs Sproģis un Kristaps Saliņš, un citi.

Ņemot vērā ģenerāļa Bērziņa lomu Spānijā, ir vietā daži vārdi par viņa pagātni. Krievijas pilsoņu kara laikā Bērziņš bija viens no Sarkanās armijas vienību komandieriem. Pēc kara viņš strādāja armijas ģenerālštābā, kur ieņēma augstus posteņus. Vairākus gadus viņš bija Sarkanās armijas izlūkdienesta pārvaldes priekšnieks un kā tāds bija atbildīgs par militārā spiegu tīkla izveidošanu un vadīšanu. Viņu uzskatīja par vienu no spējīgākiem Sarkanās armijas ģenerāļiem.

Rietumu vēsturnieki, kas rakstījuši par Spānijas pilsoņu karu, ir izteikušies atzinīgi par Bērziņu kā militāru lietpratēju un par viņa darbību Spānijā.

Bērziņš bija sūdzējies savai priekšniecībai Maskavā (viņa tiešais priekšnieks bija aizsardzības ministrs maršals Vorošilovs), ka Padomju Savienības diplomāti un politiskie komisāri izturas pret Spāniju kā Padomju koloniju. Viņš bija teicis, ka šāda rīcība un nostāja nepatīk spāņiem un pasliktina attiecības starp Spāniju un Padomju Savienību.

Tas Bērziņam nenāca par labu, jo viņa ziņojumi nepatika Staļinam. Kad Padomju padomdevējus un citus darbiniekus vēlāk atsauca no Spānijas, Bērziņš un vairāki citi padomnieki aizgāja bojā Staļina lielajā tīrīšanas akcijā. Viņu piemeklēja tāds pats liktenis kā daudzus citus latviešus, ieskaitot visaugstākā ranga latviešus, Padomju Savienībā 1930. gados.

Ar Vācijas un Itālijas atbalstu Franko armija izcīnīja nozīmīgas uzvaras 1938. gadā un pamazām iekaroja vienu Spānijas provinci pēc otras.

1938. gada sākumā Padomju Savienība nāca pie slēdziena, ka karu uzvarēs Franko nacionālisti un tā gada vidū visu Padomju padomdevēju personālu atsauca no Spānijas.

1939. gada aprīlī Madride krita nacionālistu rokās, un Franko pasludināja nacionālistu uzvaru. Republikāņu valdība un tās atbalstītāji aizbēga pāri robežai uz Franciju.

Pulkvedis Voldemārs Ozols

Ozols bija ar izcilām sekmēm beidzis Pēterpils Militāro akadēmiju kā ģenerālštāba virsnieks.

Strēlnieku cīņu laikā viņš, vēl jauns gados, bija II brigādes štāba priekšnieks. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Ozols aktīvi darbojās strēlnieku pulku padomēs, kas tanī laikā tika formētas. Kādu laiku viņš bija apvienoto strēlnieku pulku padomes izpildkomitejas (Izkolastrela) priekšsēdis.

Pēc oktobra revolūcijas Ozols neaizgāja kopā ar strēlniekiem uz Krieviju, bet pārcēlās uz Igauniju, kur strādāja igauņu armijas štābā. Viņam bija tuvas attiecības ar Igaunijas armijas virspavēlnieku ģenerāli Johanu Laidoneru, ar kuru bija kopā studējis Pēterpils Militārā akadēmijā.

1919. gada sākumā, kad tika veidota Ziemeļlatvijas brigāde pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā, Ozols bija šīs brigādes štāba priekšnieks.

Kad Bermonta cīņu laikā Latvijas armijā notika lielākas pārmaiņas un par virspavēlnieku ģenerāļa Dāvida Sīmansona vietā nāca pulkvedis Jānis Balodis, par armijas štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Pēteri Radziņu un par štāba operatīvās daļas vadītāju pulkvežleitnantu Voldemāru Ozolu.

Viņus var uzskatīt par labākiem militāriem lietpratējiem un taktiķiem kādi tanī laikā bija Latvijas armijā. Radziņš un Ozols izstrādāja militāro stratēģiju cīņai pret Bermontu, kas noveda pie Bermonta sakāves.

Pēc Brīvības cīņām Ozols aizgāja no armijas. Vēlāk viņš kopā ar dažiem citiem atvaļinātiem virsniekiem nodibināja organizāciju, kas saucās Leģionāri, ar radikāliem politiskiem uzskatiem.

Pirms 15. maija apvērsuma Latvijā cirkulēja baumas (kas bija nepamatotas), ka Leģionāri pulkveža Ozola vadībā gatavo apvērsumu pret pastāvošo valdību. Pēc 15. maija apvērsuma Ozolu izraidīja no Latvijas kā politiski neuzticamu un bīstamu personu.

Kad sākās Spānijas pilsoņu karš, Ozols nokļuva Spānijā. Bijušais Latvijas sūtnis Francijā, Fēlikss Cielēns (viņš demisionēja pēc 15. maija apvērsuma) palīdzēja Ozolam tikt uz Spāniju. Cielēnam bija labi sakari ar Sociālistu Internacionāli un sociālistu partijām Francijā un Spānijā, kas palīdzēja izkārtot Ozola uzņemšanu spāņu republikāņu armijas štābā ģenerāļa dienesta pakāpē.

Pilsoņu kara beigās Ozols nonāca Francijā un Otrā pasaules kara laikā darbojās franču pagrīdē pret vācu okupantiem. Pēc kara viņš atgriezās Latvijā.

Tāds bija šī militāri talantīgā bet politiski kontroversiālā latviešu pulkveža dēkainais mūžs.

Ēriks Ingevics



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com