Veronikai Strēlertei – 100

Apgādā „Valters un Rapa“ 2008. gadā iznākusī Veronikas Strēlertes „Raksti. 1. sējums“.

Izcilā dzejniece Veronika Strēlerte (1912–1995) pieder pie tās jauno un talantīgo rakstnieku paaudzes, kas sevi pieteica trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvijas brīvvalstī, bet diemžēl iemantoja traģisku likteni, jo viņu ieceres pārrāva karš, padomju okupācija un došanās trimdā.

1912. gada 10. oktobrī Dobelē, rakstveža ģimenē dzimusi rakstniece Veronika (īstajā vārdā Rudīte) Strēlerte (precējusies Švābe, Johansone). Dzejnieces vecāki cēlušies no zemniekiem – tēvs no Vecauces, māte no Džūkstes. Tēvs jaunībā darbojies žurnālistikā ar pseidonīmu Zariņu Kārlis. Dzejnieces tēvs un māte jaunībā bijuši rosīgi sabiedriskā dzīvē: spēlējuši teātri, dziedājuši korī un arī piedalījušies Dziesmusvētkos. Pēc apprecēšanās Veronikas Strēlertes vecāki apmetās Dobelē, kur ģimenē viens pēc otra piedzima pieci bērni. Ģimenē bez dzejnieces bija vēl trīs vecākas māsas un brālis. Kad viņa bija tikai divus gadus veca, sākās Pirmais pasaules karš, un ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas atgriezās dzimtenē. Dzīvoja Džūkstē, Jelgavā un Aucē, kur tēvs bija miertiesnesis.

V. Strēlerte mācījusies Jelgavas 4. pamatskolā, Auces pamatskolā, Jelgavas 2. Valsts ģimnāzijā un Rīgas 2. pilsētas vidusskolā. V. Strēlerte studē un 1941. gadā beidza Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Tur viņa ieguva vispusīgu izglītību valodās, labas svešvalodas zināšanas, kā arī apguva zināšanas par Eiropas un antīko kultūru.

Jau studiju laikā V. Strēlerte sāk rakstīt dzeju, iesaistās tā laika Latvijas literātu sabiedrībā. Latvijā viņai paguva iznākt divi dzejoļu krājumi Vienkārši vārdi (1937) un Lietus lāse (1940). Strādājusi redakcijā Mana Māja par galveno redaktori (1942.-1943.), Berlīnē laikraksta Daugavas Vanagi vadītāju (1944.-1945.), vēlāk atgriezusies Latvijā, bet 1945. gada 8. maijā emigrējusi uz Zviedriju, kur sākumā strādājusi gadījuma darbus. Vēlāk apgādā Daugava strādājusi par korektori, firmā Transmaritim par tulkotāju, kā arī lasījusi lekcijas latviešu valodā un literatūrā Stokholmas Universitātē. 1947. gadā apprecējusies ar Andreju Johansonu (miris 10. martā 1983. gadā, Stokholmā).Viņiem ir dēls Pāvils Johansons, kas arī kļuvis par dzejnieku. Veronika Strēlerte saņēmusi Kultūras fonda balvu – 1946. g., 1961. g. un 1982. gadā. 1996. gadā nodibināta Strēlertes stipendija literatūras pētniecības darbam Latvijā.

V. Strēlerte sastādījusi latviešu jaunākās dzejas antoloģiju Likteņi (1942), mīlas dzejas antoloģiju Paradīzes meklētāji (1964) un vairākas dzejas izlases. Daudz tulkojusi; nozīmīgākie: E. T. A. Hofmaņa Runča Mura dzīves uzskati (1942), Voltēra Kandids (1949), G. Flobēra Bovarī kundze (1951), A. Dimā Trīs musketieri (1953) un J. V. Gētes dzeja. Dzejniece mirusi 1995. gadā un apbedīta Dobeles kapos.

Degs nāves ugunskuri,
Klīdīs ļaudis un lietas,
Es nekustēšos no vietas,
Tik stingri tu mani turi.
Kā mīlēt tevi drīkstu,
Ja nemīlu briesmās?
Es ārdēšu liesmās
Šo dzīvību sīkstu.

(No Veronikas Strēlertes dzejas Manai zemei). ■