Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Ģederts Eliass. Pašportrets. Ap 1913. g. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ģederts Eliass. Ainava ar tiltu. 20. gs. 30. gadi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ģederts Eliass. „Mājas gals“. 20. gs. 20. gadi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ģederts Eliass. „Pie staļļa“. 20. gs. 30. gadi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Strupdegunu kapos. Jānis Eliass un Izabella Cielēna. FOTO Māris Brancis.

Rudenim iesākoties, vienam no ievērojamākajiem 20. gadsimta pirmās puses latviešu gleznotājiem Ģedertam Eliasam, Zemgales saimnieka dēlam no Platones, profesoram Latvijas Mākslas akadēmijā, erudītam mākslas vēstures pazinējam, aprit 125 gadi.

Viss šis gads norit viņa zīmē. Jau martā kādā privātā galerijā Tallinā bija skatāma vērienīga meistara darbu skate no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja kolekcijas. Jūlijā Jelgavas Mākslinieku biedrība sarīkoja viņam veltītu I Zemgales plenēru, ar tur paveikto joprojām var iepazīties izstādē pilsētas bibliotēkas galerijā. Tuvojoties skolas sākumam, Jelgavas Mākslas skola rādīja savu audzēkņu darbus, kuros atklājas, cik pamatīgi viņi apguvuši sava novadnieka glezniecību. Savukārt septembra sākumā Mūksalas galerijā atklāja Ģedertam Eliasam veltītu izstādi, tajā pirmo reizi sabiedrība varēja skatīt mākslinieka akvareļus.

Bet 21. septembrī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā vēra vaļā meistara jubilejas skati un turpat 500 lappušu biezu monogrāfisku albumu (apgāds Neputns), ko sarakstījušas Ģederta Eliasa mantojuma pārzine Jelgavas muzejā Marija Kaupere un mākslas zinātniece Laima Slava, bet gleznotājs un mākslas zinātnieks Jurģis Skulme un jubilāra māsas Maijas meita Izabella Cielēna dalījusies atmiņās. Publicētas arī agrāk nezināmas mākslinieka vēstules. Notikums bija patiesi grandiozs un nozīmīgs, tādēļ muzejs teju vai spēja uzņemt visus apmeklētājus – gan apgāda darbiniekus, gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja plaši pārstāvēto loku, gan māksliniekus, gan ļoti plašo mākslas mīļotāju pulku.

Izstāde Strādājis esmu daudz, kuras nosaukums patapināts no mākslinieka kādas vēstules, ir būtiska ar to, ka lielāko daļu darbu skatītāji ierauga pirmo reizi vai pēdējo reizi iespējams tie rādīti 20. g.s. 20.-30. gados. Ģederta Eliasa atstātais mantojums ir ārkārtīgi plašs – eļļas gleznu vien ir ap tūkstoti, kas prasa restaurāciju un apkopšanu. No tā tagad eksponēti 40 apkopti darbi. Jāpiezīmē, ka hrestomātiskās gleznas, kuras glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, uz viņa dzimto pilsētu nav atvestas, bet līdz ar Jelgavas darbiem būs skatāmas novembrī Rīgā, kur arī tiks atzīmēta mūsu novadnieka jubileja.

Jelgavas izstādē, kurā galvenais uzsvars likts uz pagājušā gadsimta 20.-30. gadiem, lielākā daļa gleznu ataino Platones Zīlēnus, no kurienes cēlusies Eliasu dzimta. Te blakus Platones upītes līčiem, klusajām dabām ar vēžiem vai ziedu pušķiem iepazīstam Zīlēnu ikdienas dzīvi – labības pļauju, govju dzirdināšanu un zirgu iejūgšanu, veļas žaušanu. Intensīvie krāsu salikumi vēsta par autora un šo māju saimnieku vitalitāti un dzīves mūžīgo ritmu.

Tieši Ģederta Eliasa dzimšanas dienā – 23. septembrī – Strupdeguņu kapos, kas atrodas pavisam netālu no Zīlēniem, pulcējās jo kupls jubilejas viesu pulks, lai mirkli pakavētos pie meistara, viņa tēva un mātes, kā arī brāļa Jura un citu tuvinieku kapu kopiņām. Starp lietainajām dienām laiks mūs apbalvoja ar sauli, it kā aizgājēji suminātu ļaudis, kas pateicās par mākslinieka godināšanu. Viņa māsas Maijas meita Izabella Cielēna, uzrunājot atceres brīža dalībniekus kapos, stāstīja savu onkuli Ģedi.

Pēc tam Zīlēnos Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu ansambļa muzicēšana un vietējā kora Sidrabe dziesmas mijās ar lasījumu no Feliksa Cielēna memuāriem Laikmeta maiņā par šīs mājas saimniekiem un viņu ikdienas soļiem. Tā tika sumināta visa dzimta, kas tik daudz devusi latviešu kultūrai.

Jāteic, ka tajā pašā laikā tika atvērta vēl viena grāmata, ko sarūpējusi Marija Kaupere un Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Tā vēsta par Zīlēniem jubilāra daiļradē un sagatavota izstādei Francijā nākamā gada pavasarī.

Klausoties Feliksa Cielēna stāstījumā un vēlāk lasot albumā par Eliasu un viņu radu dzimtām, atkal un atkal jādomā par mūsu tautas likteņgaitām laikmetu griežos 20. gadsimtā un par šodienu. Zīlēni un tām līdzīgās mājas ir pieminekļi latviešu kultūrai. Šajās saimēs auga mūsu tautas gudrākie prāti. Ja arī paši saimnieki nebija gājuši augstās skolās, tomēr viņi skoloja savus bērnus. Viņi lasīja avīzes un grāmatas, krāja bibliotēkas, muzicēja, spēlēja teātri, auda ne tikai palagus un kreklus, bet arī greznās segas un tautas tērpus, dziedāja, tā saglabājot un nododot tālāk jaunāku gadagājumu puišiem un meitām mūsu folkloru, tautas mākslu. Paaudžu paaudzēs te veidojās sirdsgudri cilvēki, nacionāli noskaņoti ļaudis. No šiem tautas slāņiem nāca jaunlatvieši, jaunstrāvnieki un daudzkārt sociāldemokrāti, kuru mērķi sniedzās nākotnē, tautas labklājībā.

Kur ir tagad šīs dzimtas, viņu iekoptās mājas? Daudzus aizveda uz Sibīriju 1941. un pēckara gadu deportācijās. Neskaitāmu māju saimnieki kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk izklīda plašajā pasaulē. Viņu īpašumos iemitināja kolhozniekus, kam bija vienaldzīga apkārtne, ēku saglabāšana un pagalma tīrība un skaistums. Varenā Zīlēnu saimniecība pašos pamatos vairs neeksistē šī paša iemesla dēļ. Saimes māju nodzīvoja vēlākie iemītnieki, tā bija jāuzceļ no jauna, citas ēkas pazuda no zemes virsas. Man liekas, ka Izabella Cielēna, kas šeit dzīvoja pie vecvecākiem vasarās pagājušā gadsimta 30. gados, Zīlēnus vairs nepazīst – rožu un citu puķu dobes aizstāj zālājs, nav vairs lielā ābeļu dārza, jaunuzceltās būdiņas malkai un citiem saimnieciskiem mērķiem nesaskan ar bijušo godību, apkārt apjozts drāšu žogs, aiz kura zaļo nenopļauta zāle un krūmāji, Platones upīte nekopta, pie iebrauktuves greznojas vecu lapu un zaru čupas. Padomju okupācija ir iznīcinājusi saimnieku godu un lepnumu. Kā mēs to atgūsim un vai atgūsim, ja zemi izpērk svešzemnieki, kam Latvija ir tikai peļņas vieta?

Piedod, Ģedert Elias, ka Tavā jubilejas reizē tik rūgtas pārdomas radās tā vietā, lai lepotos ar Tavu mākslu, apbrīnotu to un godā celtu. Tu sevi esi paveicis, savās gleznās iemūžinādams kādreizējo zemnieku spēku un vitalitāti. Par to tev liels latviešu paldies!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“