Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bīskaps Meinards un kristietības loma universitāšu attīstībā

Latvijas Universitātes gada dienai veltīts referāts (3. daļa)

Laikraksts Latvietis Nr. 197, 2012. g. 18. apr.
Marija Svilāne -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas Universitātes gada dienā 2011. g. 22. oktobrī Brisbanē mūziķe Marija Svilāna referēja par bīskapa Meinarda un kristietības lomu universitāšu attīstībā. Referāta sākums LL Nr. 193, LL Nr. 194.

Dzīvodams lībiešu ciematā, Meinards vietējiem iedzīvotājiem palīdzēja visādos veidos un arī neaizmirsa nabadzīgos. Daudzi lībieši ļāvās kristīties, bet zināms skaits, svārstības un nenoteiktības dēļ, vēlāk atkrita. Jādomā, ka daži lībieši ticību pieņēma tikai laicīgu labumu dēļ. Laiku pa laikam Ikšķiles iedzīvotājus traucēja leišu iebrucēji, un Meinards gāja karot pret tiem kopā ar lībiešiem. Kādā no šīm reizēm viņi visi kopā slēpās mežā, un Meinards viņiem stāstīja, ka uzbrukumos var daudz labāk aizstāvēties, ja ir mūra pils. Viņš apsolīja lībiešiem uzcelt mūra pili, ja tie pieņems kristietību.

Lībieši piekrita, un tā Meinards ar Gotlandes meistaru palīdzību uzcēla mazu mūra pili tieši blakus baznīcai. Domā, ka Gotlandes meistarus Meinards pazina jau no saviem ceļojumiem ar tirgotājiem. Kāda no hronikām stāsta, ka arī savā misionāra darbības laikā Meinards brauca uz Gotlandi tur pārziemot, bet tas nesakrīt ar citiem aprakstiem. Daži vēsturnieki uzskata, ka Ikšķiles pils celta 1187. gadā, citi, ka jau agrāk. Katrā ziņā gadu pēc tam Meinards uzcēla otru pili Salaspilī. Tās ir pirmās zināmās mūra celtnes Baltijā. Ikšķilē lielākā pils daļa piederēja lībiešiem, bet viena piektdaļa bija Meinarda rīcībā. Tur viņš izveidoja augustīniešu kanoniķu klosteri. Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā, un, kā redzēsim vēlāk, tai ir sakars ar pirmās skolas nodibināšanu Latvijā.

Varētu domāt, ka pēc tam, kad pilis bija uzceltas, lībieši kļūtu uzticīgāki Meinardam, bet tā nenotika.

Meinards cieta vēl daudz grūtības un vilšanos. Palika skaidrs, ka daži lībieši savu solījumu kristīties neņēma nopietni, un ka bija to devuši tikai, lai sev iegūtu mūra pili. Droši vien bija arī citi iemesli viņu rīcībai. Varbūt viņi jutās apdraudēti no pārmaiņām, kas ienāca ar kristīgo ticību, un varbūt baidījās no okupācijas. Katrā ziņā viņi mēģināja kaitēt kristīgajiem – gan misionāriem, gan tiem lībiešiem, kas turējās pie ticības.

Rezultātā Meinards nodomāja braukt atpakaļ uz Vāciju kopā ar savējiem. Tas viņam neizdevās, jo kāds uzticīgs lībietis viņam atklāja, ka citi lībieši plānoja viņu pa ceļam nogalināt. Tā Meinards palika Ikšķilē un turpināja tur pildīt savus pienākumus. 1196. gadā viņš saslima uz miršanu. Būdams uz nāves gultas, viņš sasauca kopā Ikšķiles un Turaidas lībiešu vecākos un tiem prasīja, vai pēc viņa nāves viņi grib jaunu bīskapu. Viņi atbildēja, ka grib. Un patiešām, pēc Meinarda nāves Līvzemes kristīgie lūdza Brēmenes arhibīskapu, lai viņiem dod jaunu bīskapu.

Bīskaps Meinards izbeidza šīs zemes gaitas 1196. gada augustā; pēc citiem aprakstiem tas notika oktobrī. Viņš bija uzticīgi darbojies kā misionārs lībiešu un citu latvju vidū tuvu pie divdesmit gadiem. Viņu apglabāja Ikšķiles baznīcā pie altāra. Vēlāk viņa mirstīgās atliekas aizveda uz Rīgu un pārapbedīja Domā, kuru tajos laikos sauca par Svētās Māras katedrāli. Doma altāra telpas kreisajā sienā kādā nišā tās atrodas vēl tagad.

Ar visu to, ka daži latvieši viņam sagādāja grūtības un vilšanos, jau viņa dzīves laikā kristīgie latvieši Meinardu sāka uzskatīt kā svētu un piedēvēja viņam brīnumdarītāja spējas. Pēc viņa nāves tauta turpināja viņu godināt kā svēto. Reformācijas notikumos 16. g.s. šis godināšanas kults it kā izzuda, tomēr neilgi pēc tam pat daži protestantu vēsturnieki atzīmēja, ka Livonijas-Latvijas apustulis, dievišķais Meinards (tā reizēm tajos laikos apzīmēja svētos) esot darījis un dara daudzas lietas, ko sauc par brīnumiem. Pastāv arī katoļu vēsturiski apraksti, kas liecina, ka Meinarda labā slava uzturējās tautā un nekad neizzuda.

Pie Latvijas luterāņiem – un tas varētu likties pārsteidzoši – interese par Meinardu atdzīvojās 19. g.s. vidū. Tie bija vācu izcelsmes luterāņi. Un, ja luterāņu mācītāja un teoloģijas profesora Roberta Feldmaņa atzinīgo rakstu par Meinardu var ņemt kā rādītāju, arī šajos laikos pastāv interese par viņu latviešu luterāņu starpā. Par to arī liecina tas, ka Ikšķiles luterāņu baznīca saucās par Sv. Meinarda baznīcu. Turpretī katoļticīgajiem bīskapa Meinarda godināšanas kultu atjaunoja pāvests Jānis Pāvils II, kad viņš viesojās Latvijā 1993. gadā. Arī katoļiem ir baznīca, vēl pajauna, kuru sauc par Sv. Meinarda baznīcu. Tā ir Ogrē.

Eiropas visvecākās universitātes

Tagad ar otro kāju iekāpsim citā zemē un citā gadsimtā, iesāksim iet pa ceļu un skatīsimies, kur tas aizved. Apmēram 100 gadus pirms Meinarda misionāra darbības pie lībiešiem Baltijas telpā, Itālijā tika nodibināta universitāte, kas tagad skaitās kā Eiropas visvecākā. Tas bija Boloņā (Bologna), 1088. gadā, un tur radās vārds universitāte no latīņu universitas magistrorum et scholarium, kas apmēram nozīmē skolotāju un skolnieku sabiedrība jeb korporācija. Tas bija tiesisks apzīmējums, un līdz ar to universitāte bija juridiska persona. Boloņas Universitātes dibināšana notika vēstures viduslaiku periodā, tā perioda ziedu laikā, un tāpēc visur ir pieņemts, ka universitātes kā tādas vispirms iesākās viduslaikos.

Dažreiz vārds universitāte tiek attiecināts uz daudz senākajām Atēnu un Aleksandrijas skolām, bet tanīs laikos neeksistēja nedz tas nosaukums, nedz arī īpašais jēdziens un izveidojums, kas bija nosaukuma pamatā. Tāpat arī ir zināms, ka Ķīnā un arābu zemēs kādreiz bija augsti attīstītas zinātņu iestādes. Tomēr kulturālā ziņā tās bija stipri atšķirīgas no Eiropas iestādēm, un arī gadu tecējumā nepiedzīvoja to uzplaukšanu un ziedēšanu gan laikā, gan telpā, ko piedzīvoja Eiropas universitātes.

Neilgi pirms Boloņas Universitātes dibināšanas, proti 11. g.s. sakumā, šai pilsētā, kā arī citās Eiropas pilsētās, ļoti iecienītas bija tā sauktās brīvo mākslu skolas, kas pasniedza septiņas brīvās mākslas (latīniski septem artes liberales) pēc sengrieķu parauga. Kad apvienoja trīviju (latīniski trivium), kas sastāvēja no gramatikas, retorikas un dialektikas – ko vēlāk arī sauca par loģiku – ar kvadrīviju (latīniski quadrivium), kas sastāvēja no mūzikas, aritmētikas, ģeometrijas un astronomijas, iznāca septiņi priekšmeti. Tika uzskatīts, ka skolniekam vajadzēja pārzināt šos septiņus priekšmetus, lai viņš varētu studēt vēl augstākā līmenī.

Šīs septiņu priekšmetu skolas ļoti tiešā veidā iespaidoja Boloņas Universitātes izveidošanos. Piemēram, gramatikas un retorikas mācība bija cieši saistīta ar tieslietu mācībām, un Boloņas Universitāte ar laiku izveidojās kā speciāliste tieslietās – kā Baznīcas, tā arī civilās. 11. gadsimta otrajā pusē bija atradušies svarīgi teksti par romiešu likumiem un to pētīšana spēlēja svarīgu lomu viduslaiku likumdošanas izveidošanā un tādā veidā lika pamatus visas Eiropas attīstībai.

Kopš savas dibināšanas Boloņas universitāte ir darbojusies nepārtraukti līdz pat mūsu laikiem.

Blakus tieslietām viduslaiku universitātes vēl pasniedza humanitārās zinātnes (latīniski artes), medicīnas studijas un teoloģiju. Humanitārās zinātnes bija bāzētas uz jau minētajām septiņām brīvajām mākslām. Bakalaura grāds humanitārās zinātnēs, kura iegūšana ilga sešus gadus, sagatavoja studentu augstākām studijām vienā no pārejām trīs nozarēm, proti, teoloģijā, tieslietās vai medicīnā, kurās varēja iegūt maģistra un doktora grādu, tā nodrošinot sev vēl ilgāku studiju periodu, līdz pat divpadsmit gadiem.

Vēl pie visvecākajām Eiropas universitātēm pieskaitāmas Oksfordas Universitāte Anglijā, dibināta 1096. gadā, Salamankas Universitāte Spānijā, dibināta 1134. gadā, un Parīzes Universitāte Francijā, dibināta 1150. gadā, kuras specialitāte bija teoloģija.

Pēc tam universitātes tika pakāpeniski nodibinātas arī citās vietās Eiropā šādā secībā: Koimbras Universitāte Portugālē, 13. g.s. beigās; Prāgas Universitāte Bohēmijā, tagadējā Čehijā, 14. g.s. pirmajā pusē; Krakovas Universitāte Polijā, Vīnes Universitāte Austrijā un Heidelbergas Universitāte Vācijā, 14. g.s. otrajā pusē; Sv. Andreja universitāte Skotijā, 15. g.s. pirmajā pusē; Bāzeles Universitāte Šveicē, Upsalas Universitāte Zviedrijā un Kopenhāgenas Universitāte Dānijā, 15. g.s. otrajā pusē.

16. gs. universitātes tika nodibinātas vēl daudzās citās Eiropas zemēs.

Šis saraksts nav ne tuvu izsmeļošs; piemēram, sākot ar 12. g.s. beigām līdz 13. g.s. beigām, Itālijā vien dažādās vietās tika nodibinātas veselas septiņas universitātes. Tāpat arī bija daudzas senas universitātes, kuras laika tecējumā pārtrauca darbību un nenoturējās līdz jaunākiem laikiem. Vēl jāpiemin, ka bija vairākas citas izglītības iestādes, nodibinātas senos laikos, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar saukt par universitātēm, bet kuras tomēr vairāk vai mazāk spēlēja lomu universitāšu attīstībā.

Latviešiem varētu interesēt dati par tām universitātēm, kuras latvieši apmeklēja pirms Latvijas Universitātes dibināšanas 1919. gadā. Te minēšu trīs: Tērbatas (Tartu) Universitāte Igaunijā, dibināta 1632. gadā; Sanktpēterburgas Universitāte Krievijā, dibināta 1724. gadā; un Viļņas Universitāte Lietuvā, dibināta 1579. gadā. Vēl gribu pieminēt Rīgas Tehnisko universitāti, kas tika dibināta 1862. gadā, ar nosaukumu Rīgas Politehniskā augstskola.

Jaunākos laikos līdz pat mūsu dienām Eiropas universitāšu iespaids turpināja pieaugt un universitātes izpletās visur pasaulē. Ir pieņemts, un pareizi, ka universitāte ir tipiski eiropeiska iestāde, daži pat uzskata, ka tā esot Eiropas iestāde par excellence, respektīvi, tāda veida iestāde, kas raksturo Eiropu tās būtībā. Neviena cita Eiropas iestāde nav izplatījusies visā pasaulē, kā to ir darījusi šī tradicionālās formas iestāde. Un šī tradīcija, kā jau agrāk redzējām, ir viduslaiku Eiropas auglis, toties viduslaiku Eiropa ir kristīgā Eiropa zem pāvesta. Tāpēc pastāv paliekošs uzskats, un es tam piekrītu, ka universitāte ir ekskluzīvi kristīga tradīcija.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

2015. g. kalendārs

Kalendārs 2015


The Flinders Street Latvians
Flinderiešu māju stāsti

Flinders Street Latvians


Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi

Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi


Austrālijas latviešu 55. Kultūras dienas

AL55KD


SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com