Kaspars Svenne Dānijā

Palielināt / Enlarge

Olborgas nometnes koris.

Kasparu Svenni, kas no mums šķīrās šī gada 13. martā, mēs varējām pamatoti uzskatīt par Austrālijas latviešu koru diriģentu senioru ne tikai vecuma izpratnē vien, bet arī kā pirmo starp līdzīgiem mūsu koru diriģentiem Austrālijā.

Aizgājušā gadā – Kaspara Svennes 100 gadu jubilejas gadā – un šāgada atvadu runās gan tikai dažos vārdos tika minēts, ka pēc Otrā pasaules kara Svenne kādu laiku bija pavadījis Dānijas bēgļu nometnēs. Tiesa, laikraksta Latvietis 2011. gada 10. novembra numurā tomēr varējām lasīt viņa drauga Viktora Bendrupa atmiņu stāstu, par saskari ar Kasparu Svenni Dānijā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Dānijā bija ap 2000 latviešu bēgļu – nepilni 2 procenti no visiem rietumos nokļuvušajiem latviešiem. Dažādos pārskatos par latviešu bēgļu gaitām pēc Otrā pasaules kara beigām Dānijas latvieši ir reti pieminēti. Pat ja pieminēti, viņiem veltītie viens vai divi paragrāfi bieži ir kļūdaini. Te mums jāatceras, ka Otrā pasaules kara laikā Dāniju okupēja vācieši, kas tur brīvi varēja nometināt savus karavīrus un lielu skaitu dažādu tautību bēgļu. Vērtē, ka Dānijā bija nonākuši ap 2,5 tūkstoši latviešu karavīru. Pēc kara beigām, kad Dānija atguva savu neatkarību, šie karavīri kļuva par angļu armijas gūstekņiem un tie nonāca Beļģijas gūstekņu nometnēs. Ap trīs simts karavīriem tomēr bija izdevies civilizēties – ar civilo bēgļu palīdzību tikt pie privātām drēbēm un ieplūst pārējo bēgļu masā. Daudzi sabiedrības aktīvie darbinieki nāca no bijušo karavīru rindām. To skaitā arī šajā rakstā minētie Viktors Bendrups un Uldis Merits. Dānijā tomēr palika nepilns simts invalīdu, daudzi no tiem ārstējās dāņu slimnīcās. Viktora Bendrupa atmiņu stāstā vēl minētie Gunārs Jurjāns un Jānis Krieķis arī bija bijušie karavīri.

Vairums latviešu civilo bēgļu Dānijā ieradās haotiskos apstākļos kara pēdējās nedēļās, pat pēdējās dienās, kad bija panikā jābēg no Dancigas ielenkuma un padomju armijas ieņemamiem Meklenburgas apgabaliem. Šie bēgļi izmantoja katru iespēju, lai nekristu padomju rokās. Neviens nejautāja, uz kurieni vilciens vai kuģis dosies, tikai projām no gaidāmām briesmām.

Straujš krievu uzbrukums bija Kasparu Svenni atšķīris no ģimenes. Viņam, kopā ar vairākiem citiem bēgļiem, bija izdevies Svinemindē uzkļūt uz kāda maza flotes kuģīša, vēlāk pārkāpt uz kāda lielāka kuģa, kas piecas dienas bija kreisējis pa Baltijas jūru un tikai pēc kapitulācijas piestājis Jitlandes dienvidos Senderborgas (Sønderborg) ostā. Tur bēgļi bija nodzīvojuši līdz jūnija beigām, kad pārcelti uz Dānijas ceturto lielāko pilsētu Olborgu (Ålborg)Jitlandes ziemeļu pusē.

1945. gada vasaras otrajā pusē Olborgā Kaspara Svennes un Zentas Griķes vadībā darbu uzsāka latviešu pamatskola un bērnudārzs. Lai koordinēto skolu darbu dažādās Dānijas nometnēs, izveidoja skolu komisiju. Kaspars Svenne bija viens no trim šīs komisijas locekļiem.

Tomēr nepagāja ilgi, kad Svenne jau sāka nodarboties ar koristu apmācīšanu un koru diriģēšanu. Ir ziņas par 1945. gada 20. novembrī Dānijas Sarkanā Krusta Olborgā rīkoto poļu-latviešu koncertu, kurā bijis ap 500 apmeklētāju. Latviešu programmas daļā bijuši arī solo, duetu un sekstetu priekšnesumi, deklamācijas un tautu dejas. Kaspara Svennes vadībā koris bija dziedājis Cekulaina zīle dzied, Kā gulbji, Pūt, vējiņi, Aiz ezera augsti kalni, Meita sēde kuražās, kā arī Latvijas un Dānijas himnas.

Dāņu laikraksta kritiķis bija rakstījis:

Latviešiem programmā bija visvairāk dziedājumi. Bet kas par dziedājumiem... Bija uzstādīts pāri par pussimts cilvēku liels jaukts koris, kura ļoti skaisto latviešu tautas dziesmu priekšnesums bija lielisks. Svešādā, bet mums radniecīgā mūzika, ko sniedza skaistas balsis, deva sevišķu pārdzīvojumu. – Tika sniegtas arī tautas dejas oriģinālos tautas tērpos, un brīnišķīgs bija sekstets un tercets jaunu meitu dziedājumā. Ļoti patika arī latviskā variācija par „Det var paa Frederiksberg“, kurā ar sevišķu mīmiku izcēlās viena no dziedātājām, kas savas dotības parādīja arī nākamā – latviskā „Hans og Trine“ (duets „Kur tu augi, daiļa meita?“). Noslēgumā dzirdējām Latvijas himnu un „Kong Christian“. Vētrainie aplausi negribēja beigties. Tas bija ļoti skaists un pārdzīvojumu bagāts vakars. Visi bija ļoti sajūsmināti, lai gan no dzirdētā nesaprata neviena vārda.

Lai gan bija pagājuši tikai 11 mēneši kopš kara beigām, latviešu sabiedriskā dzīve jau bija pietiekoši nostabilizējusies, lai 1946. g. 7. aprīlī uzdrošinātos sarīkot Dānijas latviešu lielāko sarīkojumu – Dānijas Latviešu dziesmu svētkus. Sarīkojuma organizēšanu uzticēja Uldim Meritam. Svētku programmā blakus koru koncertam, vēl bija tautas dejas un etnogrāfiskā skate. Sarīkojums Kopenhāgenas dāņu KFUM (YMCA's) telpās bija pulcējis ap 1000 apmeklētāju, pārsvarā dāņu. Vakaru atklāja Dānijas KFUM ģenerālsekretārs L. Nielsens un Kopenhāgenas KFUM priekšnieks O. Bērends. Pēc tam Dānijas Sarkanā Krusta pārstāvis Sandels sniedza garāku pārskatu par latviešiem un viņu sasniegumiem patstāvības laikmetā, par zaudējumiem pēdējā karā un bēgļu gaitām.

Par dziesmu svētku diriģentu izraudzīja daudz piedzīvojošo Kasparu Svenni. Par šo koncertu Kaspars Svenne, savās 2006. gadā Austrālijā rakstītās un šī raksta autoram atsūtītās atmiņās, atceras:

Gandrīz divus Dānijā pavadītos gadus es nodzīvoju „King Frederiksen“ latviešu nometnē, Olborgas pilsētas nomalē. Koka baraciņas vienā galā bija paliela telpa. Tur vienā stūrī vientuļas stāvēja klavieres. Vakaros tāds bariņš sanācām kopā un padziedājām: nošu nebija, jo visa mana manta bija toreiz tikai tā, kas bija man mugurā. Ar laiku dažām dziedātājām, parakņājoties dziļāk savās somās, atradās vai nu kāda lapiņa, vai pat kāda kora dziesmu grāmatiņa. Sadalījāmies balsīs un sākām regulārus kora mēģinājumus.

Kādā patālā Olborgas nomalē bija vēl otra, „Sangarsholm“ nometne. Arī tur atradās balsu apmācītājs. Kad sanācām kopā, sanāca krietns pulciņš un skanēja itin koši. Dziedājām turpat baraciņā rīkotajos valsts vai baznīcas svētkos, pāris reizes arī dāņiem.

Tā kā vēl pāris citās bēgļu nometnēs bija izveidojušies kori, Latviešu palīdzības komiteja ierosināja sarīkot apvienoto latviešu bēgļu koncertu Kopenhāgenā. Koncerta organizēšanu un tehnisko izkārtojumu uzņēmās Latviešu Jaunekļu Savienība Dānijā. Man uzticēja izvēlēties koncertā atskaņojamās dziesmas, sazināties un saskaņot darbu ar pārējām dziedātāju vienībām.

No mūsu nelielā dziesmu krājuma izvēlējos tikai četrbalsīga salikuma, iemīļotas un samērā viegli iemācāmas dziesmas, lai arī mazākas kora vienības varētu tās patstāvīgi savu nometņu sarīkojumos nodziedāt.

Dažus mēnešus pirms koncerta man sagādāja iespēju aizbraukt pie kaimiņu koriem, noturēt mēģinājumus un tā jau laikus iepazīstināt dziedātājus ar manu pieeju dziesmu izpildījumiem. Atceros, kādā nometnē mani sagaidīja kora diriģents, jauneklīgs skolotājs, tagad arhitekts Melburnā, Uldis Merits. Pēc daudziem gadiem tikušies šeit, Austrālijā, noskaidrojām, ka šī paša kora tenoru rindās bija dziedājis ilggadīgais Melburnas „Rotas“ kora un četrdesmit mūsu Kultūras dienu kopkoru diriģents Viktors Bendrups.

Pāris dienas pirms koncerta sabraucām Kopenhāgenā. Mēs, olborgieši, ceļojām nelielā kuģī. Jūra bija ļoti nemierīga, kuģīti krietni šūpoja. Labai daļai dziedātāju šai diennakts peldējumā gāja diezgan grūti.

Mūs visus novietoja lielā, laikam sporta hallē. Netiku skaitījis, liekas varējām būt tā ap simtu, bet tas tikai minējums. Tikām pabaroti, gulējām rindās uz grīdas noklātiem maisiem, cītīgi mēģinājām.

Koncerts notika skaistā, gaišā, baltā zālē. To iesākām ar Emīla Melngaiļa „Dāvida 19. dziesmu“, sekoja Andreja Jurjāna „Pūt, vējiņi“ un Jāņa Cīruļa „Maldi“. Koris šo daļu noslēdza ar mūsu mūzikas Krīva – Jāzepa Vītola „Gaismas pili“.

Koncerta vidus daļā pianiste Vera Puķe-Puķīte atskaņoja Jāzepa Vītola „Viļņu dziesmu“, soprāns Emma Eglīte dziedāja Jāzepa Vītola „Mirdzas dziesmu“ un Emīla Dārziņa „Rezignāciju“. Dejotāji L. Kuļikovska un V. Ošiņš nodejoja pāris tautas dejas. Turpinājumā novadīju divas vīru kora dziesmas: Jāņa Cimzes „Ej, bāliņi, lūkoties“ un savā laikā tik ļoti populāro Jāņa Straumes „Pie Baltijas jūras“. Koncertu noslēdza jauktais koris ar četrām dziesmām: Jāņa Norviļa „Dziesmu kalnā“, Andreja Jurjāna „Aiz upītes es uzaugu“, Emīla Melngaiļa „Kad pārnāksi, bāleliņ“ un straujo, skanīgo Jēkaba Graubiņa „Trīcēj kalni, skanēj meži“.

Noģērbis vakartērpu (smokingu) un pateicis paldies laipnajam dāņu žurnālistam, kas to man šim gadījumam bija aizdevis, kopā ar pārējiem koristiem atgriezos mūsu mītnē. Bijām noguruši, bet priecīgi un apmierināti par padarīto darbu.

Nosnauduši pāris stundas uz grīdas maisiem, agrā rītā posāmies ceļā atpakaļ uz savām „mājām“ – pelēko, vienmuļo nometņu dzīvi.

Pēc preses ziņām Svennes vadītajā korī bijis 170 dziedātāju – gandrīz 10% no visiem Dānijas latviešiem.

Jau lasījām, ka Dānijas bēgļu vidū bija ap 300 bijušo latviešu karavīru. 1947. gada februārī baltiešu bēgļu nometnēs saņēma Dānijas Sarkanā Krusta paziņojumu, ka ar angļu iestādēm ir panākta vienošanās par latviešu un pārējo baltiešu karavīru pārvietošanu uz Vācijas angļu zonu, kur tos demobilizēšot. Nebija skaidrs, vai šī pārvietošana uz Vāciju būs obligāta, vai tikai brīvprātīga. Marta sākumā paziņoja uz Vāciju pārvedamo 107 karavīru vārdus. Lai nokļūtu pie ģimenes Vācijā, karavīru pārcelšanu uz Vāciju izmantoja Kaspars Svenne, kas karavīrs nebija bijis. Izmantojot savu Latvijas obligātās karaklausības apliecību, viņš bija uzdevies par karavīru un ticis iekļauts pārvedamo sarakstā. Nonācis Vācijā, viņš līdz ar citiem karavīriem tika demobilizēts.

Par karavīru pārvietošanu uz Vāciju un latviešu bēgļu dzīvi Dānijā vispār, var tuvāk iepazīties Guntars Saivas grāmatā Latviešu bēgļi Dānijā. Retorika A. Rīga 2008.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“