Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bīskaps Meinards un kristietības loma universitāšu attīstībā

Latvijas Universitātes gada dienai veltīts referāts (2. daļa)

Laikraksts Latvietis Nr. 194, 2012. g. 28. martā
Marija Svilāne -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas Universitātes gada dienā 2011. g. 22. oktobrī Brisbanē mūziķe Marija Svilāna referēja par bīskapa Meinarda un kristietības lomu universitāšu attīstībā. Referāta sākums LL Nr. 193.

Nu ķersimies pie lietas un ar pirmajiem diviem soļiem īsi un ātri atzīmēsim divus specifiskus notikumus latviešu tautas dzīvē, kas notika divos laika posmos latviešu vēsturē.

12. gadsimta otrajā pusē no Vācijas uz Latviju atbrauca kāds katoļu mūks, augustīniešu kanoniķis, vārdā Meinards, un apmetās lībiešu ciematā, kas nebija pārāk tālu no Daugavas ietekas jūrā. To vietu tagad sauc par Ikšķili. Nosaukums nāk no lībiešu valodas – ükskül (üks = viens, kül = ciems, ciemats). Daži skaidro, ka šis nosaukums var nozīmēt ne tikai viens ciems, bet arī pirmais ciems, un ka tas pat varētu nozīmēt pirmais vāciešu ciems. Tur Meinards lībiešiem sāka mācīt kristīgo ticību un viņus nokristīja, un tur viņam izdevās nolikt paliekošus kristīgās ticības pamatus Latvijā, līdztekus noliekot pamatus pirmajām mūra celtnēm Baltijas zemēs. Un savas dzīves beigās tur viņš arī nomira.

Apmēram 750 gadus pēc Meinarda, 20. gadsimta pirmajā pusē, precīzāk – 1919. gada 28. septembrī, Rīgā tika nodibināta Latvijas Augstskola, kuru mazliet vēlāk pārsauca par Latvijas Universitāti. Svinības sakarā ar dibināšanu bija ļoti plašas un pamatīgas. Tām bija trīs oficiālās daļās, kurām sekoja saviesīgā daļa. Var secināt, ka tas viss vilkās apmēram 12 stundas, jo goda viesi sāka pulcēties ap plkst. 10.30 no rīta, bet saviesīgā dzīve pēc trešās oficiālās daļas sākās tikai ap plkst. 9 vakarā.

Dažreiz runā par četru zvaigžņu notikumiem vai lietām, bet šis drīzāk bija četru Kārļu notikums; pirmajā daļā atklāšanas runu teica izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, otrajā daļā vārds tika dots Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim un pateicības vārdus teica prorektors Kārlis Kundziņš. Nākošajā dienā par šo notikumu laikrakstā Jaunākās Ziņas rakstīja Kārlis Skalbe.

Kārlis Skalbe izteicās ļoti dzejiski, kā jau dzejniekam pienākas, un arī mazliet mistiski un misteriozi. Viņš teica tā: Klusā, patumšā lauku mājā, kurā es augu, uz loga stāvēja kāds nonīcis un sabozies siltzemju stāds. "Saki," – es prasīju māsai, "kad šī puķe zied?" "Reiz pēc pieciem gadiem." Ar sirdsdrebēšanu es gadu no gada gaidīju šā uzziedēšanas brīnuma. Bet stāds auga lēni un nīkuļoja, es atstāju tēva mājas un netiku redzējis viņu uzziedam. Es biju pievīlies un nezinu, vai puķe, kuru es redzēju zem nespodras glāzes un kura varbūt bija kāds koks, kas zem citas gaišākas saules sniedz zarus debesīs, beidzot ir uzziedējusi? Vakarējā diena man tomēr pierādīja, ka ir vērts ticēt un gaidīt. Vakar es biju klāt vēl pie lielāka brīnuma. Es redzēju, kā atveras zieds, kas izplaukst tikai pēc septiņsimt gadiem. Latvijas Augstskola, latviešu zinātne!.. Tas ir viens no tiem ziediem, kuri, kā Heine saka: izplaukst ar šāviena troksni. Beidzamais mūris ir kritis, kas mūs šķīra no gaišās pasaules, mēs varam izsaukties: "Cik plaša, cik skaista esi pasaule!" Latvijas Augstskolas zīme ir degoša saule. Labāku vairogu tā sev nevarēja izvēlēties.

Tā Kārlis Skalbe par Latvijas Universitāti.

Ar nākošo soli atgriezīsimies pie bīskapa Meinarda, kurš tā ir nosaukts latviešu vēstures grāmatās, bet kuru katoļticīgie arī dēvē par Svēto Meinardu, jo pēc Baznīcas atzinuma viņš savā dzīvē pierādīja ne tikai tikumību, bet gan varonīgu tikumību.

Vispilnīgākā informācija par Meinardu mums nāk no Indriķa Livonijas hronikas (latīniski: Heinrici Cronicon Lyvoniae), kas ir Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots. Šo darbu uzrakstīja latīņu valodā kāds katoļu priesteris, kura vārds bija Latviešu Indriķis, cik zināms 13. g.s. pirmajā pusē. Hronika aptver laika posmu no 1180. gada līdz 1227. gadam.

Vēl viena hronika, kurā ir informācija par Meinardu ir Atskaņu hronika, ko arī sauc par Rīmju hroniku. Tā ir otra senākā Livonijas hronika aiz Indriķa hronikas. Šī hronika ir sarakstīta 13. g.s. beigās un apraksta notikumus kopš Meinarda misijas sākuma līdz Zemgales iekarošanas noslēgumam pēc 1290. gada. Autors ir nezināms, bet tiek uzskatīts, ka tas ir kāds Livonijas ordeņa bruņinieks, kurš pats bija piedalījies daudzos aprakstītajos notikumos.

Kā trešo hroniku jāpiemin Slāvu hronika, kuru sarakstīja kāds Lībekas benediktīniešu klostera abats. Šai hronikā ir ziņas par Līvzemes kristīšanu līdz 1210. gadam. Tur ir vēstīts, ka mūks vārdā Meinards, Dieva vārda mudināts un iedvesmots, devies pie pagāniem lībiešiem.

Mums nav zināms, kad Meinards dzima. Iespējams, ka tas bija 1130. gadā, ņemot vēra, ka sākot savu misionāra darbību Latvijā, apmēram, ap 1180. gadu, viņš bija jau iesirms un viņam varēja būt 50 gadi. Mums arī nav zināms, kur viņš piedzima un kādai tautībai piederēja. Viņš varēja būt vācietis, bet tik pat labi arī slāvs, jo uz Latviju atbrauca no vietas, kur samēra nesen kāda vācu cilts bija ņēmusi priekšroku pār tur ilgāk dzīvojošu slāvu cilti.

Ir zināms, ka viņš bija garīdznieks, kanoniķis Zēgebergas augustīniešu abatijā jeb klosterī. Kanoniķis ir zināma veida mūks, kurš nedzīvo klosterī noslēgtā veidā, bet kurš darbojas arī ārpus klostera laicīgā vidē. Tieši tāds mūks bija piemērots evaņģelizācijas darbam, jo tas varēja uzņemt sakarus ar cilvēkiem no visādām aprindām. Tā arī darīja Meinards.

Zēgeberga atrodas Vācijas ziemeļos netālu no Lībekas. 12. gadsimtā Vācijas tirgotāji bija jau ilgāku laiku ceļojuši no Brēmenes uz ziemeļiem, arī uz vietām pie Baltijas jūras. Kad 12. gadsimta pirmajā pusē tika nodibināta vācu pilsēta Lībeka, nopostītās slāvu pilsētas Lubices vietā, no turienes pavērās daudz tiešāks un ātrāks ceļš uz Baltijas jūru.

Ar savu garīgo priekšnieku atļauju Meinards bija kļuvis par Lībekas tirgotāju kapelānu un vairākkārt brauca kopā ar viņiem viņu izbraukumos, arī uz Daugavas grīvu, lai tirgotos ar lībiešiem un citām ciltīm tajā apkārtnē. Meinards droši vien bija arī tirgotāju rakstvedis, jo tajos laikos ar maz izņēmumiem tikai garīdznieki prata lasīt un rakstīt. Ceļojumos uz Daugavas grīvu un tālāk pa upi Meinardam bija iespēja iepazīties ar vietējo tautu, un viņam radās vēlēšanās viņiem sludināt Kristus mācību. Viņš lūdza sava klostera priekšnieku viņu sūtīt misijās uz lībiešu zemi, un viņa lūgums tika uzklausīts.

Šeit jāpiemin, ka jau pirms Meinarda bija bijusi misionāru aktivitāte Latvijā gan no Zviedrijas un Dānijas puses rietumos, gan no Krievijas puses austrumos, bet nekas nozīmīgs nebija no tās palicis. Tomēr šī aktivitāte bez šaubām bija radījusi zināmu noskaņojumu, kam bija iespaids, kaut niecīgs, uz turpmāku misionāru darbību.

Indriķa hronikā par Meinardu ir teikts, ka viņš – un es citēju Indriķa tiešos vārdus – vienkārši tikai Kristus un tikai pasludināšanas dēļ kopā ar tirgotājiem ieradās Līvzemē – simpliciter pro Christo et praedicandi causa. Nav īsti zināms, kurā gadā viņš apmetās Ikšķilē uz pastāvīgu dzīvi, lai ar lībiešiem iedraudzētos un iemācītos viņu valodu. Daži vēsturnieki uzskata, ka jau 1184. gadā viņš uzcēla koka baznīciņu veltītu Dievmātei Jaunavai Marijai un tur kristīja lībiešus. Vēl pirms tam viņam vajadzēja lūgt no Polockas kņaza Vladimira atļauju uzsākt savu misionāra darbību, jo Ikšķiles lībieši kņazam maksāja nodevas. Kņazs deva ne tikai savu atļauju, bet, kā minēts hronikā, arī dāvanas. Tas liecina, ka Meinardam bija spēja draudzīgi apieties ar visādiem cilvēkiem un savus nodomus īstenot miermīlīgā veidā.

Ir skaidrs, ka Meinardam bija panākumi misiju darbā, jo 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs viņu iesvētīja par bīskapu. Šo iesvētīšanu 1188. gadā apstiprināja pāvests Klements III, un līdz ar to radās Ikšķiles diecēze, kura bija iekļauta Brēmenes arhidiecēzē. Ikšķiles baznīca, kas no pagaidu koka baznīcas bija jau pārtapusi par pastāvīgu mūra baznīcu, kļuva par diecēzes katedrāli. Pie tam pāvests deva Meinardam atļauju iesaistīt citus garīdzniekus savā misiju darbā. Viens no tiem, kas nāca palīgā bija cisterciešu mūks Teodoriks, kurš Meinarda laikā nepalika Ikšķilē, bet ceļoja tālāk iekšzemē, lai pie Gaujas lībiešiem Turaidā pildītu savus misionāra uzdevumus. Arī Teodoriks savu darbu veica miermīlīgā veidā un ne bez panākumiem, jo kristīgo ticību pieņēma viens no ievērojamākiem lībiešu vadoņiem – Kaupo kopā ar savu ģimeni.

Dažus gadus pēc Meinarda nāves Teodoriks kļuva par abatu Daugavgrīvas cisterciešu klosterī un vēlāk devās uz Igauniju, kur tika iecelts par bīskapu.

Turpmāk vēl

Referāta 3. daļa >>



Atbalstiet laikrakstu


The Flinders Street Latvians
Flinderiešu māju stāsti

Flinders Street Latvians


Austrālijas latviešu 55. Kultūras dienas

AL55KD


SLUDINĀJUMI


BookDepository.com






SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


Pasaka par Latviju


3x3 Australija