Saeimas ārpolitikas debatēs

Janvārī nu jau tradicionāli tiek sasaukta Saeimas sēde, lai debatētu par Latvijas ārpolitiku, aktualitātēm pasaulē un Eiropas Savienībā. Ar ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā uzstājās ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Pēc ministra ziņojuma debatēs uzstājās 26 deputāti, tostarp Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ēriks Ojārs Kalniņš, kā arī visu frakciju pārstāvji, tai skaitā arī Ingmārs Čaklais.

Latvijas resurss pasaulē

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ārlietu ministra kungs!
Ministri! Ekselences! Kolēģi!
Vēlreiz paldies ārlietu ministram par ziņojumu!

Šodien es vēlētos pievērsties ziņojuma sadaļai, kas veltīta sadarbībai ar latviešu diasporu ārvalstīs. Piekrītu, ka šī dialoga veidošana tuvākajos gados ieņems nozīmīgu vietu. Bet, kādu?

Kā Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas vadītājs esmu daudzkārt ticies arī ar ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem un viņu organizāciju vadītājiem. Vai ik vienā sarunā tautieši rosina dot politisku signālu, ka Latvijas valstsvīri pieliek vienlīdz lielas rūpes un izjūt politisko atbildību par ārvalstīs dzīvojošiem pilsoņiem, kā Latvijā dzīvojošiem. Tā ir atvērta sajūta.

Darāmo darbu sarakstā ārlietu ministrs ir atzīmējis arī atbalstu grozījumu veikšanai Pilsonības likumā, kas ļautu iegūt dubultpilsonību ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem. Protams, mēs uz to ejam! Bet...

Domāju, ka mums uz šo jautājumu jāskatās mazliet plašāk, nekā viena likuma ietvars to atļauj. Latvieši stāsta, ka savulaik brāļi Kaudzītes ceļu no Piebalgas līdz Rīgai, lai piedalītos Rīgas Latviešu biedrības kopsapulcē, mēroja vairākas dienas. Mūsdienās diennakts laikā mēs varam apbraukt apkārt zemeslodei. Ir pienācis laiks arī uz Pilsonības likumu paskatīties no 21. gadsimta skatu punkta.

Vienlaikus mums jāraugās uz šo likumu arī vairāku gadu desmitu perspektīvā. Ideālā variantā – izlabojam likumu tā, lai 21. gadsimta laikā tas vairs nebūtu jāgroza. Nenoliedzami, tas ir izaicinājums!

Tai pat laikā mums jāapzinās, ka lielais izbraucēju skaits un izmaiņas Pilsonības likumā, kas paplašinās pilsoņu loku, liks mums diskutēt arī par izmaiņām citos likumos. Būs nepieciešams krietni paplašināt valsts sniegto pakalpojumu elektronisko pieejamību. Un vai nav pienācis laiks obligātām parlamenta vēlēšanām?

Uzskatu, ka jānosprauž mērķi un jāizdara izvēle.

Ja mūsu mērķis ir dabūt cilvēkus atpakaļ, tad laika vairs nav daudz. Daži gadi ir tas laiks, kad cilvēki aprod ar jauno situāciju un atrod darbu, pārceļas arī ģimene. Sākumā viņi ir gatavi atgriezties, pēc tam jau pārāk pieraduši jaunajā vietā.

Diemžēl esmu secinājis, ka tradicionālās latviešu organizācijas, ar kurām Ārlietu ministrija uztur dialogu, ne vienmēr pārstāv plašus diasporas slāņus. II. Pasaules kara un pēckara emigrācijas latvieši bieži nesadarbojas ar jaunajiem aizbraucējiem. Vai – vāji sadarbojas.

Ārlietu ministrijai jāmeklē ceļi, kā sasniegt arī nesenos izbraucējus. 20 neatkarības gadi ir pierādījuši, ka pēckara emigranti kūtri atgriežas Latvijā, tāpēc, ja mēs ceram uz atgriešanos, tad mērķauditorija ir nesenie izbraucēji.

Vairāk gan redzu, ka šobrīd izbraucēju atgriešanās ir neiespējamā misija. Tāpēc mūsu mērķis ir viņu saiknes ar Latviju iespējami ciešāka saglabāšana. Savā ziņā Ārlietu ministrija var kļūt gan par tiltu, gan filtru konstruktīvas un auglīgas sadarbības virzienā, taču ne tikai Ārlietu ministrija. Sadarbībā iesaistāmas visas ministrijas un katra savā jomā pēc vajadzības. Jārada un jādarbina vienoti mehānismi un instrumenti. Tā piemēram, jāpiedāvā vienota un īpaši izstrādāta metodika mācībām latviešu bērnu dārzos un svētdienas skolās ārzemēs, jāizveido visā pasaulē pieejams Latvijas televīzijas starptautiskais kanāls, jārada iespējas piedalīties balsošanā vēlēšanās un referendumos elektroniski utt.

Ierosinu uz aizbraucējiem paraudzīties arī no cita skatu punkta. Viņi nav Latvijai pazuduši cilvēki, viņi ir Latvijas resurss pasaulē. Aicinu jaunajā Stratēģijā iekļaut arī tās iespējas, ko sniedz mūsu pilsoņi ārpus Latvijas – plaši ekonomiskie, kultūras, zinātnes kontakti, pieredzes apmaiņa un Latvijas vārda nešana pasaulē. Kāpēc mums neizmantot to, ko citas valstis sen jau izmanto?

Tāpēc es apsveicu ārlietu ministrijas ieceri – šogad izstrādāt visaptverošu politikas plānošanas dokumentu par sadarbību ar diasporas tautiešiem.

Jau tagad, strādājot pie likumprojektiem, jāatzīst, ka bez ārvalstīs dzīvojošo tiešas un aktīvas līdzdalības rezultātu nebūs. Es gribētu izmantot šo izdevību, lai aicinātu diasporas latviešu organizācijas uz aktīvu, enerģisku un konstruktīvu dalību. Viņiem ir iespēja saredzēt to, ko mēs nevaram saskatīt. Mēs visi esam spējīgi uz emocionālu viedokli vai rīcību, bet darbs pie likumprojekta prasa racionālu pieeju un konkrētus formulējumus. Un tieši šobrīd vēl jo vairāk – aktuālākajā jautājumā – paplašinot Latvijas pilsoņu loku un saglabājot izbraucēju saikni ar dzimteni. Ārlietu ministrs savā ikdienas darbā varētu uz to viņus aicināt.

Trīs simti tūkstoši izbraukušo. Demogrāfisko situāciju labot nav viegli, un nākotnes prognozes nav iepriecinošas. Kas notiks tālāk? Tukšajā vietā nāks citi! Tas ir pietiekams arguments, lai visu valsts pārvaldes iestāžu (ne tikai Ārlietu ministrijas!) plānos, stratēģijās un perspektīvās nospraustu mērķus sadarbībai ar Latvijas pilsoņiem ārpus valsts robežām.

Mūsu mērķu sasniegšanai ir jāatrod pareizie paņēmieni, no detaļām jābūvē māja. Tikai tad lielais mērķis tiks sasniegts – Sprīdītis atgriezīsies mājās! Latviešu diasporas jautājums nebūs ārpolitikas debašu dienaskārtībā, bet tā būs iekšpolitikas nozare.

Ingmārs Čaklais
Laikrakstam „Latvietis“