Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mīlenbaha balva Rasmai Grīslei

Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopīgs pagodinājums

Laikraksts Latvietis Nr. 184, 2012. g. 25. janv.
Jānis Liepiņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Rasma Grīsle ar kauguriešiem raksturīgu stiprumu sadzīvojusi deviņdesmito dzimumdienu un 19. janvārī tika sumināta, pasniedzot viņai Kārļa Mīlenbaha balvu, kas ir Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopīgi radīts pagodinājums. Formāli Grīsle gan ieskaitāma trikātiešos, jo Trikātā dzimusi, bet mūžs saistīts galvenokārt ar Kauguriem, kas tad nodrošināja filoloģei iekļūšanu latviskas jušanas draudzē, kuras priekšdziedātājs bija Jānis Endzelīns.

Nav no Endzelīna skolniekiem neviena, kas ar tādu dedzību būtu tālāk virzījis profesora valodnieciskos principus, kā darījusi Grīsle gluži neskaitāmos zinātniskos un populāri zinātniskos apcerējumos. Nesatricināma pastāvēšana Endzelīna un arī pašas uzskatos sagādāja Grīslei lielus zaudējumus – Zinātņu akadēmija, kas nevēlējās endzelīnisku rezignēšanu, padzina Grīsli no darba Valodas institūtā, un Grīsle bija spiesta strādāt par sanitāri Rīgas pilsētas 1. slimnīcā (ar visu zinātnisku grādu un lielo pieredzi valodniecībā). Sanitāres darbs netraucēja Grīsli paust skaidrus latviskus uzskatus baltu filoloģijā, un savas publikācijas viņa sūtīja ārpus Latvijas, cik nu drošības dienests tādu izteikšanos pieļāva.

Maijas Sinkas vadītajā Rīgas Latviešu biedrības Valodas kopā Rasmas Grīsles uzskati aizvien tiek ievēroti rīcībā un rakstiskās izpausmēs. Tieši ar Maijas Sinkas enerģisku gādību varēja iznākt Grīsles populāri zinātnisku rakstu kopojums divās grāmatās, kam autore piešķīrusi jaunvārda formu: Spēkildze. Abās grāmatās ir ļoti nozīmīgi padomi valodas praksē, bez kā mēs būtu gluži kā bez kompasa. Mūsu žurnālisti, kas valodas tematos tiek vāji gatavoti un vēlas skatuviski demonstrēt savu neatkarību, reti rēķinās ar vērtīgajiem padomiem, iedomājušies, ka ar skolas zināšanām paši ir gana gudri valodniecībā. Tad nu avīzes tagad ir pārblīvētas ar barbarismiem, žargona vārdiem un primitīviem aizguvumiem. Jā, vecās ģimnāzijas gan sniedza plašas zināšanas latviešu valodā. Ar tām ilgi pietika arī tais nozarēs, kam nebija tieša sakara ar filoloģiju, bet neba nu vidējā izglītība tagad nodrošina spēju latviski brīvi izteikties, ievērojot mazās prasības latviešu valodā. Mācību grāmatās skolnieks tiek sīkumaini orientēts uz teoretizēšanu, bet maz vērības veltīts valodas tematu iztirzāšanai pareizas runāšanas un rakstīšanas lūkojumā.

Nupat grāmatā izdota Rasmas Grīsles disertācija, ar ko viņa aizstāvēja kandidātes grādu. Deviņdesmito gadu sākumā disertācijas kodolu atzina par tik vērtīgu, ka Grīsli nostrificēja par filoloģijas doktori. Disertācija ir par 17. gadsimta gramatikām kā latviešu valodas vēstures avotiem. Valodas vēsturi Grīsle pārzina izcili, galvenais – viņa pārzina visus dziļos valodas slāņus, no kā ar izmaņu prot izcelt vajadzīgā brīdī vajadzīgu vārdu, ko padara par zinātnisku terminu. Medicīnas terminoloģijas komisijā Grīsle bija neaizstājama tematu ierosinātāja un zinātniska padomniece. Kad mediķi nespēja paši savos pētījumos latviski orientēties, Grīsle nāca talkā. Bija tieši bauda klausīties filoloģes ieteikumus ārstiem, sevišķi histoloģijā un psihiatrijā. Ar medicīnas zinātņu pārstāvjiem Grīsle satuvinājās, ilgus gadus mācīdama latīņu valodu topošiem mediķiem. Grīsle labi prot arī vācu un angļu valodu, angļu valodu ir mācījusi Rīgas Medicīnas institūtā.

Taču augstākajā mērā izcili Grīsle prot latviešu valodu, pārzina visas trīs intonācijas. To izcelšanai viņa ir uzrakstījusi grāmatu par heterotoniem. Būdama Endzelīna asistente Latvijas Valsts universitātē, Grīsle vadījusi seminārus dažādās valodas nozarēs, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas filologiem viņa lasīja speciālkursu par Endzelīnu.

Grīsle gatavoja Endzelīna Rakstus iespiešanai, bet, tā kā Zinātņu akadēmija komentārus neatļāva rakstīt tādā veidā, kā rakstīja Endzelīns pats, Rakstu novešanu līdz iespiešanai veica akadēmijas izraudzītas citas personas, kas Grīsles nopelnus sējumu gatavošanā lielākoties ignorēja. Rasma Grīsle kopā ar Hildegardi Ratki sagatavoja iespiešanai Alfrēda Gātera monogrāfiju, veltītu latviešu tautasdziesmu sintaksei. Gāters plašo pētījumu rakstīja Vācijā drīz pēc kara, bet laikus neradās izdevējs. Grīsle pēc lekciju pierakstiem kopā ar savu palīdzi un uzskatu biedreni Rūtu Augstkalni sagatavoja iespiešanai Endzelīna latviešu valodas propedeitikas kursu.

Lingvistiska rakstura polemikās, kurās Grīsle iesaistījusies, vienmēr izcelts būtiskais, reizēm gan pārlieku kodīgi norādot uz pretinieka nepietiekamām zināšanām aplūkojamā tematā. Pašreiz mums nav neviena filologa, kas spētu valodas prakses jautājumus risināt ar tādu lietpratību kā Rasma Grīsle.

Jānis Liepiņš



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com