Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ķīnieši mācās latviešu valodu

Stāsta pirmā oficiālā latviešu valodas pasniedzēja Ķīnas universitātē

Laikraksts Latvietis Nr. 183, 2012. g. 18. janv.
Zane Āboltiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zane Āboltiņa Ķīnā. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Zane Āboltiņa Ķīnā. FOTO no Zanes Āboltiņas personīgā arhīva.

Zane Āboltiņa klases priekšā. FOTO BFSU fotogrāfs.

Zane Āboltiņa klases priekšā. FOTO BFSU fotogrāfs.

Zane Āboltiņa (trešā no kreisās priekšā) pirmā stundā. FOTO BFSU fotogrāfs.

Pekinā nokļuvu gan nejauši, gan apzināti vienlaicīgi. Sludinājums Latviešu valodas aģentūrā par sadarbību ar Pekinas Svešvalodu universitāti (Beijing Foreign Studies University – BFSU) pie manis nonāca īstajā laikā. Biju gatava mainīt savu dzīvi un nest Latvijas vārdu pasaulē.

Ļoti silts un spiedīgs gaiss, kas mijas ar mitrumu, bija mana pirmā Ķīnas sajūta. Otrā – likās, ka visu laiku gribas nomazgāt rokas, dezinficēt, jo dzirdēts bija tik daudz, cik viegli Ķīnā ir dabūt kādu infekciju vai slimību. Tomēr vislielākais tā saucamais kultūras šoks man laikam bija attiecībā uz savām zināšanām. Esmu izbraukājusi ļoti lielu daļu Eiropas un pabijusi arī ārpus tās robežām, bet pirmo reizi tā no sirds saprotu, ka ar angļu valodu vien šeit iztikt būs pagrūti. Nav jau runa par to, ka nesaproti, ko tev cilvēki apkārt runā, tā jau ir parasti, ja esi svešā valstī, kuras valodu nezini. Bet šeit nonācu pie iepriekš paredzēta secinājuma, ka neprotu arī izlasīt, kas rakstīts. Staigājot pa iespaidīgi lielo Pekinas lidostu, paspēju tik vien, kā atcerēties, ka vārdu izeja, ķīnieši pieraksta ar hieroglifu, kas ļoti atgādināja eglīti.

Ķīnas vide un Pekinas gaisotne, liekas, ir tikpat neizprotama, kā viņu rakstu zīmes. Katra ar savu nozīmi, bet kopā veido lielo bildi. Ar iepriekš dzirdētiem nostāstiem par šo kolorīto valsti devos pati savos piedzīvojumos un, jāteic, tās krāsainībā neesmu vēl vīlusies. Katru dienu uzzinu ko jaunu, redzu ko man uzreiz nesaprotamu, tomēr beigās pavisam loģisku un pieņemamu. Luksofori uz ielām ir tieši priekš kaķiem, jo visi brauc, kā ienāk prātā, un palaiž gājēju tikai tad, ja tas, skrienot pāri, paspējis parādīt ar roku, lai autovadītājs mazliet pagaida. Tikai pašā centrā policijas uzraudzībā satiksmes noteikumi tiek ievēroti, un kājāmgājēji spēj krustot ielas, kur katrā virzienā kā nebeidzamas čūskas aizlokās septiņas, astoņas joslas.

Pirmo reizi izbaudīju arī Pekinas lietu. Nezinu, kā ar to toksisko pusi tajā visā, bet pēkšņi lietussargi bija visiem vietējiem un tieši nevienam ārzemniekam. Liekas, ar lietussargiem viņi staigā cauru gadu – vasarā jārūpējas, lai āda būtu aristokrātiski balta, rudenī un ziemā – jānodrošina sevi pret lietu un nokrišņiem, kas, sajaucoties kopā ar piesārņojumu, krīt no gaisa. Parasti dūmaka ir pa dienu un violeti oranžas debesis vakaros, kad saules stari vēl spītīgi cenšas tikt cauri smoga mākonim. To, ka debesis virs mūsu galvām ir zilas, varēja redzēt tikai pirmās nedēļas beigās. Beidzot bija vējš, kas piesārņojuma izveidoto miglu izkliedēja, un Pekina parādījās man visā tās krāšņumā un milzīgumā.

Attālumi te ir nesalīdzināmi ar Latvijas pilsētām. Braucot no lidostas, kur mani sagaidīja BFSU pārstāvis, jautāju, vai mums tālu jābrauc? Uz ko man atbildēja, nē, tepat vien ir, kādi 30 – 40 kilometri. Protams, viss ir vēl arvien pilsētas robežās. Arī studējošo dzīvē attālums spēlē lomu, jo katram studentam, kas mācās kādā no daudzajām augstskolām, ir jādzīvo šīs augstskolas kopmītnēs, tas nekas, ka varbūt tepat aiz stūra topošajam studentam ir trīsistabu dzīvoklis ar visām ērtībām. Tāds likums.

Cilvēki te ir no visas pasaules. Un es tiešām domāju – no VISAS pasaules. Otrajā vakarā satiktie studenti un pasniedzēji to pierāda: igauniete, lietuvietis, krievi (īstie), krievi (kas pusi dzīves pavadījuši ASV), francūži, japāniete, Čehijas pārstāvis, kas vidusskolu beidzis Taizemē, Nepālas pārstāvis, kas šeit atbraucis studēt bakalaura programmā un vēl, un vēl... Novēroju, ka vietējie vairāk komunicē ar vietējiem , bet ārzemnieki (rietumnieki?) ar sev līdzīgajiem. Vienīgi korejieši turas kopā vairāk vai mazāk, tikai jāspēj atcerēties, kurš ir Kim Čo, kurš Kim Lo un kurš Kim Do, jo viņi visi staigā vienādās treniņbiksēs, vienādās beisbola cepurēs un t-kreklos.

Vai tiešām piektdienas vakari ir tikai ārzemniekiem? Nē, ir ļoti daudz vietējo, kas izklaidējas studentu iecienītajos nakts klubos, tomēr galvenā atšķirība ir mācību uztverē – ķīnietis ies lielākā vai mazākā ballītē tikai tad, ja tiešām viņam nekas nav nākamajā dienā jādara. Citādi universitātes teritorijā nevar atšķirt, vai viņiem ir, piemēram, pirmdienas rīts vai sestdienas pēcpusdiena – sporta zāles pilnas, bibliotēkas pilnas, un arī skolas telpās ir cilvēki, kas mācās izvēles kursus.

Esmu atbraukusi uz Pekinu mācīt latviešu valodu un esmu pirmā, kas oficiāli tiekot pieņemta darbā kā latviešu valodas pasniedzēja kādā no Ķīnas universitātēm. Tā vismaz man saka. Satraukums tiešām grandiozs – ja nu viņi nesaprot angļu valodu? Ja nu mana angļu valoda ir par švaku? Ja nu viņiem tā valoda, ko mācīšu, liksies pārāk grūta un neizprotama? Ja nu es aizgulēšos jau savā pirmajā lekcijā?.... ja nu... ja nu...

Ap pulksten 7.30 esmu jau skolā. Apskatīju auditoriju un no sava kabineta nonesu visas iepriekš atsūtītās grāmatas no Latvijas. Kad ar savām perfektajām ķīniešu valodas zināšanām saslēdzu datoru, projektoru, tumbiņas un nolaižu tāfeli, jūtos, ka esmu gatava un varam sākt.

Pamazām sarodas studenti. Daži ir laicīgi un ļoti precīzi, bet ir arī tādi, kas neatnāca laikā. (Aizgulējās? Aizmirsa? Nepaspēja?) Lai arī kādi būtu iemesli, redzu, ka visi esam tikai cilvēki, un šis rīts pilnībā kliedēja manu mītu, ka Ķīnā viss notiek pēc laika precīzi un neviens nekur nenovirzās no iepriekš nolikta grafika.

Pirmajā stundā apstāstīju, kas ir Latvija un pajautāju par viņu motivāciju mācīties šo valodu. Iemesli dažādi – viens redzējis Šanhajā Expo izstādē Latvijas stendu un ieinteresējies, cits padzirdējis no olimpiskajām spēlēm, kas Pekinā bija 2008. gadā, vēl cits vienkārši gribējis pamēģināt ko eksotisku. Pastāstu par Latviju un mēģinu viņus ieinteresēt ar to, ka, ja Ķīnā viss ir liels un grandiozs, tad Latvijā viss ir mazs, bet mīļš. Un liekas, ka šī pieeja nostrādā. Jaunieši prasa vēl un vēl. Ķīnietim ir lepnums zināt kaut ko, ko nezina citi. Ja tu saki, ka zini angļu valodu, tad tu neesi interesants, tu esi tāds pats kā visi citi ķīnieši, kas zina angļu valodu. Bet, ja tu pasaki, ka proti latviešu valodu, tad tu jau esi unikāls ar to vien un spēj izcelties uz tās lielās miljardu masas, kas to nezina.

Ķīnieši māk rīkot svētkus un uzņemšanas. Bez sarkanā paklāja un abu valstu karogiem bija arī iepriekš sagatavotas runas, grāmatas, ko apskatīt, un sajūsmas aplausi pēc katra teikuma. Gribat piemēru? Labdien (aplausi)! Priecājamies sveikt vēstnieci pie mums (aplausi) un rektora palīdzi (aplausi) un mūsu pasniedzēju (aplausi) un dekānu (aplausi). Ceru, ka jums pie mums patiks (aplausi)... un tā pēc katras runas... Mazliet sajutos, it kā būtu kādā koncertā, kur pēc katras dziesmas skatītāji aplaudē saviem mūziķiem. Labi vēl, ka nesauca atkārtot.

Pirmā nodarbība Latviešu valodā. Var redzēt, ka ķīniešu studentiem tās ir gan grūtības, gan medusmaize vienlaicīgi: viņi katru tavu žestu tver un vārdu atkārto, tomēr Ļ, Ķ, Ģ un R viņiem sagādā pamatīgas grūtības.

Kad pēc četrām stundām lekcijas beidzas, gandrīz visi paliek, lai vēlreiz pārprasītu, kā izrunā katru skaņu, kā pareizi pateikt vārdu Brālis, vai Es esmu un vai varot arī individuāli pie manis nākt, ja ir kādi jautājumi.

Jāsaka, ka nezinu, vai tas bija tāds rīts, vai tas, ka pats sākums, varbūt es pati pie vainas – bet pirmā nodarbība man deva sajūtu, ka beidzot ar Latviju rēķinās un nu visa pasaule ir pie mūsu kājām, ir tikai jādara. Ceru, ka arī turpmāk nelikšu viņiem vilties. Priekā – jebšu – Gan Bei!

Zane Āboltiņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com