Spēlēju, dancoju …

FOTO Agris Dzilna.

FOTO Uldis Muzikants.

FOTO Uldis Muzikants.

Šogad Latvijas postfolkloras kustības aizsācēji un starptautiski visatzītākā mūsu valsts pasaules mūzikas (world music) grupa Iļģi savu 29 gadu jubileju svinēja 5. aprīlī Lielās ģildes zālē.

Rakstos par Iļģu dzimšanas dienu teikts, ka tā ir 21. aprīlī. Iļģi dzima kā folkloras ansamblis šā vārda tradicionālā izpratnē. Viņi brauca pie teicējiem, mācījās dziesmas, instrumentu spēli, paši darināja tautastērpus, mūzikas instrumentus; uzzināto un apgūto dziedāja, stāstīja, rādīja, mācīja citiem. Mūzikas spēlēšana neiztrūkstoši bija saistīta ar interesi par latviešu tautas seno vēsturi, arheoloģiju, etnogrāfiju, mitoloģiju un tradīcijām. Iļģi jau kopš paša sākuma izjutuši sevi nevis tikai kā folkloristus, tautas gara mantojuma izzinātājus, glabātājus un popularizētājus, bet arī kā radīt alkstošus mūziķus – lai gan klausītāji viņus tādus iepazina tikai 20. gs. 90. gados.

Ilga Reizniece raksturo Iļģu savdabību – Domāju, jau no paša sākuma bijām citādāki nekā pārējie folkloras ansambļi. No paša sākuma mūs interesēja muzicēšana, ne tikai folkloras aktualizēšana, kas bija folkloras ansambļiem pamatā. Tas bija tā... duālistiski: no vienas puses, vajadzēja dot atpakaļ tautai, pildīt savu folklorista misiju, atgādināt par aizmirsto mantojumu, bet otra lieta bija, ka mums vienkārši patika muzicēt – pēc izglītības taču esmu mūziķe. Tā tas roku rokā gāja, līdz beidzot palaidām sevi brīvībā, bet tas bija apmēram desmit gadus vēlāk – deviņdesmito gadu sākumā.

Par ļaužu trūkumu Iļģu dzimšanas dienas koncertā nevarēja sūdzēties. Ne jau tikai apsolītie danči un viegla izklaide vienkopus pulcēja tik daudzus klausītājus. Iļģu radītā mūzika ir daudzkārtaina. Tā jāklausās, jādzied, jāizdanco un jāizjūt. Ilga Reizniece, kura ir Iļģu centrālais tēls, grupas koncertos ir aktīvā dialogā ar skatītāju. Tekstuālos iestarpinājumus varētu saukt arī par skaidrojošiem, ja informācija, kas tajos ietverta, nevilinātu uz dziļāku domāšanu par cilvēka esamību šajā un citā saulē.

Kas tad ir iļģi? Tie ir tie paši veļi – mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Veļu pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šajā saulē iesāktais.

Ilga Reizniece un Ilģi notur šo saikni starp divām pasaulēm, un ir saknes tautas pastāvēšanas dzīlēs. Tam vajag daudz spēka. Mēs esam Saules bērni, – tā saka Ilga. Mums apkārt daudz tumsas, tāpēc latviešiem ir tik daudz Saules dziesmas. Saulgriežos – īpaši vasaras saulgriežos, katram cilvēkam ir dota iespēja saņemt daļu no Saules spēka. Spēlēju, dancoju / Visu cauru nakti,/ Es jau vaira nespēlēšu/ – Iet tā spēlīt` pušu – Raiņa Tots un Iļģi spēlē vienu spēli. Nemanāmi tā ietiecas dziļākajos jušanas slāņos.

Līdzīgu pārdzīvojumu apraksta Frederiko Garsija Lorka*. Dzejnieks runā par duendi, kas ir spēks, cīņa, nevis doma. Noslēpums nav spējās, bet izpildījuma patiesīgumā, tātad – asinīs, tātad – vissenākajā kultūrā, radīšanas aktā. Iļģi velk dziļumā. Dziedāto dziesmu nosaukumu uzskaite šķiet lieka, jo viss divdaļīgais koncerts, pat ar skatītāju iedancošanu pa vidu, tverams kā viens veselums.

Šajā koncertā kopā ar Ilgas Reiznieces vijoli, vargānu un kalimbu skanēja Māra Muktupāvela kokle, akordeons, dūdas, Gata Gaujenieka bassģitāra un ģīga, Egona Kronberga akustiskā ģitāra un Mārtiņa Lindes bungas un perkusijas. Ik pa laikam kāds no mūziķiem nomainīja instrumentu, kas dažādoja melodiju skanējumu – austrumnieciskais vargāns – arī bandūra, duceklis, vargas, kas ir strinkšķināmais mūzikas instruments un Latvijas teritorijā ienācis ap XIII gs., afrikāņu izcelsmes instruments kalimba, ko dēvē arī par īkšķu klavierēm, ģīgas – īdzis jeb manihorka, kas radīts Zviedrijā 1829. gadā garīgās mūzikas atskaņošanai. Bet viens instruments šajā vakarā izskanēja pāri visiem. Tā bija kokle. Visām tautām ir mīti par atdzimšanu pēc nāves. Mēs atdzimstam par mūzikas instrumentiem.Visbiežāk par kokli, – Ilga Reizniece.

Nozīmīga Ilģu koncerta vērtība ir improvizācijas klātbūtne. Atbrīvota muzicēšana, ļaušanās ritmam, līdzi dziedāšana, ieklausīšanas dziesmas vārdos, asociāciju plūsma – visi šie procesi ir radošs pārdzīvojums. Ikviens no skatītājiem varēja kļūt par radītāju, un kad ritms jau plūda aumaļām pāri ķermeņa aprisēm, tad bija laiks pievienoties dancotāju pulkam.

Iļģi ir darbīgu mūziķu grupa, kas droši pieņem uzaicinājumus piedalīties dažādos projektos. Šāds projekts, kas nu jau piedzīvojis vairākas izrādes un kura radošajā grupā darbojas arī Ilga Reizniece un Māris Muktupāvels, ir tapis, apvienojoties dažādu žanru māksliniekiem. Tā nosaukums ir Vadātājs. Vadātājs ir maldinātājs gars, kura uzturēšanās vieta lielākoties ir mežs. Vadātāju sauc arī par maldinātāju. Vadātājs – maldinātājs gan pagaidām vada skatītājus pilsētās, bet vasarā pārcelsies arī uz Rūjienas puses mežu nostūrīšiem Oleru muižā.

Projekta ieceres autors performanču mākslinieks Artis Gulbis par šī projekta atslēgas vārdu sauc procesuālo mākslu**. Uzvedums ir dzīvs. Pat vārds tam tika dots pēc piedzimšanas. Tam nav strikts uzstādījums un dramaturģiskā koncepcija. Drīzāk varētu runāt par šādas koncepcijas neesamību. Kā bērns, kas ļauj lietām notikt, mākslinieki šajā projektā darbojas saskaņā ar savu iekšējo, cilvēciskās pašizjūtas uzstādījumu. Ir zināmas priekšnesuma sastāvdaļas, bet jebkurš no izteiksmes līdzekļiem vai konkrēts izpildītājs var iznākt darbības priekšplānā.

Projekta pamatkoncepcija balstīta uz, kā poētiski izsakās Artis Gulbis, 4 mūzām. Tās ir mūzika, kustība, forma un gaismēnas. Radošās grupas sastāvā ir kustību mākslinieks Dzintars Krūmiņš, Anša Rūtentāla kustību teātra aktieris un mākslinieciskais vadītājs, Simona Orinska – šobrīd vienīgā buto*** māksliniece Latvijā. Ar savu suverēno un tīro skatījumu viņa sniedz svaiguma izjūtu katrā kustības izpausmē. Mūziķi Ilga Reizniece un Māris Muktupāvels – augstas klases profesionāļi izrādē rada gan improvizētu muzikālo lauku kustības izpausmei, gan sniedz tīru muzikālu priekšnesumu.

Vadātāja klusie spēlētāji ir gaismas objekti – matērijas gabali, kas sākotnēji nesaistīti ar konkrētību, izrādes laikā top par scenogrāfijas elementiem kādai no improvizācijas ainām. Papīra gaismas objektus Ledus un Metamorfozes radījuši grafiķe Ērika Māldere un dizainers Aigars Lenkēvičs, kas pazīstami kā Lampu dizaina darbnīcas gaismas mākslinieki. Izrādē iekļautas arī Gitas Straustiņas, Raita Vulfa un Andra Priedīša videoprojekcijas. Projekta idejas autors Artis Gulbis Vadātāju sauc par Gada projektu tādā nozīmē, ka dabas ritmi ir kā spēlētājs ar saviem noteikumiem. Katrs gadalaiks šai izrādei piešķir savu tonalitāti.

Guna Bīriņa
Laikrakstam „Latvietis“

* spāņu dzejnieks (1898-1936)

** 20.gs. 60. gados radusies māksla, kas galvenokārt balstās uz pašu procesu (happening, event, performance, u.c.)

*** buto – „tumsas deja“, kustības forma radusies 20. gs. 60. g. Japānā, kultūras kontraversāla parādība, un to raksturo identitātes meklējumi