Baltvācieši un LaPa muzejs

No kreisās: Uldis Brūns, Maija Hinkle, Marianna Auliciema. FOTO Džeremijs Smīds (Jeremy Smedes).

Vasara Rīgā jau pilnā briedumā. Ierodas ciemiņi no visām pasaules malām – gan latviešu izcelsmes, gan arī citi. Kā mēs zinām, Rīga jau no seniem laikiem ir bijusi internacionāla pilsēta. Šeit dzīvojot, iznāk satikt visādus cilvēkus no daudzām citām zemēm, kuri šeit pastāvīgi dzīvo un ir iemācījušies latviešu valodu, ieskaitot frančus, vāciešus, šveiciešus un citus. Nav šeit tikai latvieši, krievi vai iebraucēji no citām agrākajām Padomju valstīm. Cilvēki ceļo, izceļo, maina savas dzīves vietas un piešķir Rīgai krāšņumu.

Pagājušo sestdienu mani uzlūdza uz Vaivariem baltvācu pēctecis, kolēģis, kurš atgriezies uz senču zemi Latviju. Viņam pieder juristu firma Rīgā, kurai es biju izpalīdzējis ar juridisko tulkošanu. Viens draugs, Kanādas latvietis, arī agrākais jurists, kurš tagad dzīvo Latvijā, brauca kopā ar mani vilcienā. Dzīvojot Kanādā, ar kanādiešu tēvu un latviešu māti, lauku pilsētā, kur nebija latviešu, viņam nebija iznācis grozīties latviešu sabiedrībā vai latviski iepriekš runāt. Tagad, pa pāris gadiem Rīgā, iemācījies latviski un pavisam pārcēlies uz dzīvi šeit.

Svinības Vaivaros notika pludmalē ar vēl kādiem 12 viesiem, un baltvāciešu draugs bija visu kārtīgi noorganizējis ar grillu, vīnu, šašliku un citiem uzkožamiem, kā arī ar pludmales spēlēm. Lielākā daļa viesi bija Rīgā dzīvojošie vācieši, bet vēl kāds Amerikas latvietis un viens vācietis no turku izcelsmes, kas trijos gados iemācījies izcili latviski runāt, klāt savām iepriekšējām angļu, vācu un krievu valodām. Tagad viņš veiksmīgi vada biznesu konsultācijas firmu Rīgā. Sarunas viesībās, kā daudzviet arī Rīgā līdzīgos saviesīgajos saietos, plūda no vienas valodas uz citu un atpakaļ – latviešu, angļu, vācu, atkarībā no sarunu biedra un temata. Ar manu vidusskolas vācu valodu arī varēju sekmīgi piedalīties sarunās. Pārsteidzoši daudzi jauni cilvēki, kurus pazīstu šeit Rīgā, runā vai saprot trīs vai četras valodas un samērā augstā līmeni.

Svētdien aizceļoju uz Ezeriem, viesnīcu netāli no Siguldas, kur risinājās ELJA 50 konference un kur notika LaPa muzeja (Latvieši Pasaulē) interneta izstādes Latviešu pēdas pasaulē atklāšana. Ap 60 cilvēki bija ieradušies paklausīties par LaPas muzeja darbu un interneta izstādi, pēdējo kuru atklāja Maija Hinkle ar ievada runu. Adrese izstādei ir www.pedas.lapamuzejs.lv.

Māksliniecisko darbu interneta izstādei bija veicis Džeremijs (Jeremy) Smede un, kā var novērot, ļoti profesionālā līmenī. Otro runu sniedza Ieva Vītola, Baškīrijas latviešu pēctece. Viņa stāstīja, ka daudzi latvieši esot dzīvojuši Baškīrijā, kas atrodas šai pusē Urālu kalniem, Krievijā, un interesanti bija dzirdēt, ka vairāki baškīrieši ir atgriezušies tagad Latvijā un dzīvo Siguldā, Talsos, Aucē un vēl dažās pilsētās. Viņi arī satiekas savā starpā uz svinībām, līdzīgi kā mēs agrākie trimdinieki, Austrālijas latvieši.

Starp svētku ēdieniem šeit, Baškīrijas latvieši gatavo tādus, kurus iemantojuši no Krievijā nodzīvotiem gadiem. Tie ir paštaisīti pelmeņi un plāceņi ar ievu ogām, kuras esot saldākas Baškīrijā. Mēs, Austrālijas latvieši, Austrālijas dienas svētkos arī starp tradicionāliem ēdieniem pieskaitam Krišjāņa Putniņa desu ruļļus (sausage rolls) un arī gaļas pīrāgu (meat pies), kaut šo nesen pieņemto tradīciju nevar īsti salīdzināt ar simtu gadu Baškīru tradīciju. Ēvalds Inspēters, sirms kungs, kurš kara laikā atgriezies Latvijā no Baškīrijas, pastāstīja par savu ceļu atpakaļ uz tēvzemi un par vīzu pīšanas tradīcijām Baškīrijā. Interesanti bija dzirdēt, ka cilvēki tur esot valkājušas vīzes pat aukstākajās ziemās, bet toties kopā ar astoņiem pāriem vilnas zeķu.

Izstādē internetā var redzēt sešus stāstus par latviešu izceļošanu dažādos laikos un uz dažādām zemēm. Ja sanāk laiks, to vērts apskatīties, jo mēs jau arī esam latvieši pasaulē!

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“
Austrālijas laikraksts latviešiem pasaulē