Anna Žīgure „Vienotības“ kongresā

Godājamie klātesošie!

Vispirms gribu paskaidrot, kāpēc es, nebūdama nevienas partijas biedre, esmu šeit un uzrunāju jūs. Proti, daru to cerībā, ka šodien izdosies tas, kas vairāk nekā pirms gada, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, neizdevās Jūrmalā. Jūrmalas Aizsardzība biedrība toreiz uzrunāja visu triju te klātesošo partiju vadības un vēl partiju Mūsu zeme, lūdzot izveidot kopīgu vēlēšanu sarakstu, ko JAB varētu atbalstīt. Toreiz tas neizdevās, jo vietējo nodaļu ambīcijas izrādījās pārākas par kopējo labumu. Katra partija sagatavoja savu sarakstu, un pašreizējais Jūrmalas domnieku sastāvs ir raibs kā dzeņa vēders. Jūrmalnieki nesaprot, kur beidzas pozīcija un sākas opozīcija un nebūt nav pārliecināti, vai virziens, ko piekopj vietējie politiķi, nāk par labu pilsētniekiem un pilsētai.

Esmu šeit, gribēdama izteikt savu atbalstu vienotības idejai.

Laiks, ko pašreizējās paaudzes pārdzīvo, visā pasaulē ir ļoti grūts un sarežģīts. Tāds tas ir arī lielai daļai atjaunotās Latvijas iedzīvotāju. Tomēr ļaunāka par trūkumu ir garīgā nospiestība. Mums nepietiek veselīgas pašapziņas, ticības saviem spēkiem, un galvenais – Latvijā valda fatālas nolemtības nojauta, ka nekas nemainīsies, jo kāda zināma vai nezināma spēka noteikto lietu gaitu nav iespējams izmainīt.

Ilgus gadus esam bijuši liecinieki, kā slepkavota vēlētāju ticība politiskajām partijām, Saeimai un valdībai. Tas paveikts ar dažādu partiju darboņu, neizglītotu vai izglītotu, bet savtīgu Saeimas deputātu un pat valdības locekļu rokām. Protams, ar to negribu teikt, ka Latvijā nav gudru un krietnu politiķu un ierēdņu, arī augstāko ierēdņu, kuri bijuši godīgi un kuru darbs prasījis un joprojām prasa no viņiem lielus upurus. Tas nav vienkārši darbs, kā to saprot stabilas demokrātijas valstīs. Nē, tā bijusi un ir nemitīga cīņa ar meliem, negodīgumu, savtīgumu un citām līdzīgām parādībām, kuru redzamie vai neredzamie karognesēji nožēlojamā kārtā bijuši mazajā Latvijā ietekmīgi, bet patiesībā nicināmi ļautiņi.

Latvija atrodas pie robežas ne tikai ģeopolitiskā nozīmē, un vēlēšanas rudenī būs robežšķirtne. Protams, valsts vismaz vārdos nepazudīs, ne gada laikā, varbūt pat ne piecos gados, bet tautas dzīvā spēka noasiņošana gan var turpināties vēl straujāk nekā līdz šim. Tagad, pēc 70 gadiem ir gandrīz vai tāda pati situācija kā iedomājoties 1940. gadu, kad Latviju atdeva bez neviena šāviena.

Atbildība, ko uzņemas ikviens šajā zālē sēdošais, ir milzīga; tā ir ļoti smaga, tomēr vitāli nepieciešama. Tā ir atbildība par sabiedrību un valsti brīdī, kad tauta strauji iet mazumā un valstī dzīvošana gandrīz nevienam nesagādā prieku. Kaut esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, cilvēki jūtas apdraudēti.

Vienotības, ja šodien tāda radīsies, būtiskākā jēga ir apstādināt iesākto gaitu un pagriezt visas Latvijas attīstību, visu domāšanu pavisam citā virzienā. To spēs tikai godprātīgi, krietni, izglītoti un taisnīgi cilvēki, kuri neceļ savu labumu pāri sabiedrības labumam.

Tomēr arī tad, ja Vienotība dzims, palīgā būs jāsauc draugi un domubiedri. Ja ikviens paaicinās talkā savus domu draugus, un tie atkal savējos, tikai tad visa Latvija saviļņosies tāpat, kā pagājušā gadsimta 80.-tajos gados, ko daudzi pieredzējuši, bet citi par to dzirdējuši. Tikai kopā turoties, mēs varēsim sasniegt savu mērķi.

Kāds ir mērķis? Tas ir pavisam vienkāršs, bet grūts – beidzot, pēc divdesmit gadiem iesākt būvēt Eiropā tādu Latvijas valsti, par kuras eksistenci varētu būt droši mēs paši un nākamās paaudzes. Divdesmit gados uzcelta greiza ēka, kas var drīz sabrukt. Tai nelīdzēs stutes, tā jāceļ no jaunu – protams, izmantojot visus šim nolūkam derīgos materiālus. Soli par solim ir jāatgūst vēlētāju uzticība, tas ir pats svarīgākais.

Daudzas iespējas jau palaistas vējā, un jaunākā no tām šonedēļ, kad valdība, kurā ir arī nākamās Vienotības pārstāvji, tikai dažiem iebilstot, bet citiem, klāt neesot, akceptēja kāpu aizsargjoslas iznīcināšanu konkrētā apbūves gabalā. It kā sīkums, visas Latvijas piekrastes mērogā teritorija nav liela, tomēr šis lēmums atkal reiz ir trieciens vēlētāju paļāvībai, un pastiprina neticību, ka ievēlētie priekšstāvji aizstāv sabiedrības, nevis sev tuvās un sev tuvo darboņu vēlmes.

Kamēr politiķi un ierēdņi nespēs izskaidrot savu lēmumu pamatojumu, nevar cerēt gūt vēlētāju atbalstu. Iespējams, šādā nožēlojamā veidā var saglabāt valdību, bet tad tas ir skaidri un gaiši jāpasaka.

Es novēlu, lai Latvijas mērogā izdotos tas, kas Jūrmalā neizdevās – un lai Jūrmala ir kā biedējošs piemērs tam, kas notiek, ja spēkus neapvieno.

Nobeigumā kāds citāts. Pirms simts gadiem, 1910. gadā mans vecvectēvs advokāts Stērstu Andrejs laikrakstā Latvija rakstā Sataisīsimies savas tiesības aizstāvēt izteicis aicinājumu, kuru es šodien varu tikai atkārtot, – cerībā, ka šajos aizvadītajos simts gados tauta guvusi pietiekamu pieredzi:

„Laiks mums atmosties un atjēgties, ka pie kopu darbiem visiem kopā jāpieliek rokas; laiks sākt saprast interešu kopību un laiks atzīt vajadzību nest kopu upurus kopu lietā. Citādi būs par vēlu: citi mums noraus kumosu no deguna priekšas. Mūsu politisko pretinieku izveicība un rutīna ir tik ievērojama un viņu ceļi tik āķoti, ka viens otrs no mūsējiem to nespēj ne iedomāties.“

Anna Žīgure