Veltījums Māras Zālītes dzejai

Galda dekorējums. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Koris un diriģente Lilita Daenke. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Flautiste un māksliniece Vineta Lagzdiņa. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Ansamblis „Četri Kaķēni“. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Programmas izpildītāji. FOTO Astra Kronīte.

Māra Zālīte ir mums pazīstama kā spilgta, ietekmīga personība modernā laikmeta latviešu literatūrā.

Atmodas laikā viņas lirika iedvesmoja tautu sapņot par brīvību, un sabiedrība viņu izvirzīja kā vienu no atpazīstamākajām personībām. Zālīte savas domas un uzskatus sabiedrībai nozīmīgos jautājumos ir izteikusi gan dzejā, mūziklu libretos, lugās un pēdējā laikā – prozā.

Vēl arvien Māra Zālīte mūs uzrunā. Pērn viņas romāns Paradīzes putni saņēma 2019. gada Latvijas Literatūras gada balvu par labāko prozas darbu, un novembrī LTV izrādīja dokumentālu filmu Māras pusē. Dzejniece un rakstniece Māra Zālīte.

Toties daudzi komponisti ir guvuši radošo iedvesmu viņas vārsmās. Pazīstamākā varbūt ir Ulda Stabulnieka dziesma Tik un tā, bet tikpat iemīļotas ir: Piena ceļš jeb Fināla dziesma no k/f Sprīdītis un Uz krustcelēm no rokoperas Lāčplēsis.

2017. gadā Dzintaru koncertzālē notika festivāla Bigbank Latvijas pērles – Māras Zālītes dzejai veltīts koncerts, kurā piedalījās latviešu populārās mūzikas izcilākie mākslinieki. Komponistu klāsts bija itin plašs: maestro Raimonds Pauls, Zigmārs Liepiņš, Jānis Lūsēns, Guntars Račs, Mārtiņš Brauns un citi.

Pirmajā šī gada Adelaidē klātienē rīkotajā koncertā svētdien, 1. novembrī, ALB jauktais koris Dziesmu laiva arī bija izvēlējies Māras Zālītes dzeju kā pamata tēmu sarīkojumam. Ienākot lielajā zālē, uzkrita pašu koristu rosība. Kāds bija atbildīgs par galda dekorācijām, cits izpalīdzēja pie programmām un loterijas galda. Citi čakli darbojās pie kafijas galda. Īpaši gribu pieminēt galda dekorācijas, kas bija īsts tautisks mākslas darbs: sarkanbalsarkani sirdsveidīgi puzura veida izgriezumi iekārti ozollapās. Uz atvērtās skatuves flīģelis un deviņi mikrofoni, no kā varēja secināt, ka būs sagaidāms kaut kas skaļš.

Lai kuplinātu sarīkojumu, diriģente Lilita Daenke bija pieaicinājusi klāt dažādus māksliniekus, ieskaitot DV vīru kori Daugava un solistus, kuri pasniedza dzejnieces tekstus dažādos mūzikālos žanros un sniegumos.

Solistu ierindā bija Vineta Lagzdiņa (flauta), Ieva Daenke (flauta), Daila Šmita (balss un klavieres), Zanda Šulca (balss), Vilnis Jankovskis (balss un ģitāra), Matīss Reinhards (balss un ģitāra) un Stella Kardasova un Kristiāna Rumpe (balss). Kora balss apmācītāja, austrāliete Julia Fuolija (Foley), ar klavieru pavadījumiem deva kora dziedājumiem dziļumu un māksliniecisku ietērpu, kā arī nospēlēja solo klaviergabalu – E. Grīga Kāzas Troldhaugenā. Pate diriģente, spēlējot vairākus instrumentus, pavadīja gan solistus, gan piedalījās ansamblī Četri kaķēni. Visa koncerta programma bija labi sastādīta, parādot dzejnieces tēmu dažādību.

Komponistu klāstā bija Mārtiņš Brauns – Veltījums mīlestībai, Jānis Lūsēns – Trīs zvaigznes, Imants Kalniņš – Ceļš uz mājām, Lolita Ritmane – Manā sirdī, Zigmārs Liepiņš – Teci, saulīt, Mātes Karogs, Uz krustcelēm, Uldis Stabulnieks – Tik un tā, Andrejs Hartmanis – Komunālais blūzs, Aigars Voitišķis – Tuvu, tuvu, Uldis Marhilēvičs – Pūti,pūti, ziemelīti un Raimonds Pauls – Kad man maziņam, Trīs lietas.

Koncertu iesāka koris Dziesmu laiva. Koris patīkami piebriedis: 33 dziedātāji – 22 sievietes un 10 vīrieši, kuru sastāvā ir prāvs bariņš gados jaunu dziedātāju. Tušēts apgaismojums, un trīs romantiski noskaņotas dziesmas Veltījums mīlestībai, Trīs zvaigznes un Ceļš uz mājām, kurām smeldzi piedeva Ievas Daenkes flautas pavadījums, koncerta sākumam piedeva sapņainu noskaņojumu.

Sekoja Dailas Šmitas solo dziesma Manā sirdī. Dailas sonorais alts iedvesa Māras Zālītes vārdiem siltumu un sirsnību: Manā sirdī ir Latvijai drošākā vieta, Manā sirdī tai patvērums.

Pēc kopdziesmas nāca mulsinošs pārsteigums. Esmu agrāk aprakstījusi Vinetu Lagzdiņu. Viņa ir flautiste – komponiste – māksliniece. Viņa prot skaņās pārtulkot vārdus un jūtas. Kā salīdzinājums man nāk prātā stikla pūtēji, kuri kūstošai, bezformas smilšu masai, iepūš dvašu, un, lūk, top pilnīgi jauns veidojums, kuram pašam ir sava dzīvība.

Māksliniece bija izvēlējusies Zālītes dzeju Es runāt gribētu tik klusi. Vispirms viņa to deklamēja latviski – tik izteiksmīgi, un Daila Mohr vārdus pārtulkoja angliski. Tad, manuprāt, māksliniece pārtulkoja tekstu un dzejas ideju flautas skaņās. Flautas skaņās bija gan maigums, gan skarbums un sāpe. Es runāt gribētu tik klusi, kā puķe, tikko uzplaukusi. Kā skuja, eglei nobirusi, – tik gudri, gaiši, lēnprātigi, klusi.

Nākamais priekšnesums bija kaut kas pavisam citādāks, bet tik pat iepriecinošs. Divas jaunkundzes, Kristiāna Rumpe un Stella Kardasova, Lilitas klavieru pavadījumā, ar drosmi un prasmi nodziedāja jautro dziesmu Pūti, pūti ziemelīti. Tik dzidra latviešu valoda, tik jaunatnes prieka pilns izpildījums!

Pirmo koncerta daļu noslēdza Zoom tehnoloģijas tiešsaitē ierakstīta saruna ar pašu dzejnieci Māru Zālīti, kura patreiz pandēmijas laikā uzturas savās lauku mājās Latvijā. Lilita bija sarunājusies ar Māru Zālīti iepriekšējā nedēļā. Rakstnieci netraucē attālināšanās. Iedziļināšanās radošās domās ir sava veida attālināšanās. Uz jautājumu, par ko dzejniece raksta, Zālīte atbildēja: „Par Latviju kā jēdzienu, par dabu, par tautas kultūru un mākslu.“ Dzejniece sākusi dzejoļus rakstīt 17 gadu vecumā vidusskolā. Kā rodas dzejoļi? „Dzeja nāk pati ar savu vēju, kā negaiss – ne īpaši vakarā, ne dienā, bet sākās ar kādu rindiņu, šķilas dzejoli. Dzejolis nāk pēkšņi.“ Dzejniece sūtīja sveicienus visiem klātesošajiem un likās pagodināta.

Otro koncerta daļu atsāka vīru koris Daugava ar divām dziesmām: Vecais zābaciņš un Trīs lietas. Abas diriģēja Matīss Reinhards. Laba dikcija, iejūtīgs izpildījums pirmajā: „Kad man maziņam krūtīs iedūrās akla sāpe kā nezināms drauds, māte teica: „Tas tikai tāpēc, tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!“ un bravūrīgs un reibinošs, otrajā – „Trīs lietas, tad glābiņš ir, pieminiet: Asaras, dziesmas un alus!“

Sekoja Komunālais blūzs Viļņa Jankovska (balss) un Matīsa Reinharda izpildījumā. Laba ritma izjūta, un dažas veiklas pasāžas uz elektriskās ģitāras.

Nākošos divus gabalus – Tuvu, tuvu un Mātes karogs roka stilā izpildīja ansamblis Četri Kaķēni. Zanda Šulca, kurai ir spēcīga, teicējas balss, ļoti izteiksmīgi un pārliecinoši nodziedāja vadošo balsi Mātes karogā – „Tu, Debesu Tēvs un tu Zemes Māte, Svētījiet karogu šo, svētījiet karogu šo Bērna autiņu balto cerībās mazgāto, Šo zemi, šo māju, šo bērnu, šovakar dzimušo.“

Koncerta divas beidzamās dziesmas – Uz Krustcelēm stāv bērniņš no rokoperas Lāčplēsis un Tik un Tā ir ļoti pazīstamas. Šoreiz izcēlās tieši pirmā. Ar elektriskās ģitāras, bungu un klavieru pavadījumu, mikrofonu pastiprinājumu, koris likās daudz lielāks, un efekts bija plašs un iespaidīgs. Solista Matīsa Reinharda ievada dziedājums bija spēcīgs, tonī un raksturojumā, un koris deva labu atbalstu.

Pēc ziedu pasniegšanas koris un publika vēl nodziedāja Pūt, vējiņi, un skaistais koncerts bija izskanējis.

Domāju, ka visi publikā gāja mājās apmierināti un pacilāti. Paldies diriģentiem, koristiem un visiem solistiem par lielo darbu, sastādot tik skaistu, vērtīgu priekšnesumu.

Novembra mēnesis ir nozīmīgs latviešu tautai ar vairākām svinamām dienām. Pērn Māra Zālīte uzrunu teica tieši Valsts svētku pievakarē, kurā viņa atkārtoja tēmas, kas raksturo viņas dzeju. Nobeidzot šo rakstu par Mārai Zālītei veltīto sarīkojumu, parafrāzēju viņas aicinājumu: novērtēt to, kas mums ir šodien, un izprast savas valsts brīvības un neatkarības vērtību.

Lolosim savu Tēvzemi, centīsimies darīt, ko katrs varam tās labā.

Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“