|
|
Laiks Latvijā: |
Māra Branča skatījums
Austrālijā patlaban ir pavasaris
Laikraksts Latvietis Nr. 623, 2020. g. 11. nov.
Māris Brancis -
Ieteikt draugiem.lv
Ielūgums.
Mārtiņš Gauja. „Saulrieta regate“. FOTO Māris Brancis.
Gunta Pārupe. FOTO Māris Brancis.
Māris Brancis pie Haralda Norīša gleznām. FOTO Gunārs Nāgels.
Dagnija Zariņa-Greste. „Ainava no balkona“. 1984. FOTO Māris Brancis.
Jānis John Supe. „Tikai ar skatu atpakaļ“. 1999. FOTO Māris Brancis.
Imants Tillers. „Daba izsakās“. 2013. FOTO Māris Brancis.
Māra Raudziņa un Lidijas Dombrovskas-Larsenas darbi. FOTO Māris Brancis.
Pēteris Ciemītis – divi darbi. FOTO Māris Brancis.
Jāņa Šēnberga glezna. FOTO Māris Brancis.
Dzidra Mičele (Mitchell). „Vēstījums“. 2007. FOTO Māris Brancis.
Māris Raudziņš. Skulptūra. FOTO Māris Brancis.
Inta Godarda (Goddard). „Mazas podziņas – ne piespiešanai“. 2007. FOTO Māris Brancis.
Edgara Grestes video „Starp divām mājām“. FOTO Gunārs Nāgels.
Kadrs no video – Ojāra Grestes dejojums lentē „Sibīrijas tango“.
No vēstures mēs zinām, ka pēc Otrā pasaules kara uz Austrāliju pārcēlās dzīvot ap 25 tūkstošiem latviešu, viņu vidū bija arī Mākslas akadēmiju beigušie vai studēt sākušie. Ejot laikam, daudzi latviešu jaunieši studēja mākslu Austrālijas augstskolās, kamēr citi nodarbošanos ar glezniecību vai grafiku apguva pašmācības ceļā vai no grāmatām. Dagnijas Grestes 2008. gadā sarūpētajā izdevumā Austrālijas latviešu mākslinieki ir skatāmi 103 autoru darbi. Taču 1979. gadā izdotajā albumā atrodamas ziņas par krietni vien lielāku skaitu mākslinieku. Viņi visi kopā veido latviešu tēlotāju mākslu šajā tālajā kontinentā.
Šī gada 26. septembrī atklātajā izstādē Pavasaris Austrālijā Pasaules latviešu mākslas centra galerijā Cēsīs ir skatāms tikai 27 gleznotāju, grafiķu un tēlnieku veikums. Tādēļ izstādes nosaukums ir visai mānīgs. No vienas puses, tās veidotāji ar to apliecina, ka skatāmais ir tikai sākums, pavasaris, no otras, ka iepazīsim Austrālijas latviešu mākslu pietiekoši plašā panorāmā. Protams, izstādē to nevar gūt viena vienīga iemesla dēļ – izstādes veidotāju Leldes Kalmītes un Kārļa Kanderovska rīcībā ir tikai tie darbi, kas ir galerijas kolekcijā, kas atsūtīti, atsaucoties uz Pasaules latviešu mākslas savienības prezidentes Leldes Kalmītes aicinājumam. Še jāpiebilst, ka austrāliešu darbus no citiem muzejiem galerija nav ņēmusi, kas izstādi bagātinātu un atklātu jaunas kopsakarības šī kontinenta latviešu tēlotājas mākslas veidošanā. Taču izstādes kuratori paši aizbraukt uz šo kontinentu nevar, arī atvest neko nevar, lai sarīkotu pamatīgāku un plašāku šīs latviešu diasporas daļas mākslas skati – viss prasa naudu.
Līdz ar to izstāde un tajā eksponētie darbi dod tikai nelielu ieskatu Austrālijas latviešu mākslinieku daiļradē, viņu pasaules skatījuma un mākslinieciskās izteiksmes daudzveidībā.
Ja runājam detalizētāk, tad ierindas Latvijas skatītājs (Kam gan izstāde domāta, ja ne šīs valsts iedzīvotājiem? Taču ne tūristiem!), kurš izstādē ienāk un pirmo reizi sastopas par Austrālijas latviešu mākslu, uzzina ļoti maz; mākslinieka izteikumi par savu mākslu, kas lasāmi pie darbiem, atklāj tikai kādu šķautni skatījumā uz viņa mākslu. Rodas jautājums – kuri no šiem 27 māksliniekiem ir būtiskākie ne tikai latviešu sabiedrībā, bet arī Austrālijas kontinentā? Šaubos, vai Dagnijas Grestes grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās un vai daudzi to šķirstījuši. No cita skatu punkta raugoties, lielāka izstāde par Austrālijas mākslu dzimtenē nav bijusi, šī ir pirmā, tādēļ, manuprāt, tai jābūt arīdzan izglītojošai.
Tagad par pašu izstādi.
Agrīno periodu pārstāv veiklais un ļoti ražīgais akvarelists Uldis Āboliņš, kurš savās Austrālijas ainavās (Okeāna piekraste, 1956) vēl atnes sev līdzi dzimtenes akvareļu glezniecības iespaidus. Arvīda Soduma (Bavenda cilts vīrs (1965) atgādina par viņu kā par izcilu zīmētāju, bet linogriezumi un oforti – kā par lielisku grafiķi. Ļoti nozīmīga personība Austrālijas latviešu sabiedrībā un sevišķi mākslā bija Mārtiņš Gauja, par kuru atgādina septiņi krāsu tušas zīmējumi. Guntas Pārupes akrila gleznojumi atklāj autores emocionalitāti, kura personīgos dramatiskos pārdzīvojumus atklāj krāslaukumu pretstatījumos un ritmos. Tie tapuši 1970. gadā, tad pat, kad viena no Haralda Norīša gleznām Zaļotne (Green Tense), kas inspirējusi izstādes plakāta veidolu. Šī mākslinieka darbi pievelk minimālistisko veidolu, pāris krāsu pielietojumu, krāslaukumu monumentālo ritmiku, taču vienmēr liekas, ka viņa gleznās visa pasaule un notikumi tajā ir reducēti tikai uz vienu punktu, tikai viņam vien raksturīgā formā, kurā meklējama visa slēptā jēga. Lidijas Mednes spēcīgiem otas vilcieniem un bagātīgām faktūrām gleznotās ainavas sniedz priekšstatu par viņas 20.gs. 80. gadu daiļradi. 1984. vai 1994. gadā (dažādos izdevumos šim darbam ir atšķirīgs datējums) tapusi Dagnijas Zariņas-Grestes dekoratīvi romantiskā, reālistiskā Ainava no balkona.
Divi izstādes darbi attiecas uz 20.gs. 90. gadu pēdējiem gadiem – Margaritas Stīpnieces glezna Māsas (1994) un Jāņa John Supes tušas zīmējumu Ar tikai atpakaļskatu, arī (1999). Tas nenozīmē, ka abi mākslinieki ir no vienas paaudzes. Gluži otrādi, Margarita Stīpniece ir Ģederta Eliasa skolniece Latvijas Mākslas akadēmijā, kamēr Jānis John Supe ir dzimis Austrālijā un tur arīdzan profesionāli izglītojies.
Citi darbi izstādē tapuši galvenokārt 21. gs. pirmajā gadu desmitā, izņemot Imanta Tillera gleznu Daba izsakās, kas radies 2013. gadā. Tas pārstāv viņa daiļrades pēdējās desmitgades raksturīgo izteiksmes veidu, kurā vienlaikus uz skatītāju iedarbojas vārds, krāsa, līnijas, kas palīdzējis māksliniekam iegūt popularitāti visā pasaulē. Tāds ir arī Jāņa Rūdolfa Nedēļas darbs, kas parāda viņa laikmetīgo skatu uz mākslu un tās nozīmi, vērtību.
Četras gleznas pieder Lidijai Dombrovskai-Larsenai, pasaules elpu ieguvušai gleznotājai, kuras izteiksmes veids ir personīgo izjūtu atklāšana ar krāsu uzšļācieniem, otas jaušiem un nejaušiem pieskārieniem audeklam, viņai vien zināmai zīmju valodai, kas ietverta brīvā kompozīcijā.
Pasaules slavu ieguvis arīdzan Pēteris Ciemītis, mākslinieks, kura izteiksmes līdzeklis ir akvarelis un tušas zīmējumi, attēlojot cilvēka portretu. Ik reizes, kad ar tiem sastopies, pārsteidz viņa izteiksmes vienkāršība, darbā iekodētais stāsts un ļoti augstais profesionālisms.
Ne mazāk ievērojams ir Jānis Šēnbergs (Jan Senberg) ar savu Melburnas ekspresīvo, pieblīvēto zīmējumu, kas liekas kā skice kādam monumentālam darbam pilsētas vidē vai grandiozā telpā. Glorificējošā stāstā iekļaujas Melburnas silueta skats no putna lidojuma, kas transformējas vēstījumā par pilsētas dievišķo saikni ar debesīm, Dievu, ar mūsdienu pasaules mašinērijas īstenību.
Ekspozīcijā gan nav iekļauta, taču nevaru nepieminēt Dzidras Mičeles (Dzidra Mitchell) 2007. gada gleznu Vēstījums. Šo gleznu redzu jau daudzas reizes, taču tajā vienmēr atklāju ko jaunu. Pievelk arī viņas īpašā līnija, kas ir tik ietilpīga, daudznozīmīga, dzīva.
Bez šaubām izstādes māksliniecisko līmeni ceļ tēlnieka Māra Raudziņa abas monumentālās bronzas skulptūras un seši krāsu zīmējumi. Arī Intas Goddart nelielā abstraktā koka kompozīcija pieskaitāma pie tēlniecības, taču jaušams, ka tai ir cits garīgais mērķis. Māksliniece atsakās no materialitātes, lai krāsas un ritma nepārtrauktajā atkārtojumā slēptu kādu filozofisku domu.
Vēl jāmin tas, ka šogad līdz Cēsīm atceļojuši divi video darbi – Edgara Grestes video Starp divām mājām un viņa tēva Ojāra Grestes dejojums lentē Sibīrijas tango.
Un tomēr, lai kādi ir iebildumi, jāatzīst, ka abi izstādes veidotāji radījuši ļoti labu iespaidu un krietnu priekšstatu, ka Austrālijā rodas nudien laba un nozīmīga māksla.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
