Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (4)

Saule spogulī

Laikraksts Latvietis Nr. 576, 2020. g. 14. janv.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Trešais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573.

Zvaigznes dienu jeb Trīs ķēniņu dienu sauc arī par Epifānijas jeb Atspīdēšanas dienu. Vācijā tā ir oficiāla Valsts brīvdiena, un cilvēki, tāpat kā gadu simteņiem atpakaļ, savos dievnamos klausās mācītāja vēstījumu par trīs Austrumu gudrajiem, kuri seko spožajai Ziemassvētku zvaigznei. Paaudzes nomaina cita citu, bet brīnumainais stāsts paliek un saviļņo klausītāju sirdis, iztēlē redzot grezni tērptos, cēlos Austrumu gudros, jājam uz kamieļiem un pienesot zeltu, vīraku un mirres jaundzimušajam Dieva Dēlam.

Neatkarīgi no tā, cik katram no mums gadu, šajā stāstā klausoties, mūsos ataust un maigi izgaismojas kādas siltas atmiņas, vai arī spoži iemirdzas Dieva dotā Svētā Gara Gaismiņa, kas taču katrā no mums mīt! – Kā kluss atgādinājums par to, ka esam šeit uz Zemes nākuši ar lielu uzdevumu – sakļaujoties ar Dievišķo Saprātu, savas dzīves laikā vairot labestību un mīlestību tur, kur katrs esam.

Šogad vācu mācītājs, lasot Evaņģēlija vēsti par Austrumu gudrajiem, rokās turēja lielu Ziemassvētku zvaigzni. Viņš runāja par gados vecākiem cilvēkiem, kuri, it kā finansiāli un medicīniski nodrošināti, apātiski vadot dienu pēc dienas, neredzot nevienu mērķi savai dzīvei: algotais darbs beidzies, bērni izauguši un katrs dzīvo savu dzīvi... pelēka ikdiena, naktīs bezmiegs un depresija...

Cik pazīstami stāsti, to klausoties, nodomāju. Bet tie taču it kā kristīgi cilvēki – centīgi baznīcā gājēji, ziedojumu dāvātāji, inteliģenti cilvēki.

Pēdējo divdesmit gadu laikā esmu satikusi un redzējusi neskaitāmus, neskaitāmus vecus, slimus un no vientulības izmisušus cilvēkus. Kristiešus. Pie draudzēm piederīgus un tādus, kuri daudzus savus mūža gadus no sirds baznīcā kalpojuši. Bet noslēgumā – aizmirsti un vientuļi.

Ir daži izņēmumi, kur draudzes mācītājs pats rūpējas un apmeklē savus ļaudis, bet to ir maz. Amerikā, Kanādā un Austrālijā daudz vairāk rūpējas par saviem draudzes locekļiem slimības laikā un vecuma nespēkā, jo algu mācītājiem tur maksā draudze. Bet skumīga aina paveras Eiropas latviešu vidū, kur garīdznieki saņem labu mēnešalgu, kuru nemaksā draudze.

Vēl bēdīgāka aina paveras Latvijā. Cik daudz slimu, nespēcīgu un vientuļu mācītāju, nemaz nerunājot par trūkuma un atstātības elpu draudzes ļaudīs.

Kur paliek priecīgā Evaņģēlija vēsts? Kur Austrumu Gudrie ar dārgajām dāvanām un mirdzošo Kristus Zvaigzni? Tur – drūmā vientulībā un skumjās mīlestības stari neiespīd! Drīzāk smeldzošas atmiņas un rūgtums, kas ikdienu padara vēl nepanesamāku. Un tad nāk ārsts ar tabletēm pret bezmiegu, pret augstu asinsspiedienu, pret depresiju. Bet vai ar ķīmiju var remdēt dvēseles sāpes?

Ne par vienu citu lietu cilvēks nezina tik maz, kā pats par savu dvēseli. Pat miltu tārpu cilvēks var raksturot un atpazīt, bet pats savu vislielāko dārgumu – dvēseli, savu Dievišķo Garu, savas Dzīvības Avotu – nepazīst un visu mūžu nodzīvo kā sapnī, nekad nepamodies īstenībai un pat nedomājot par to, kas ir tas spēks un enerģija, kas mūs ikvienu atjauno katru nakti, kamēr guļam nakts mierā; kas liek mūsu vecajām šūnām noārdīties un jaunām augt katru sekundi? Ir neskaitāmi jautājumi, uz kuriem zinātne nespēj atbildēt. Vai tas nav Dieva brīnums, kas apliecina Dieva esamību?

Pasaulē viss ir Dieva noslēpums un simbols. Dievišķā Saprāta simbols. Visa pasaule ir Dievišķā Saprāta ietērps. Juteklisko izpausmju daudzveidībā un skaistumā Dieva Saprāts it kā spēlējas ar cilvēku, lai viņu ieinteresētu un aiz ārējiem, redzamajiem, taustāmajiem tēliem cilvēks meklētu un saskatītu garīgo jēgu.

Visa pasaule atrodas kustībā, noteiktā virzībā. Tikai Dievs stāv augstāk par kustību un laiku. Virzienā uz Viņu kustās visa Viņa radītā un iedarbinātā pasaule. Tas ir katra cilvēka dzīves uzdevums – iepazīt pasauli kā varenu Dieva darbu sistēmu! Un pateikties par to, un saudzēt to! Un līdz pat pēdējam elpas vilcienam radīt kaut ko labu, kaut vai domās, ja esam slimības dēļ piesieti gultai!

Zeme ar visām tās neizmērojamām bagātībām nav mūsu kalpone vai īpašums! Tā nepieder mums, bet mēs katrs piederam tai!

Visi debess ķermeņi noteiktā ritmā un kārtībā riņķo ap kādu gigantisku, zinātniski nenoformulētu Gaismas Enerģiju, kura ir nesalīdzināmi spēcīgāka par atombumbas sprādziena enerģiju. Šī Saprātīgā Gaismas Enerģija – Dievs – virzās kosmosa telpā pa taisni, un tai apkārt noteiktā kārtībā riņķo zvaigznes, planētas, galaktikas un metagalaktikas.

Zeme ir iekļauta šajā kustībā kopā ar Sauli un veido spirālveida kustību.

Galaktiku kustības virziens un okeānu kustības virziens ir tāds pat kā cilvēka matu augšanas virziens galvvidū: viss pakļauts vienam Dieva Gaismas likumam.

Ne tikai Mozus baušļi, arī visu citu pasaules reliģiju centrālā jēga ir sekošana Dievišķajai Gaismai un tās nemainīgajai kārtībai, kas uztur redzamo esamību harmonijā. Interpretācijas par to dažādos laikmetos bijušas un joprojām ir atšķirīgas. Diemžēl, kaislību un varas kāres dzīti, cilvēki svēto Dieva Vārdu ir aptumšojuši un sāpinājuši.

Interesanti, ka Baznīcas gadā atzīmētās nedēļas pēc Zvaigznes dienas turpinās līdz pat Ciešanu laika sākumam. Tas ir it kā aicinājums sekot Kristus zvaigznei, nevis mesties kaislību apsēstībā, lai būtu ko nožēlot Ciešanu laikā.

Sekot Kristus Gaismas Zvaigznei – vai var būt vēl skaistāks mērķis par šo? Būt par vienu no Austrumu gudrajiem un pienest Kristus Bērnam SAVU radīto labestības un mīlestības dāvanu – cik neizmērojami dažādas bagātības tad šodien saplūstu pie Svētā Bērna silītes!

Varbūt vērts vakaros pierakstīt, ko katrs esam dienā mīlestībā dāvinājuši Dievam un savam tuvākajam?

Kā veidotos šis saraksts gada laikā? Varbūt kāds cietējs tiktu apciemots un iepriecināts?

Gadsimtiem ilgi neskaitāmie klusie Dievlūdzēji un Kristus dzīves atdarinātāji ir bijuši un ir tie, kas notur vēl mūsu pasauli harmonijā. Tie ir ne tikai mūki un mūķenes klosteros, bet katrs sirdsšķīsts cilvēks, kurš Dievu godinot, pacietīgi nes savas ikdienas nastas un dara labāko, ko spēj pat visierobežotākajos apstākļos.

Reiz kāda latviešu kundze Floridā, stāvot uz sava balkona, no kura paveras skats uz okeānu, man teica: „Te es sēžu un lūdzu Dievu par Latviju katru rītu un katru vakaru. Un pirms gada es palīdzēju Latvijā atjaunot manas dzimtas baznīcu.“ Tur nebija ne miņas no lepnības vai augstprātības. Šī mierpilnā, gaišā kundze vienkārši darīja to, ko sirds liek.

Ir daudz šādu godājamu, klusu un neredzamu cilvēku. Uz tiem turas mūsu pasaule. Un tas nekas, ka pasaulīgie trokšņotāji un goda krēslos sēdētāji jūs pārkliedz! Jūsu tūkstošzvaigžņu ordeņi mirdz debesīs! Un ne tos var kāds iekārot, ne Jums atņemt!

Neparasti, ka daudzkārt, sarunājoties ar latviešiem dažādās draudzēs pasaulē, sastopos ar cilvēkiem, kuri saka: „Ak, to, ko Jums uzticu, es te nevienam nevaru teikt. Mani nesapratīs. Par mani pasmiesies...“ Un to saka cilvēki cienījamā vecumā. Un tādu nav viens vai divi. Tādu ir daudz. Es pat uzdrošinos teikt, ka nav cilvēka, kurš sev neuzdotu šos dziļākos jautājumus par savu paša iekšējo pasauli vai sev tuvāko cilvēku likteņiem. Tā virspusējā pačalošana draudzes vakaros ir kļuvusi par tādu kā tradīciju. Un ne tikai. Par ko tiek apspriests draudzes vakaros tūlīt pēc dievkalpojuma, – to zina katrs pats.

Bet katru iesīkstējušu paradumu IR iespējams mainīt, ja vien ir labā griba. Kāpēc nesekot Kristus Zvaigznei un nespodrināt savu dvēseli kā spoguli, kurā varētu spoži iespīdēt Dieva Gaisma? Tā taču ir vienīgā vērtība, ko paņemsim līdzi Mūžībā. Neko citu mēs līdzi nepaņemsim, pat ne savu gudri izveidoto ķermeni ar unikālajām, bet mums pašiem tik svešajām smadzenēm, nemaz nerunājot par visiem citiem krāšņumiem un dārgumiem, ko mūža laikā esam sakrājuši. Arī neviens cilvēks, pat ne mīļotais sunītis vai kaķis mums līdzi nesekos pēdējā ceļā... tad mēs paliksim vieni paši, tikpat kaili un kusli, kā ienācām šajā pasaulē. Paliks vienīgi Gaisma, ko būsim kā bites krājuši savos labestības un mīlestības kambaros.

Jo Gars vai dvēsele nav mūsu miesīgām acīm redzama. Jebkuru citu tēlu mēs redzam vai arī sajūtam ar maņu orgāniem – dzirdi, ožu, redzi, tausti, garšu. Bet dvēsele nepakļaujas nevienam no maņu orgāniem, tā ir suverēna, brīva un pilnīgi neatkarīga no sajūtām un no ķermeņa. Tai nav arī dzimuma, tā vienlīdz mājo vīrietī un sievietē, zēnā vai meitenē. Tas ir arī iemesls, kāpēc Dievs var savienoties ar cilvēka dvēseli: Lielais Dieva Saprāts var brīvi sakļauties ar manu mazo saprātu un radīt pasaulē kaut ko skaistu un labu.

Mans pienākums ir vienīgi rūpēties par to, lai mani neraustītu kaislības un ļauni nolūki, lai es nekļūtu par velna trauku, kurā saimnieko ļaunā nesējs – lielās un mazās lietās. Ļaunais nevar pastāvēt bez cilvēka ķermeņa un bez cilvēka labprātīgas piekrišanas izvēlēties ļauno. Ir jāiemācās un nenogurstoši jāvingrinās stundu pēc stundas, dienu pēc dienas pateikt postošajām kaislībām un izvēlēties labo.

Tā ir Mūžības vērta apņemšanās, jo Dievs jau nesagaida no cilvēka neiespējamo, bet tikai to, lai mēs nesekotu savām aplamajām, sāpju un ciešanu nesošajām iegribām.

Nu kaut vai, piemēram, rīšanas grēkam, no kura ceļas visi pārējie netikumi.

Pirms dažām dienām sarunājos ar kādu cilvēku, kurš savos pusmūža gados nesamērīgi pieņēmies svarā un tāpēc cieš no augsta asinsspiediena, sāpēm ceļgalos un pat aizdomām uz cukura diabētu.

Pēc ārsta pārbaudēm, izrādījās, ka cukura diabēta vismaz pagaidām vēl nav, bet aptaukošanās turpinās no kūciņu un visādu labumu ēšanas viesībās, kuras darba dēļ ir regulāras un bagātīgas. „Nē, atteikties ir grūti, jo man garšo labi paēst...“ – tāda bija atbilde.

Evaņģēlijos daudzkārt tiek atgādināts par to, ka nekas nenokļūs debesīs, kas nav nācis no debesīm. Jutekliskās iegribas piederas zemes dzīvei, tāpēc Dievs vēlas, lai mēs atbrīvotu vietu Viņam, neko nepaturot sev – pat savus trūkumus un nespēku, savu vainu nastas, visu to, kas nomāc un velk pie zemes.

Dievs tad sirdsšķīstā dvēselē kā spogulī lej savu žēlsirdības un mīlestības Gaismu. Sirds kļūst viegla, un šajā gaismā mēs ieraugām vienmēr jaunas un dziļākas sapratnes gaismu. Tā mēs nostiprināmies labajā un varam kļūt kā Dieva Gaismas spogulīši šajā pasaulē.

Vera Volgemute Rozīte
Eslingenā, 2020. gada 7. janvārī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com