Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dzimšanas dienas ceļojums (9)

Džūdija Darvinā

Laikraksts Latvietis Nr. 571, 2019. g. 16. dec.
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Radio būdiņa un bronzas tēls. FOTO Suzanna Zariņa.

Jaunās baznīcas iekšpuse. FOTO Suzanna Zariņa.

Kristaps un Suzanna – „Tīvī māksla“. FOTO Džūdija .

Atpakaļ uz prāmi. FOTO Suzanna Zariņa.

Astotais turpinājums. Sākums LL563, LL564, LL565, LL566, LL567, LL568, LL569. LL570.

Septītā diena Darvinā, un ceļamies laicīgi. Šodien braucam pāri Arafūras jūrai uz Baturstas salu apciemot aborigēnu ciemu Vurumīangu (Wurrumiyanga).

Brošūra rāda, ka prāmis nedarbojās katru dienu, jo atpūšas otrdienās un trešdienās, un ka jāierodas ostā vismaz pusstundu pirms paredzēto atiešanas laika. Atlicinām piemērotu laiku atrast ostu un vietu atstāt Berti, bet nonākam ostā gandrīz veselu stundu pirms prāmja atiešanu. Satiksme piektdienas rītos Darvinā nesalīdzināma ar pierasto lielo pilsētas straumi. Daži jau gaida, kad piebraucam, bet biļešu birojs vēl slēgts. Tas atveras tikai pusstundu pirms prāmja atiešanas. Mums būs jāgaida uz biļešu pirkšanu.

Viens iemesls braukšanai bija apciemot dzimšanas vietu Ričmondas futbola komandas spēlmanim Danjels Rijolīs. Rijoli ģimenes vārds diezgan slavens un populārs Baturstas salā, jo vairāki ģimenes locekļi guvuši slavu, spēlējot citās komandās valsts līgā. Sēdot blakus pāris aborigēnu tantēm, uzprasu viņām, vai varbūt pazīst Danjelu. Pagriežoties pret mani un dziļi ieskatoties manā sejā, ar mazliet it kā neticīgu skatu, paskaidro: „Nu, protams. Esmu viņam tante. Izauklēju viņu, kamēr viņa mātei bija jāiet darbā. Redzi, tur viņa stāv. Ej nopērc no viņas biļeti, citādi netiksi uz prāmja.“ Eju arī, un ar biļeti kabatā, kad laipni palūdz, vēl ar fotogrāfiju kopā ar viņu, Suzanna fiksi to nospiež. Protams, pēc tam arī jāfotografējas ar visām tantēm un vēl citiem Rijoli cienītājiem.

Pielien prāmis; varens divstāvu pontonu kuģītis. Vietas diezgan, un apakšstāvā bufete, kur var iepirkt ēdienu un bezalkohola siltus un aukstus dzērienus. Ceļojums ilgs vairāk nekā divas stundas, un tā kā jūras straume plūst nepārtraukti no labās borta puses, brauciens nav vispatīkamākais, ko esmu piedzīvojis. Tomēr, piebraucot salas tuvumā, jūra samierinājās, un izeju uz aizmugures klāja. Klāt pienāk viena Rijoli tante un rāda ar ielocītu pirkstu (ir negodīgi, pat draudoši, rādīt ar taisnu pirkstu!) uz krastu, kur bērni peldas jūrā. Kad saku viņai, ka brošūrā rakstīts, ka šajos ūdeņos dzīvo daudz krokodilu un mudina jūrā nepeldēties, tante saka, ka bērniem tie nekad neuzbrūk, tikai pieaugušiem. Smaidoši viņa paskaidro, ka krokiem neinteresē teļa gaļa. Labāk pagaida uz pieaugušiem cilvēkiem! It sevišķi, ja tie ir balti un sulaini! Uz vietas nolemju nebrist ūdeņos!

Vurumīangas ciemā dzīvo ap 1500 aborigēnu, un tas esot vislielākais ciems Tivi salās. Kuģu piestātne kā tāda nav. Prāmis pielien, cik vien tuvu krastam iespējams, un nolaiž laipu, pa kuru mēs aizejam uz pludmali, kur gaida daudz vietējo. Gan jau atbraukušiem līdz visādi gardumi no cietzemes. Bet drīz visi ceļotāji un sagaidītāji pazuduši un paliekam vieni paši. Labi, ka tūristu kartīte rokās. Ejam lūkoties.

Netālu no ostas pieejam vecai katoļu misionāru celtai baznīcai, un turpat blakus radio būda, no kurienes vietējais bīskaps un aborigēnu gaisa sargs novēroja japāņu lidmašīnas, lidojot uzbrukumā uz Darvinu. Armijas štābs, saņemot viņu brīdinājumu, nolēma, ka lidmašīnas no pašu flotes un neiedarbināja nekādu pilsoņu brīdināšanu. Dīvaina līdzība Pērļu Haberam! Šī lēmuma sekas apskatījām pāris dienas iepriekš, kad bijām Darvinas kara muzejā. Blakus būdiņai bronzas tēls veltīts gaisa sargam, kurš apcietināja japāņu lidotāju, kam lidmašīnas motors nodila, un tas nosēdās šeit tuvumā.

Pilsētas karte ved tālāk, kur blakus baznīcai muzejs, kafejnīca un iepirkšanās veikaliņš. Diemžēl, šīs iestādes atvērtas tikai pirmdienās. Ejam tālāk.

Pa ceļam katoļu skola, kas dibināta 1910. g., kur savā laikā bīskaps Gizels (Francis Xavier Gsell) ieguva nosaukumu bīskaps ar 150 sievām. Nu, ne jau tāpēc, ka viņam bija 150 sievas! Jāsaprot, ka tajos laikos aborigēnu vīri ņēma jaunavas kā sievas, un bīskaps iepirka jaunavas, samaksājot vecākiem pūru naudu, un uzraudzīja meitenes līdz tam laikam, kad viņas bija gatavas precēties ar gados līdzīgiem zēniem. Cēls sentiments gan, un, kaut gan viņam laimējās kristīt 115 bērnus, it nevienu neizdevās pievērst katoļu ticībai. Iedzimtā dievturība viņiem tomēr bija daudz ticamāka.

Pāri ielai no skolas sporta laukums un peldbaseins. Stipri karsts, un ejam uz baseinu. Vārti vaļā, bet neredzam nevienu. Meitenes iet pārģērbties, kamēr es palieku ēnā pie somām. Iešu, kad viņas atnāks atpakaļ. Meitenes atvēsinās baseina dziļā galā, bet, kad pats taisos iet pārģērbties, ierodas skolas klases. Kaut gan tikai daži skolēni plunčājas baseina seklajā galā, skolotājs pienāk un vaicā, ko mēs šeit darām? Izrādās, ka skola esot noīrējusi baseinu visai dienai, kaut gan visu dienu nelietos, un vajag atļauju no pilsētas valdes, ja mēs vēlamies peldēties. Skolotājam pašam nav nekādu iebildumu, bet tomēr varētu būt apdrošinājuma jautājumi un problēmas. Eju prasīt atļauju. Rajona valdes birojs turpat pāri ielai, bet, kad beidzot sazinos ar direktoru, atļauju nesaņemu. Ceru, ka tas nebija ādas krāsas dēļ. Meitenes iet uz dušām, lai pārģērbtos. Es palieku atkal nosvīdis pie somām.

Ejot tālāk uz iekšzemi, pienākam pie kapsētas. Plašā laukumā daudz kapu kalnu un uz dažiem bēru stabi ar izgriezumiem un piekārtiem plīvuriem. Kapsētā nav atļauts fotografēt, jo iedzimtie tic, ka tas var nozagt mirušo dvēseli. Ievērojam šo prasījumu un paliekam pie skatīšanās.

Ap stūri uzbūvēta jauna baznīca. Trīs malas vaļējas. Vienīgā siena aiz altāra. Praktiska būve šajos klimatu apstākļos. Visapkārt baznīcai ēnaini koki, zem kuriem sēž iedzimtie kā apļos, tā arī atsevišķi. Apkārtne tomēr diezgan netīra, piemēslota ar ēdiena atliekām, papīriem un pamestām spēļu kārtīm. Tieši pāri ielai veikals, ap kura grozās jauniešu bars, kamēr vecākie visi sēž ēnā pie baznīcas.

Veikalā darbojās vēsinātajs. Ai, cik jauki! Nolēmām iepirkties ļoti lēni. Veikala pārzinis ļoti laipns un piedāvā meitenēm lietot veikala tualeti, ja vajadzība rodas. Ārējās tualetes esot diezgan šaubīgā stāvoklī. Kompleksā vēl divi veikali. Vienā iepērkam siltus čipus un ķīniešu rullīšus, bet otrā telpa tukša aiz slēgtām durvīm. Gan jau šeit grūti uzturēt vienalga kādu pelņu nesošu pasākumu.

Ar pusdienām rokās dodamies atpakaļ jūras virzienā, kur uz kartes rāda jābūt sporta klubam. Pasēdēsim un apēdīsim pirkumus. Diemžēl klubs slēgts. Klubs darbojās tikai pāris stundas vakaros, un dežurantiem visvisādas problēmas sakarā ar viltotām ieejas kartēm. Daži kluba ciemiņi pat bija pārgriezuši pagalma stiepļu iežogojuma sētu, lai tiktu klubā nemanīti. Jāiet citur sameklēt ēnainu vietu, lai paēstu pusdienas. Atrodam ēnu jūras malā netālu no izkāpšanas vietas.

Paēduši. Karte ved mūs uz mākslas galeriju, un ceram, ka tā būs atvērta. Tūristu brošūra stāsta, ka būs pieejamas gleznas, zīmējumi, rokdarbi, koka un kaulu izgriezumi. Visi, protams, vietējo aborigēnu darbi. Veikals atvērts, un redzam daudz un dažādus piedāvājumus. Diemžēl, piedāvājumi ļoti dārgi, un kaut gan dažus būtu labprāt paņēmis līdzi uz mājām, maks to tomēr neatļāva. Vēsinātā galerijā patīkami, un bez steigas apskatām vietējo mākslinieku darbus, līdz jūtam, ka bez iepirkšanās nebūtu godīgi kavēties. Ejam uz ostu sagaidīt prāmi, kas vedīs atpakaļ uz Darvinu.

Atpakaļceļā vairāk pasažieru nekā šorīt, braucot uz salu. Tā arī ir katru piektdienu. Vietējie dodas uz Darvinu, kur daudz vairāk ko darīt nekā Vurumīangas ciemā. Atskatoties uz mūsu viesošanos, saprotu šo gribu.

Tomēr, tur, Vurumīangā, atrodas viņu dzimtu mājas, un tas vienmēr viņus vilks tur atpakaļ.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com