Dzimšanas dienas ceļojums (6)

Palielināt / Enlarge

Džūdija eļļas tunelī. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Džūdija uz kuģīša, saulei grimstot jūrā. FOTO Kristaps Zariņš.

Piektais turpinājums. Sākums LL563, LL564, LL565, LL566, LL567.

Mostamies nesteidzīgi. Esam taču atvaļinājumā un visu vakardienu pavadījām garā izbraukumā Darvinas dienvidos. Uz balkona, baudot rītu kafiju, pārrunājam vakardien redzēto, un cik sulainas un garšīgas bija tās gardās austeres. Būs vismaz vēlreiz jāapciemo to restorānu!

Šodien esam pieteikušies uz saulrieta kuģa braucienu Darvinas ostas ūdeņos un jābūt ostā laicīgi, lai varētu ieņemt vislabākās sēdvietas un noskatīties, kā saulīte nosēžas jūrā. Kuģītis atiet plkst. 6 vakarā, un norunājam būt ostā un gatavi kāpt kuģītī pusstundu agrāk.

Netālu no mūsu dzīvokļa atrodas Otrā pasaules kara laikā izrakti tuneļi, kur varēja droši no bumbošanas uzkrāt eļļas rezerves, kuģu un citu transportu vajadzībām. Tuneļos patīkami vēsāk nekā ārpusē; pie sienām daudz fotogrāfiju, avīžu un žurnālu izgriezumu un skulptūra, kas darīta no Otrā pasaules kara materiāliem, veltīta Austrālijas kareivjiem – Digeriem. Kad bijām Darvinā iepriekšējo reizi, Suzanna un es pavadījām ilgāku laiku tuneļos, un šoreiz es atteicos iet. Labāk lai viņas iet vienas pašas. Es eju sist golfu.

Apģērbos piemēroti golfam ziemeļos, jo būs diezgan silts laukumā. Īsās bikses, krāsains krekls ar piemērotu apkaklīti, kuru var pagriezt pret saules stariem, ērtas sportu kurpes un īsas zeķes. Kabatā vēl pretsaules krēms un daži kabatlakati, bet uz galvas Ričmondas Tīģeru cepurīte. Sēžos Bertī un mēroju ceļu uz golfu.

Laukums netālu, un piebraucot izskatās diezgan primitīvs. Atrodu Bertiam ēnainu stāvvietu un eju uz biroju. Tas arī tā uz primitīvo pusi. Tomēr varu noīrēt golfa nūjas un velkamos ratiņus, bet bumbiņas un mietiņus jāpērk. Turpat klāt arī bārs. Dežurants paskaidro, ka ap šo laukumu bumbiņas bieži vien pazūd pa spēles laiku, un iesaka man iepirkt krietni vairāk nekā es biju prasījis. Lakoniski, viņš vēl prasa, vai tiešam nevēlos baudīt spēli no lēti noīrējamiem ratiņiem? Būs pašam sava ēna, un jauks vējiņš, ja piespied paātrinātāju! Nē, vēlos pastaigu. Esmu tā pieradis un tā, ka parkam tikai deviņi leņķi, spēlēšu to tikai vienu reizi. Bet paņemšu ūdeni gan. Alus noderēs labāk, viņš iebilst. Būsi vaļīgāks, sitīsi drošāk, labāk saredzēsi caurumu uz zāliena. Pieturos pie pieprasītā ūdens. Vilkdams ratiņus, eju meklēt pirmo stabu.

Ar laukuma plānu un sitienu skaita kartīti rokās, eju sameklēt sākuma punktu. Tas tomēr nav tik vienkārši izdarāms. Ar brīvu roku zīmēts zīmējums kaut kā neattiecas uz realitāti, bet beidzot atrodu sīku ceļazīmi uz pirmo stabu un eju tajā virzienā. Ja būtu kādi citi spēlētāji man pa priekšu, tad varētu tiem sekot, bet šodien nesaredzu nevienu citu spēlētāju. Būs vien jācīnās ar to pašu kartīti!

Pirms pirmā sitiena noslauku sviedrus! Varbūt ratiņš būtu noderējis. Gatavojos sitienam. Pārbaudu tālumu, sagrābstu golfklubu tā kā mācīts, bumbiņa gaida pareizā vietā un attālumā, pleci jūtās paralēli ar paredzēto sitiena virzienu, atlaižu ķermeni vaļīgāk, tad beidzot vēlreiz pametu acis uz mērķi un atpakaļ uz bumbiņu. Gatavs. Lai cīņa pret elementiem un pat sevi sākas!

Sitiens jūtās gluži elegants. Diemžēl bumbiņai savas domas. Tā skrien galīgi pa savu plānu un pazūd kaut kur pa kreisi krūmos. Tomēr, attālums bija diezgan godīgs. Paskatos apkārt. Neviens nesaredzams. Sitīšu vēl vienu. Pirmais taču neskaitās. Tas tikai tāds treniņa sitiens. Otrais sitiens, pēc manām domām, perfekts! Ar smaidīgu, bet sviedrainu, seju staigāju tālumā, kur gaida mana bumbiņa. Neeju meklēt pirmo bumbiņu. Atstāšu to kā laimestu kādam citam.

Ar slapju muguru un tikai divām palikušām bumbiņām, zaudēju četras, nonāku galapunktā. Dežurants prasa, nu kā gāja? Es, protams, atbildu – lieliski! Varbūt atgriezīšos, lai pazaudētu atlikušās bumbiņas! Viņš pasmējās, noliek vēsu alutiņu pudelīti uz letes un novēl Cheers mate.

Noguris braucu uz dzīvokli atpūsties pirms vakara brauciena Darvinas ostas ūdeņos. Ceru uz milzīgi krāsainu vakarblāzmu.

No mūsu dzīvokļa var saredzēt piestātni, no kurienes aties šīvakara kuģītis. Attālums ne vairāk kā 200 metru, ja mums būtu spārni un varētu pārlidot ūdeni. Pa sauszemes ceļu sanāk gandrīz 2 km, un izejam laicīgi, lai varētu būt rindas priekšgalā un kāpt kuģītī Čārls Dārvin.

Kaut gan daži ceļotāji jau mums priekšā, esam vieni no pirmajiem uzkāpt, un Suzanna fiksi sameklē sēdvietas pie malas, lai būtu neierobežots skats uz gaidāmo saulrietu. Vakarēdienam bijām pieprasījuši vēzīšus, salātus un dažas uzkodas. Dzērieni pērkami no kuģīša bāra, kas brauciena laikā darbojās diezgan rosīgi.

Vakars silts un sutīgs. Suzanna sameklējusi labas sēdvietas, kur ar kuģīša lēno līgošanos maigs vējiņš mūs atvēsina. Brauciens ilgst trīs stundas un seko gar Darvinas pilsētas krastmalu. Ceļā uz apgriešanās punktu pienes mūsu vakara ēdienu un pastāsta par Darvinas vēsturi un ievērojamām celtnēm. Sevišķi skaista, skatoties no ūdens puses, gubernatora māja. Griežoties atpakaļ uz ostu, sēžam, skatoties uz rietumiem un saulrietu. Brīnišķīga vakarblāzma. Visi ceļotāji pielien mūs pusē, lai varētu uzņemt to vajadzīgo, neaizmirstamo fotogrāfiju.

Atpakaļ sauszemē. Priekšā vēl 2 km gājiens uz dzīvokli. Par laimi uz tās pašas takas atrodas daži pieturpunkti, kur varam remdēt mūsu slāpes. Taču, kaut gan saulīte jau sen iegrimusi jūrā, vakars vēl silts un sutīgs. Jāatveldzē slāpes!

Noguruši pēc šodienas nodarbībām atpakaļ dzīvoklī, nolemjam rītdienu iezīmēt kā atpūtas dienu un drīz vien arī taisāmies uz gulēšanu.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl