Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Mans mērķis – par gudru, godīgu un drosmīgu Latviju“

Intervija ar Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas biedri Dagmāru Beitneri-Le Gallu

Laikraksts Latvietis Nr. 565, 2019. g. 7. nov.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas biedre Dr. Dagmāra Beitnere-Le Galla un laikraksta „Latvietis“ redaktors Dr. Gunārs Nāgels. FOTO no Dagnijas Beitneres-Le Gallas personīgā arhīva.

Valsts svētku uzrunu teicēja Austrālijā 2019. gada novembrī Pertā, Adelaidē, Melburnā, Sidnejā, Kanberā un Brisbanē. Nosūtīju intervijas jautājumus un ļoti pateicos par atsaucību un izsmeļošajām atbildēm, kā arī par atvēlēto laiku un tikšanos Saeimā ar laikraksta „Latvietis” redaktoru.

Ilze Nāgela: Iepazīstiniet, lūdzu, mazliet ar sevi! No kuras puses Latvijā esat? Vai nācies dzīvot kādu laiku arī ārzemēs?

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla: Vispirms, paldies par šo iespēju iepazīstināt ar sevi. Esmu dzimusi un arī vidusskolu beigusi Ventspilī. Jūras tuvums, lai arī uzaugu pilsētas centrā uz akmeņiem, man ir svarīgs līdz pat šodienai. Mani vecāki ir dzimuši Latgalē, un Kurzemē nonāca pusaudžu gados. Tāpēc simboliski manī ir abas šīs vēsturiskās zemes. Meita uzdāvināja iespēju noskaidrot ģenētisku piederību, rezultāti parādīja, ka esmu 98% sēliskā mantiniece.

Mana pieredze ārzemēs ir neliela – 3 mēnešus pavadīju Ziemeļkarolīnā, Šarlotē, kur palīdzēju tantei pēc acu operācijas un rakstīju savu doktora darbu. Un, protams, Francija. Tur gan esmu dzīvojusi fragmentāri, kamēr vīrs strādāja.

I.N.: Kura pilsēta, novads Latvijā Jums ir vistuvākais? Kādēļ?

D. Beitnere-Le Galla: Labāk izjūtu Kurzemi, kamēr mamma bija dzīva, ceļš uz Ventspili bija kā brauciens kalnā. Redzēt bērnības pilsētu, kā viņa mainās, un tas, savukārt nozīmē redzēt pārmaiņas Latvijā. Kopā ar kolēģi no Somijas Simo Laakonenu pētījām pilsētas pārmaiņas. Mana profesionālā dzīve ir saistīta ar kultūras socioloģiju. Izmantojot dzīvesstāstu pētniecību, ir iespējams labāk saprast sociālo dzīvi, jo tās atslēga slēpjas cilvēku raksturos.

Kā lektore esmu braukusi pa visu Latviju ar priekšlasījumiem. Šo pieredzi un redzējumu augstu vērtēju savā darbā. Lai arī mana identitāte ir kurzemniece, mācījos aptvert un veidot izpratni par latvietību, kurā ir visi novadi un mentalitātes. Pusi no manas dzīves dzīvoju Jūrmalā, mācījos saprast jūrmalniekus. Tā ir īpaša mentalitāte, ko var lasīt mana bijušā vīra tēva – gleznotāja Rolanda Beitnera memuāros.

I.N.: Jūsu vīrs ir francūzis. Kāda ir jūsu valoda mājās?

D. Beitnere-Le Galla: Mājas valoda? Ervē pensionējās un no 2012. gada ir Latvijas rezidents. Viņš trīs gadus mācījās latviešu valodu. Ja man jautājat, tad jāatbild godīgi – runājam trīs valdās – latviešu, angļu un franču valodā. Vīrs īsziņas telefonā sūta labā latviešu valodā. Man atkal gribas saglabāt franču valodu, daudzi termini man labāk zināmi angļu valodā. Vecākā meita ir saistīta ar neirozinātni, un viņa vienmēr uzsver svešvalodu mācīšanos un lietošanu.

I.N.: Kāpēc Jūs pievērsāties latviešu kultūras socioloģijas pētniecībai, un kas tas īsteni ir?

D. Beitnere-Le Galla: Kāds labs jautājums! Labprāt skaidroju šīs socioloģijas zinātnes nozari. Tā nav daudzu tūkstošu anketu analīze, bet tā ir interpretējošā socioloģija. Tā izmanto kvalitatīvās metodes, lai izprastu kādas sabiedrības vērtības un normas, mentalitāti. Te nav procenti, diagrammas un tabulas, bet gan pētījumi, kas palīdz saprast sabiedrību veidojošu daudzu un dažādu grupu pašizpratnes un darbības. Socioloģija, īsumā sakot, ir zinātne par indivīdu un grupu rīcību, un kultūras socioloģija meklē un skaidro to motīvus.

No kultūras socioloģijas nodalījās tāds virziens kā emociju socioloģija. Mūsu ekonomiskā darbība, arī politiskās izvēles nereti ir emociju vadītas. Cilvēku dzīve ir saprotama arī kā meklējums pēc nozīmes, un tur dziļāk ir apslēpta atbilde dzīves jēgai. To ne vienmēr skaidrojam un pamatojam nereti arī paši sev. Mūsdienās arvien pieaug nozīme pētīt, kā veidojas pašizpratne. Jo arī tā nosaka mūsu darbības limitus.

I.N.: Kur esat strādājusi, pirms iegājāt politikā, kādus amatus esat ieņēmusi?

D. Beitnere-Le Galla: 1980. gadā Latvijas Universitātē ieguvu vēsturnieces spec., tad lasīju lekcijas zinātniskajā ateismā, kā to tolaik sauca. Piedāvāja aspirantūru ar disertācijas tēmu par emigrācijas reliģisko dzīvi. Tā deva iespēju tikt strādāt specfondā pie padomju ideoloģijai kaitīgas literatūras. Tolaik to nesauca trimda, tā bija reakcionāra emigrācija.

Puse manas dzīves aizritēja okupētā Latvijā. Esmu iepazinusi pētniecības robežas un nosacījumus, skatot tos jautājumus, kurus šodien uztveram pilnīgi atšķirīgi.

Vēlos uzsvērt, ka šis laiks manā dzīvē ir bijis svarīgs, jo specfondā lasīju analītisko literatūru, kas iespaidoja manas socioloģijas studijas. Katras kultūras centrā ir izpratne par vērtībām, normām, arī par svēto. Specfondā pirmo reizi saskāros ar dievturu literatūru. Viņus arī pētīju 90. gadu sākumā, kad sāku strādā Filozofijas un socioloģijas institūtā. Tur esmu vadošā pētniece arī vēl šodien.

Esmu bijusi docētāja Kristīgajā akadēmijā, sociālā darba augstskola Attīstība. 1998. gadā veidojās Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultāte, tur studēju doktorantūrā. Paralēli lasīju lekcijas kultūras socioloģijā, antropoloģijā un ievadu specialitātē. 2003. gadā aizstāvēju disertāciju. Trīs gadus biju arī Zinātniskā un radošā darba prorektore J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

2008. gadā atteicos no lekcijām studentiem, jo ieraudzīju, ka ir liela plaisa starp pētnieku darbu un sabiedrību. Lasu publiskās lekcijas.

I.N.: Pastāstiet, lūdzu, par savu izvēli, atstāt zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolā un iet politikā! Nav rozēm kaisīts darba ceļš, bet tomēr – Jūs tieši šo izvēlējāties kā savu?

D. Beitnere-Le Galla: Atbildei būtu īsais vai garais stāsts. Īsāk stāstot, dzīvē pienāk brīdis, kad saproti, ka ir jāpanāk politikai tuvāk. Esmu bijusi Saeimā kā eksperte komisijās, gan kā pieprasījuma rakstītāja Lattelecom pakešu politikas jautājumā. Nekad neesmu bijusi nevienā partijā un vēlējos šo neatkarību saglabāt. Taču pēc otrās monogrāfijas iznākšanas saprastu, ka ir nepietiekami tikai pētīt vai komentēt no malas politiskos procesus, ka jānāk tuvāk.

I.N.: Vai varbūt bija kāds īpašs gadījums, šī lēmuma pieņemšanai?

D. Beitnere-Le Galla: Uz šo partiju man sarunā norādīja Lidija Lasmane-Doroņina. Viņas morālā autoritāte mani pamudināja pārskatīt attieksmi. Tā ir kā iziešana no komforta zonas un nostāties publiskam sitienam. Biju Jaunās Konservatīvās partijas atbalstītāja. Kā atbalstītāja tiku ievēlēta Jūrmalas domē 2017. gadā, jo esmu Jūrmalas Aizsardzības biedrībā.

2018. gada vasarā Jāņa Bordāna aicināta pievienojos Jaunai Konservatīvo partijai. Tagad arī pati mudinu cilvēkus izdarīt izvēli un pievienoties sev tuvai politiskai partijai. Latvijā jāsāk veidot politiskas partijas, kuru darbību nosaka idejas. Šobrīd Latvija ir vēl tikai ceļā uz ideju balstītām partijām.

I.N.: Lūdzu, pastāsti īsumā par Jūsu patreiz ieņemamo darba pozīciju un par Jums veicamajiem pienākumiem?

D. Beitnere-Le Galla: Nākot politikā, vismazāk vēlējos nokļūt, kur patlaban esmu. Man palīdz metafora, ka, ejot politikā, ir jābūt ar disciplīnu. JKP vadītāja Jāņa Bordāna zvans vēlu vakarā, vai varu kandidēt uz Saeimas prezidiju, teicu, ja vajag, tad varu. Tai brīdī domāju, ka eju palīgā, ka daru to partijas labā. Vēlēšanu rezultāti deva iespēju JKP pārstāvim iegūt vietu Saeimas prezidijā. Prezidijs organizē Saeimas darbu, nodrošina starpparlamentāro sadarbību, kā arī administratīvi atbild par ēkām, autobāzi. Kā Saeimas priekšsēdētajas biedrei, aizvietojot priekšsēdētāju viņas prombūtnē, jāvada Saeimas sēdes un jāpieņem nerezidējošie vēstnieki.

I.N.: Kādu mērķi Jūs sev uzstādāt, strādājot šajā amatā?

D. Beitnere-Le Galla: Latvijas valsts sākas no Saeimas. Tā ir liela atbildība. Pilsoņi ievēl Saeimas deputātus, kuri organizē visu valsts dzīvi – ievēl izpildvaru, premjeru un ministrus, tiesnešus. Saeimas deputāti ievēl valsts prezidentu. Šajā amatā manus mērķus vairāk nosaka darba uzdevumi, kurus mācos paveikt un cenšos pārstāvēt savu partiju. Esot prezidijā, ir jāmāk pārstāvēt visu Saeimu un arī valsti.

Mans mērķis – par gudru, godīgu un drosmīgu Latviju.

I.N.: Vai Jūsu zināšanas, ko ieguvāt kā pētniece, ir palīdzīgas politiskajam darbam? Kādā veidā?

D. Beitnere-Le Galla: Politika mani vienmēr ir interesējusi. Domāju, ka tāpēc mana izvēle bija vēstures studijas. Socioloģijas zinātne un tās plašo teoriju klāsts man pasaka priekšā daudzas idejas un palīdz saprast, kāpēc mums šobrīd problēmas valsti attīstīt efektīgāk. Dažreiz izskan viedoklis, ka Saeimā jāvēl juristi un ekonomisti. Tas ir šaurs redzējums. Saeima kā valsts parlaments prasa cilvēkus ar valstisku domāšanu. Tas ir tāds pats talants, kā rakstīt simfoniju vai romānu.

Nācijas aug un veidojas, ja tā iemācās uz parlamenta darbu rosināt cilvēkus, kuriem piemīt tāds talants. Un arī ievēl tādus cilvēkus, kuri māk argumentēt viedokli un pārliecināt. Ir vajadzīgas zināšanas un spējas darboties komandā. Politika ir komandas darbs, tur viens pats indivīds var panākt, ja māk pārliecināt savu frakciju un tālāk frakcija pārliecina koalīciju.

Man daudz deva trīs gadi Mūzikas akadēmijā, kur tolaik divus gadus rektors bija komponists Juris Karlsons. Valstiski domājošs cilvēks un personība. No viņa ļoti daudz iemācījos būt radošu cilvēku kolektīvā.

I.N.: Vai Jums vēl atliek laiks arī turpināt zinātnisko darbu paralēli politiskajam darbam?

D. Beitnere-Le Galla: Šogad man ir divas nelielas, bet svarīgas publikācijas, bet tās ir iestrādes vēl no gada, pirms nokļuvu pilna laika politikā. Šogad pavasarī mani pārvēlēja vadošās pētnieces amatā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. Jūsu jautājums ir vietā, laika nepaliek nemaz. Ceru atrast laiku pierakstīt dzīvesstāstus, esot Austrālijā.

Mana vecākā meita, kura arī ir pētniece, man aizrāda, ka esmu pilna laika politiķe, ka man jāatsakās no akadēmiskā darba. Viņai taisnība. Manī cīnās vēlme saglabāt profesionālo dzīvi. Tā vienmēr bijusi noslogota, vēlos pacīnīties par savas profesijas saglabāšanu. Esmu Eiropas kultūras sociologu rīcības komitejā. Tas bija ļoti pagodinoši būt tur ievēlētai.

Politikā ienākam uz vienu nelielu laika periodu – 4 gadiem. Mēģināšu uzkrāt pētnieciskos materiālus, lai analizētu un rakstītu vēlāk.

I.N.: Kā Jūs īsumā raksturotu zinātnes stāvokli patlaban Latvijā, sevišķi Jūsu specialitātē? Vai jauni cilvēki pievēršas zinātnei? Vai pēc studijām ir darba iespējas? Kāds ir līmenis, salīdzinot ar citām valstīm? Vai valsts sniedz pietiekami lielu atbalstu zinātnei Latvijā?

D. Beitnere-Le Galla: Pirms vēlēšanu diskusijās pārstāvēju pētnieku viedokli, kas arī mani mudināja iet politikā. Latviju redzu kā intelektuālu valsti, kura izbridusi brīvā tirgus maldu ceļus veidotu sapratni, ka valsts bez zinātnes nevar pastāvēt, jo tad nav ne skolotāju, ne ārstu, ne mūziķu. IT laikmetā valstis cīnās par jauniem, izglītotiem speciālistiem, bet vai Latvijā politiķi to neredzēja, ka nepārtraukti donorējam bagātas valstis – atdodam savus speciālistus.

Zināms, nelielu valstu ekonomikai, lielās fundamentālās zinātnes attīstīt ir sarežģīti. Taču ir Dānija, ir arī citas Ziemeļvalstis, kuras ļoti rūpīgi veido sadarbības tīklojumus savā starpā. Baltijas Asamblejas darbs parāda, ka vēl joprojām trīs valstis neizmanto visu sadarbības jaudu, ko dotu, ja veidotu Baltijas reģiona sadarbību.

Latvijā ir kāda akūta problēma: vāja spēja atgriezt pētniekus. Bija ES finansējums, bet ar to ir par maz. Līdzās finansējumam, nepieciešama attieksme, ka viņi šeit ir gaidīti.

I.N.: Ar kādām domām dodaties šurp uz Austrāliju? Vai esat bijusi jau kādreiz Austrālijā?

D. Beitnere-Le Galla: Pie latviešiem Austrālijā dodos ar pateicību par ielūgumu un vēlmi dzirdēt svētku uzrunu, pietuvinātu publiskai lekcijai. Mums priekšā daudz kopīgu jautājumu. Latvietība ir atvērta, mums jāmācās iekļaut katru, kurš novērtē mūsu valodu un kultūru. Tā ir viena no pasaules bagātībām, valodu un kultūru daudzveidība. Un tās ir jāsargā ar labu pašvērtības sajūtu un ticību mūsu pašu spēkam.

I.N.: Vai Jūs lasāt laikrakstu „Latvietis“? Tas iznāk jau divpadsmito gadu katru nedēļu.

D. Beitnere-Le Galla: Paldies par elektronisko versiju. Lasu to jau piekto gadu. Reizēm apbrīnoju, ka saņemu precīzākas ziņas, nekā Latvijas portālos. Laikam jau attālums līdz Latvijai, liek justies un strādāt ar lielu intensitāti.

Lai arī Latvija ir atguvusi neatkarību, trimdas nozīme nemazinās. Tā kļūst par svarīgu Latvijas daļu – diasporu, kurai ir lieli arī politiskie mērķi. Īpaši šogad, kad valdība ir pieņēmusi lēmumu atvērt vēstniecību Austrālijā. Tas ir svarīgs notikums, kas dos jaunus impulsus turēties kopā. Un vēl vairāk sajust, cik latvieši Austrālijā ir Latvijas valsts interešu lokā.

I.N.: Ko Jūs vēlētos pateikt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

D. Beitnere-Le Galla: Esmu laimīga un pagodināta jūs visus satikt. Cik skaisti būs kopā svinēt Latvijas proklamēšanas 101. gadadienu.

Paldies par latvietības sargāšanu un labo pašapziņu! Uz tikšanos Latvijas gadadienas pasākumos!

I.N.: Liels paldies par interviju! Uz pavisam drīzu tikšanos Austrālijā!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com