Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bērnības un pusaudža gadu atmiņas (3)

No kontrrevolucionāra līdz Saukas nacionālo partizānu cietumniekam

Laikraksts Latvietis Nr. 561, 2019. g. 10. okt.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Otrais turpinājums. Sākums LL558, LL559.

Komunistu okupācijā

Pļaviņās

Jau ilgi pirms tam bija norunāts Jāņus pavadīt pie mātes vecākā brāļa Jāņa Madonā. 20. jūnijā abi ar māsīcu Skaidrīti no Saukas devāmies ceļā. Vispirms uz mūsu dzīves vietu Pļaviņās. Mūs ar pajūgu no rīta aizveda līdz Neretas – Viesītes ceļam, kur pie Ževaldiem sagaidījām sarkano pasta autobusu. Ar to caur Jēkabpili uz Krustpili. Pēdējos gados satiksmi no Krustpils un Jēkabpils uz Neretu un Aknīsti uzturēja sarkanie pasta autobusi. Mazais bānītis kursēja tikai trīs reizes nedēļā. Pēc tam ar vilcienu uz Pļaviņām. Braucot redzējām tikai pa kādai padomju automašīnai. Toties Pļaviņās bija daudz padomju karavīru, jo pilsētā taču atradās Latgales Divīzijas štābs un štāba rota.

Kad 1930. gadu otrajā pusē daudzi latvieši latviskoja uzvārdus, arī mēs latviskojām savu – no Pētersona uz Saivu. Uzvārda maiņa stājās spēkā gandrīz Latvijas neatkarības pēdējās dienās – 1940. gada 4. jūnijā.

Tikai dienu pēc atbraukšanas Pļaviņās, bija pamatskolas praktiskie darbi. Tagad teiktu labiekārtošana. Mani turpināja saukt par Pētersonu, jo skolotāji par uzvārda maiņu nezināja. Man tas ne visai patika, mēģināju neatbildēt. Diena bija karsta. Smēlu no upītes ūdeni un slapināju savu cepuri. Kad nokļuvām Madonā, sākās lielas galvas sāpes. Biju dabūjis saules dūrienu, kas turpinājās vairākas dienas.

Atgriezušies Pļaviņās, dzirdējām, ka pie jaunās iekārtas labvēlību bija ieguvis Pļaviņu pilsētas bagātākais iedzīvotājs, kas tautā bija pazīstams kā Lielais Škoļņiks, jo pilsētā bija arī otra Škoļņiku ģimene. Tos savukārt bija pazīstami kā Mazie Škoļņiki. Izrādījās, ka bagātais Škoļņiks bija daudzus gadus atbalstījis komunistu pagrīdi. Diemžēl viņa priekšvārds ir izgaisis no atmiņas. Tāpat, arī viņa dēla, ar kuru bijām kopā gan skolā, gan mazpulkos. Vēl burtiski atceros, ko viņš man kādu dienu teica, gan vēl tādā puiciskā valodā: „Tava māte tagad vairs nebūs liela „sieviete“.“

Kas notika ar Latgales divīzijas štābu un štāba rotu pēc Latvijas okupācijas? Latgales un Zemgales divīzijas ieskaitīja Padomju 24. Teritoriālajā korpusā, ģenerāli Krustiņu ieceļot par 183. Divīzijas komandieri. Komandiera amatā viņš bija īsu laiku. 1941. gada pavasarī bija atteicies braukt uz kursiem Maskavā. 29. jūlijā viņam bija piespriests augstākais soda mērs, kas izpildīts 16. oktobrī Noriļskā.

Tā bija beigušās Pļaviņās iecienītā, vienkāršā ģenerāļa dzīves gaitas. No savas mājas, kas bija otrā pusē dzelzceļam, uz divīzijas štābu Daugavas ielā viņš gāja kājām pa taisnāko ceļu. Pie stacijas pārkāpjot pāri četrām dzelzceļa sliedēm un diviem peroniem. Pats zāģēja malku, ko daudzi jaunāki un zemākas pakāpes virsnieki lika darīt karavīriem.

Nedaudz vēlāk, augusta mēnesī, mūsu dzīvokli Baznīcas ielā pārņēma padomju armija. Mums piedāvāja dzīvokli bijušā Pļaviņu pilsētas vecākā un aizsargu nodaļas priekšnieka Pētera Lācīša mājā Daugavas ielā 18. Vienu istabu un virtuvi, katru savā stāvā. Tā nu divi vecās iekārtas cilvēki dzīvoja vienā mājā, kur viņus varēja viegli uzraudzīt. Tā tas arī bija. Kādu vakaru tēvs bija vēlāk nācis mājās. Viņam, slēdzot ielas durvis, bija piesteidzies kāds vīrs ar TM (Tautas milicis) lentu ap roku, lai noskaidrotu, kas tas ir par cilvēku. Milicim droši vien kaut kur tuvumā bija jādežūrē.

Biroja telpa Lācīša mājā tēvam nebija vajadzīga. Lauksaimnieki vairs nenāca ar tēvu aprunāties ne par paveikto, ne par darāmo, jo visu diktēja partija no augšas. Tā noteica, kad katrs darbs darāms un rūpējās par plāna izpildīšanu. Ražas novākšanai noteica termiņus, kas bija jāievēro, neatkarīgi no klimatiskiem apstākļiem.

Katru rītu sešos, arī ziemas laikā, bijām spiesti klausīties, ka dziedot gan Tri tankisti, gan Moskvā mojā, gan arī citas tā laika zaldātu populārās dziesmas, garām mūsu mājai veda padomju karavīrus uz Daugavu mazgāties.

Bet tā nebija, ka Pļaviņās bija daudz padomju līdzskrējēju. Tieši otrādi – bija daudz nacionāli noskaņotu jauniešu, kas arī dažkārt izdarīja pārgalvības. Viens piemērs. Latvijas valsts pēdējā gadā sāka būvēt Vienības namu. Okupācijas sākumā būve vēl nebija nobeigta. Virs ēkas plīvoja sarkanais karogs. Vienu nakti šis karogs bija noņemts un aizvests pāri Daugavai un sadedzināts. Vainīgie, kurus toreiz neatrada, bija Pļaviņu Sarkanā Krusta slimnīcas direktora Dr. Kaufmaņa dēli, kopā ar baranku ceptuves Muižnieku dēliem.

Tā paša gada rudenī mani apvainoja par kontrrevolucionāru darbību. Ko nozīmēja kontrrevolucionāra darbība? Jau Frīdrihs Engelss savos darbos bija lietojis šo terminu. Tas šķiet ir lietots arī franču revolūcijas laikā. 1919. gadā par kontrrevolucionāriem sauca tos, kas pretojās lieliniekiem, t.i., tiem, kas pie varas bija nākuši revolūcijas ceļā. 1940. gadā par kontrrevolucionāru padomju vara varēja atzīt ikvienu Latvijas pilsoni.

Bet kā es kļuvu par kontrrevolucionāru? Pirms 77 gadiem Meža un Kalna ielas krustojuma apkārtnē ar tagadējo Kārļa Štrāla ielu vēl bija daudz neapbūvētu zemes gabalu. Viens no tiem bija tādā mazā uzkalniņā. Velti bija mans mēģinājums pirms gadiem desmit atrast šī mazā uzkalniņa vietu. Viss bija apbūvēts un svešs. Bet nav tā vieta tik svarīga. Svarīgāks ir notikums pats. Toreiz mēs, kādi 8 vai 10 pamatskolnieki, bijām izraudzījuši šo uzkalniņu par piemērotu vietu kara spēlēm un sākām tur rakt tranšejas. Bet bija arī otra skolnieku grupa, kas arī vēlējās iegūt šo uzkalniņu sev. Šad un tad iznāca sadursmes. Nekāda naida jau mums nebija. Skolā neķildojāmies.

Reiz, pēc sekmīgi atvairīta uzbrukuma, uzbrucējiem bēgot, viens no viņiem pakrita un pārlauza kāju. Nu sākās lietas izmeklēšana un vainīgo noskaidrošana. Atklājās, ka bēgušo vidū bija jau minētais Lielā Škoļņika dēls. Tā kā bēgošo vidū bija vismaz viens valdošās varas piekritējs, tad viņi nedrīkstēja būt vainīgi. Bet vainīgos vajadzēja un par tādiem bija jāatrod mūs, jo bijām pretojušies padomju iekārtai un tikām apvainoti kontrrevolucionārā darbībā. Mūsu sods bija samērā viegls – vecākiem bija jāiet uz skolu izskaidroties. Uzskatīts, ka mēs kā pusaudži neesot izpratuši nozieguma smagumu.

Saukā

Kad Latviju pārņēma komunistu vara, Māliņu īpašnieks Saša Ribāks pieslējās jaunās varas līdzskrējēju pulkam. Tas nāca kā pārsteigums, jo viņš bija aizsargs un vēl tikai pirms gada, padzirdējis, ka prezidents Ulmanis ir Augšzemes apmeklējumā, lika Māliņos uzvilkt Latvijas karogu zemes saimniekam par godu. Var jau būt, ka viņš jau pirms tam bija iesaistījies komunistu pagrīdes darbā.

1940. gadā, Latvijai kļūstot par PSRS republiku, nacionalizēja privātpersonu zemi, kas pārsniedza 30 ha un izveidoja 10 ha lielas saimniecības, kuras piedāvāja tiem, kam pašiem zemes nebija. Netālu no Māliņiem, turpat Saukas pagasta Būku mājās saimniekoja mūsu attālāks radinieks Pēteris Līcis, kuru parasti pazina pēc mājas vārda kā Būku. Labāk pazīstamas, Būku mājām tieši blakus Klauces upītes (šķiet, saukta arī par Raudupīti) otrā pusē bija komponista Arvīda Žilinska tēva mājas Lejas Arendzāni.

Būku saimnieks pierunāja Hugo onkuli pieprasīt 10 ha no viņa zemes. Būšot taču labāk, ja zemi paņemšot kāds savējais. Tā arī izdarīja. Onkuļa jaunsaimniecības ēkām ziemā nocirta kokus un aizveda uz Lones gateri.

Jēkabpilī

1940. gada beigās tēvu iecēla par Jēkabpils apriņķa pagaidu izpildu komitejas Zemju nodaļas vecāko apriņķa zootehniķi. Jēkabpils apriņķa izpildu komitejas priekšnieks Jānis Ozoliņš, viņa bijušā rajona Sēlpils pagasta Nāguļu māju saimnieks, tēvu vispirms bija noraidījis kā šim postenim nevēlamu kandidātu, bet beidzot tomēr negribīgi apstiprinājis.

Uz Jēkabpili pārcēlāmies 1941. gada janvāra sākumā. Arī māti pieņēma darbā Zemju nodaļā par statistiķi – mašīnrakstītāju.

Zemju nodaļā starp tēva padotajiem darbiniekiem par zirgkopības zootehniķi strādāja vēlāk ļoti pazīstamais un izcilais zirgkopis agronoms Vilis Stukuls, kas vācu gados kādu laiku bija arī Jēkabpils apriņķa vecākais.

Mājās par notikumiem darbā runāja maz. Tēva darbam ar tīro lopkopību bija maz sakara. Galvenokārt bija jārūpējas, lai zemnieki izpildītu partijas vadlīnijas un jāievāc un jāapkopo dažāda šķietami nevajadzīga statistika. Reiz zvanīts no Rīgas, ka steidzīgi jānoskaidro suņu skaits apriņķī. Tēvs atbildējis, ka viņam suņu skaits apriņķi jau ir apzināts. Zinādams saimniecību skaitu apriņķī, pareizinājis to ar divi un tūlīt devis atbildi. Par to biedrs Saiva bija sevišķi uzslavēts.

Atmiņā tomēr ir saglabājušās divi gadījumi.

Vienu dienu tēva kabinetā kāds zemnieks bija skaļā balsī sūdzējies par viņam nodarītām pārestībām. Iespējams, ka tas bija viens no tiem zemniekiem, kuriem vispirms atstāja tikai 30 ha zemes, bet vēlāk pašus izlika no mājām, lai tajās ierīkotu mašīnu traktoru stacijas. To blakus kabinetā bija sadzirdējis Zemju nodaļas vadītājs biedrs K. Lakstīgala Tas ieskrējis tēva kabinetā ar pistoli rokā un draudējis zemniekam biedru Saivu ar tādām lietām neapgrūtināt.

Otrs gadījums varēja būt ar sliktākām sekām. Tas bija noticis vai nu īsi pirms, vai arī tūlīt pēc kara sākuma ar Vāciju. Padomju iestādes bija izsludinājušas zirgu rekvizīciju. Zemju nodaļām par rekvizīcijām bija jāziņo tālāk uz pagastiem. Paziņojumi bija jāparaksta Zemju nodaļas vadītājam un apriņķa vecākam zootehniķim. Tēvs ļoti nav gribējis, ka rekvizīcijas paziņojumi aizietu uz pagastiem ar viņa parakstu. Sadarbojoties ar māti, ir izdarīts tā, ka nodaļas vadītāja klātbūtnē, abiem parakstot oriģinālu, kopējamais papīrs ir bijis novietots tā, ka tēva paraksts nav parādījies uz kopijām. Risks ir bijis ļoti liels.

Pilsētā bija liels dzīvokļu trūkums. Mums laimējās dabūt divas istabas un virtuvi Stacijas ielā 5 – kādus 100 m no Jēkabpils stacijas.

Jēkabpils pamatskolai bija divas 4. klases – A un B. Mani, kā jaunpienācēju, ielika B klasē. Klase bija diezgan sarkana. Biju sadraudzējies ar klases biedru Edgaru Krūmiņu, kas dzīvoja otrā pusē stacijai. Reizē gājām uz skolu un reizē nācām mājās. Laikam bijām divi vienīgie, kas nebijām pionieros. Skolā bija lielas debates par klases sienas avīzes nosaukumu. Vai avīzes nosaukumā ir nepieciešami jābūt arī Staļina vārdam? Kā izveidot Sarkano stūrīti?

Pienāca 1. maijs. Visai skolai bija jāpiedalās svētku gājienā. Bet mums ar Edgaru radās iespēja pieteikties skaldīt malku netālajā skolas malkas šķūnītī. Tā 1. maija gājiens mums izpalika. Tēvam un mātei gan bija jāpiedalās gājienā un jākliedz urrā gan apriņķa komunistu partijas 1. sekretārei Bundulei, gan 2. sekretāram Oškalnam, gan daudziem citiem padomju dižvīriem.

Pa ceļu, kas no Jēkabpils iet Dignājas virzienā un šķērsoja toreizējo Jēkabpils – Krustpils dzelzceļa līniju, pie pašas stacijas nepārtraukti kustējās krievu mazās, smagās automašīnas, kas veda granti Krustpils lidlauka būvei. Karš starp Vāciju un Padomju Savienību vēl nebija sācies, bet nepārprotama gatavošanās notika. Brīnījāmies, ka šoferi un strādnieki bija galīgi noplukuši un izdiluši. Kāri pirka maizi, kas vēl bija dabūjama. Toreiz neapzinājāmies, ka tos cilvēkus bija piemeklējis tas liktenis, kas daudziem latviešiem sākās jau pēc kāda mēneša vai diviem. Par to, kas latviešus sagaidīja jūnija vidū, nebija vēl nekādas jausmas. Dažādas baumas tomēr klīda. Tās varēja būt par iemeslu, kāpēc mani aizsūtīja uz Sauku, tūlīt pēc 4. klases pamatskolas eksāmenu beigām.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com