Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bērnības un pusaudža gadu atmiņas (1)

No kontrrevolucionāra līdz Saukas nacionālo partizānu cietumniekam

Laikraksts Latvietis Nr. 558, 2019. g. 18. sept.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Piedzimu Spalviņu mājā Madonā, Rīgas iela 25. FOTO Guntars Saiva.

Otrā dzīves vieta Madonā – Šusteru mājā pie dzelzceļa pārbrauktuves. FOTO Guntars Saiva.

Trešā dzīves vieta Madonā Rozīšu mājā Upes ielā 3. FOTO Guntars Saiva.

Vīna pagrabs Upes ielā 3. FOTO Guntars Saiva.

Šīs atmiņas aptver laika posmu no 1929. līdz 1941. gada vācu okupācijas sākumam. Līdz 6 gadu vecumam dzīvojām Madonā. Būtu nepareizi teikt, ka apzināti atcerētos tā laika notikumus, bet vairāki, kaut vai tikai daļēji, ir tomēr saglabājušies atmiņā.

Nākošos 5 gadus dzīvojām Pļaviņās. Šī laika notikumus atceros krietni labāk, bet atmiņas tomēr nav bez robiem.

Jēkabpilī dzīvojām no 1941 gada sākuma līdz 1944. gada vasarai, kad bija jādodas bēgļu gaitās. Notikumi ir labā atmiņā. Par notikumiem un piedzīvojumiem vācu okupācijas gados varētu būt atsevišķs stāsts.

Apskatītā laika posmā līdz 12 gadu vecumam biju dzīvojis Madonā, Pļaviņās un Jēkabpilī, bet ne par madonieti, ne pļaviņieti, ne arī jēkabpilieti nevaru sevi uzskatīt.

Mana māte bija dzimusi Saukas pagastā. Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši iebruka Kurzemē un Zemgalē, mana mātes māte 1915. gadā ar četriem bērniem no Saukas bija devusies bēgļu gaitās uz Vidzemi. Mana māte palika uz dzīvi Vidzemē, bet viņas vecākā māsa atgriezās Zemgalē. Visā šajā laikā gandrīz ik vasaru kādu laiku pavadīju mātes vecākās māsas Olgas un viņas vīra Hugo mājās Neretas un Saukas apkārtnē.

Ar šo apkārtni saistās daudzi aprakstītie notikumi. Lai gan tur jutos kā mājās, bet kā neretietis vai saucietis nejutos.

Madonā

Piedzimu 1929. gada 12. jūlijā Madonā, bet par madonieti sevi nevaru saukt, jo Madonā nodzīvoju tikai līdz 6 gadu vecumam. Arī mani vecāki nebija madonieši. Tēvs bija dzimis Rūjienas apkārtnē, Naukšēnu pagastā. Māte, kā jau varēja lasīt, Zemgalē – Saukas pagastā. Vecāki dzīvoja Madonā tikai kopš 1928. gada, kad tēvs sāka strādāt par Madonas rajona lopkopības instruktoru. Viņi abi aktīvi piedalījās Madonas sabiedriskajā dzīvē. Madonas izglītības biedrības dramatiskā pulciņā māte spēlēja gandrīz visos teātra uzvedumos, un arī tēvs nospēlēja dažas lomas. Abi pievienojās aizsargu organizācijai. Tēvs dziedāja Madonas aizsargu pulka štāba korī.

Neretas pusē

Biju par jaunu, lai skaidri atcerētos Madonā nodzīvoto gadu notikumus. Pie mums pa ziemu dzīvoja mana vecāmāte – mātes māte. Viņas vecākā meita Olga ar vīru Hugo bija pusgraudnieki Neretas pusē, Rites pagasta Čeplinsku mājās. Vasarās vecāmāte parasti brauca pie savas vecākās meitas palīdzēt lauku darbos. Bieži ņēma mani līdzi. Kā pa miglu atceros vienu braucienu. Tas būs bijis 1933. gadā. Vispirms ar vilcienu no Madonas bija jābrauc uz Pļaviņām, jāgaida vilciens uz Krustpili, tad krietns gabals kājām līdz pārceltuvei uz Jēkabpili. Tilts pār Daugavu no Krustpils uz Jēkabpili vēl nebija uzcelts. Atkal daži kilometri kājām uz Jēkabpils mazā bānīša staciju. Tas tādam mazam knēvelim nebija viegli. Esot teicis: Vecomāt, apsēdīsimies! Tad vēl četru stundu brauciens līdz Neretai, kur mūs gaidīja pajūgs.

Nākošajā dienā es esot bēdzis projām, jo Čeplinskos viss esot bijis tumšs un melns, ne tā kā Madonas dzīvoklī. Atmiņā gan ir palikusi liela egļu aleja, pa kuru biju skrējis projām. Tikai krietnu gabaliņu tālāk pie stāvām grantsbedrēm esot mani noķēruši.

Uz Čeplinskiem braucām vairākas vasaras. Liekas, ka pēdējo reizi 1936. gadā.

Vēl neskaidri varu atcerēties, ka Madonā gājām peldēties uz Lazdonas ezeru, tāpat to, ka sēdēju teātra izrādēs, ja kāds no vecākiem spēlēja.

Labāk varu atcerēties pirkšanos Tilgas skārnī. Tēva kolēģa dzīvesbiedre stāstīja, ka labākā pirkšanās esot uz grāmatiņas, par pirkumu samaksājot mēneša baigās. Mātei tas ne visai patika, tamdēļ maksāja tūlīt. Atceros, ka mūs apkalpoja jauna dāma, kura 1942. gadā kļuva par vēlākā Kvīnslandes draudzes mācītāja Alfrēda Oliņa dzīvesbiedri. Pēc daudziem gadiem Brisbanē Hilda Oliņa kundze kādā sarunā apliecināja, ka viņa patiešām esot tā jaunā dāma, kuru es atceros kādreiz redzējis.

1934. gada 15. maija notikumi nav palikuši atmiņā, un nebūtu arī varējis tos saprast.

Atmiņā gan ir saglabājies viens nedarbs. Dzīvojām Madonā, Rozīšu mājā Upes ielā 3. Paši īpašnieki apdzīvoja pirmo stāvu, mēs otro. Rozīšiem bija dēls saukts Mičulis. Nezinu, vai tas bija viņa īstais vārds. Zem mājas, pavērsts pret upīti, bija pagrabs. Šajā pagrabā īpašnieki glabāja krietnu skaitu pašbrūvēta vīna balonus dažādās rūgšanas stādījās. Bez nekāda iemesla Mičulis sāka šiem baloniem sviest ar akmeņiem un vairākus arī saplēsa. Nebiju arī es bez vainas, jo piedalījos pie akmeņu sviešanas. Nezinu, kā sodīja Mičuli, bet neatceros, ka es būtu kādu sodu saņēmis.

Gadus 60 vēlāk, esot Madonā un noejot pie Upes ielas 3. numura mājas, bija redzams, ka kādreizējo nedarbu vīna pagrabs bija tīri labi saglabājies. Pati māja gan bija stipri laika zobos cietusi.

Pļaviņās

Kad 1935. gadā nodibināja Lauksaimniecības kameru, sākās arī lopkopības pārraudzības rajonu pārorganizēšana un racionalizēšana. Tā kā Madonā bija 3 lopkopības instruktori, tad tēvu tādā pašā postenī pārcēla uz Pļaviņām.

Pļaviņās bija novietots Latgales divīzijas štābs un štāba rota, kas pilsētas sabiedriskajai dzīvei piešķīra īpašu pacēlumu.

1935. gadā pilsētā bija tikai 255 dzīvojamās ēkas un 1496 iedzīvotāji. Bija liels piemērotu dzīvokļu trūkums, jo visus brīvos dzīvokļus bija aizņēmuši armijas cilvēki. No sākuma dzīvojām rakstnieces Emīlijas Prūsas mājā, Meža ielā 1 (tagad 21). Arī tur vienā no trim dzīvokļiem parasti dzīvoja kāda virsnieka ģimene. Blakus ielā, gandrīz iepretim Prūsas mājai, bija Jāņa Jaunsudrabiņa māja. Pats Jaunsudrabiņš gan tur vairs nedzīvoja. Mājā dzīvoja rakstnieka māte un sieva Elizabete. Kādu laiku rakstnieka māte turēja govi. Atceros, ka biju tur gājis pēc piena. Vairākas reizes redzēju meitu Līviju.

Netālu no Prūsas mājas dzīvoja rakstnieks Kārlis Štrāls. Ar viņa dēlu Jāni gājām kopā skolā. Labāk pazinām Aleksandra un Kārļa jaunāko brāli, galdnieku meistaru Jāni. Viņš mums ar māti pagatavoja slēpes un vēl dažus mēbeļu gabalus.

Pļaviņās tēvs bija vienīgais Lauksaimniecības kameras darbinieks, tamdēļ kamerai nebija atsevišķa biroja telpas. Mūsu dzīvoklis bija jāizmanto arī par tēva darba biroju. Šai vajadzībai Prūsas māja nebija īsti piemērota, jo bija patālu no pilsētas centra. Ja ceturtdienas tirgus dienās kādi lauksaimnieki vēlējās aprunāties ar tēvu, viņiem bija jānāk diezgan liels gabals. Kad, pēc kāda laika Pļaviņu virsnieku klubs pārcēlās uz jaunām telpām, dabūjām dzīvokli kluba bijušajās telpās Baznīcas (tagad Raiņa) ielā 24. Tagad dzīvojām pašā Pļaviņu centrā. Blakus mūsu dzīvoklim apakšstāvā vēl bija otrs dzīvoklis un mazāks dzīvoklis augšstāvā.

Ēka bija daļa no Kundrātu ģimenes lielā īpašuma, kas sniedzās no Daugavas ielas līdz Baznīcas ielai. Daugavas ielas malā bija liels trīsstāvu nams. Baznīcas ielā, blakus mūsu ēkai, vēl bija kino, kas arī piederēja Kundrātiem.

Vecāki aktīvi piedalījās Pļaviņu sabiedriskajā dzīvē. Iestājās vietējās aizsargu un mazpulku nodaļās. Tēvs dziedāja vīru un jauktajā korī. Abi vecāki spēlēja teātri vietējās izrādēs. Arī es piedalījos vienā izrādē, kurā tēvs tēloja Ulmani, bet mums dažiem zēniem ar revolveriem bija jātēlo brīvības cīņu kaujas. Neesmu varējis atrast šīs lugas nosaukumu un kad to uzveda. Varēja būt ap 1937. vai 1938. gadu. Šis ir viens no tiem atmiņu robiem, kuru būtu vēlējies aizpildīt.

Tēvs sastāvēja arī brīvprātīgajos ugunsdzēsējos. Tā laika kino filmas varēja viegli aizdegties, tamdēļ izrāžu laikā bija jādežūrē kādam ugunsdzēsējam. Arī tēvs vismaz vienu reizi dežūrēja.

1938. gada 18. novembrī – Latvijas valsts 20 gadu jubilejā tēvu apbalvoja ar Atzinības krusta zelta medaļu par nopelniem lopkopības izkopšanas darbos.

Aizsargos māte sāka nodarbības ar sportistiem. Viens no viņas sportistiem bija vēlākais LPSR un PSRS rekordists soļošanā Pēteris Zeltiņš. 1938. gadā, galvenokārt no aizsargu sportistiem, izveidoja Jaunsargu vienības, kurās uzņēma no 16 līdz 21 gadu vecus abu dzimumu jauniešus. Māti nozīmēja par Pļaviņu Jaunsargu nodaļas vadītāju, un līdz ar to viņa kļuva par aizsardžu virsnieci ar vienu zvaigzni. Ja vēlējās, drīkstēja braukt vilciena 2. klases vagonā ar 3. klases biļeti.

Pļaviņu mazpulku nodaļa tika dibināta 1936. gadā. Mazpulkos varēja sastāvēt zēni un meitenes, sākot ar 8. dzīves gadu. No 8 līdz 12 gadu vecumam viņi bija mazbiedri, no 12 līdz 18 gadu vecumam – biedri, bet no 18 līdz 21 gadam – biedri veicinātāji. Nodaļas vadīja vadītājs un sekciju priekšnieki.

Pļaviņu mazpulku nodaļu vadīja pamatskolas pārzinis R. Cers. Par lopkopības sekcijas priekšnieci izraudzīja māti, jo viņai, kā kādreizējai lopkopības pārraudzei, bija nepieciešamā pieredze. Tēvs savukārt vadīja praktiskos darbus lopkopībā. Neatceros, vai vēl bija kādas citas sekcijas.

Pilnīgi saprotams, ka 1937. gadā, sasniedzot 8 gadu vecumu, kļuvu par mazpulka mazbiedru. Viens no mazpulcēna pienākumiem bija mācīties apstrādāt savu ierādīto lauciņu un ar izaudzēto ražu piedalīties rudens skatēs. Piedalījāmies dažādās sacensībās un vingrinājumos. Mācījāmies šaut ar mazkalibra šauteni. Mazpulcēniem bija īpašs formas tērps; zēniem –pelēks krekls un bikses, meitenēm – kleita. Toreiz centimetrus 20 garš duncītis ar maksti, bija mazpulcēna zēna formas sastāvdaļa. Šodien ar tādu nevarētu staigāt ne pa ielu, ne lidot lidmašīnā.

1938. gadā bija mazpulku nometne Oliņkalnā, kādus 5 km no Pļaviņām. Tur piecas dienas gulējām teltīs un piedalījāmies dažādās nodarbībās.

Jau 1938. gada rudenī mazpulku nodaļa bija skaitliski pieaugusi, lai jau vairāki, kas bija sasnieguši vismaz divpadsmit gadu vecumu, varētu nodot svinīgo solījumu un tā kļūt par pilniem biedriem. Mēs, mazbiedri, varējām tikai ar nožēlu noskatīties.

Bet jau pirms tam, 1936. gada 18. jūnijā, stāvēju pamatskolnieku (pavasarī biju no sagatavošanas klases pārcelts uz pirmskolu) špalerās pie Pļaviņu pamatskolas, sagaidot Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kas ieradās atklāt blakus esošo Pļaviņu ģimnāzijas ēku. Pie pamatskolas, Daugavas ielas malā, bija uzcelti lieli goda vārti. Prezidents ieradās ar mazu nokavēšanos; tā dabūjām stāvēt krietnu laiku. Ar noņemtu cepuri, mūs sveicinot, prezidents pagāja garām tikai dažu soļu attālumā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com