Aukstums kož kaulos...

Šaubu nav! Ziema ir cauri, un, ja tic radio ziņām, tad esot sācies pavasaris. Bet kāpēc mums tik traki salst? Kāpēc negribās rītos no gultas līst laukā? Kāpēc gaišā dienas laikā gribās līst atpakaļ gultā iekšā? Vairāki mani paziņas staigā satuntuļojušies, kā kad uz Ziemeļpolu taisītos braukt. Bet nekur nebrauc. Klunkurē apkārt un baida cilvēkus. Esot pienākusi tā reize, ko sauc par Klimata Maiņu, par ko nebeidz runāt politiķi un ikdienas kladzināt laikraksti. Un tagad – drīzi vien – jūras un okeāni kāpšot āra no saviem krastiem vai pludmalēm un noslīcināšot visu pasauli. Šluss un āmen.

Vai tiešam vēl jāprasa – kāpēc salst? Vecums atnācis un nogrābis aiz skausta – tur tā lieta. Un āda pa visu garo mūžu nodilusi tik plāna, ka vairs nevar noturēt aukstumu ārā – laiž cauri – laiž iekšā – un cilvēks brīnās, ka auksti. Un no Klimata maiņām neizbēgsi. Klimata maiņas ir notikušas atkal un atkal – jau no pasaules sākuma. Vai tad tie plūdi, kad apslīka visi pasaules iedzīvotāji, notika bez klimata maiņas? Vai tad tā saucamais Ledus laikmets iestājās bez klimata maiņas? Varbūt Bronzas laikmetu varēja saukt par metāla maiņas laikmetu, bet LEDUS ir ledus, un ja tas kūst, tad tas mainās. – ! Un tad mainās klimats, citādi ledus nekustu.

Mums te vecīšiem klimata maiņas notiek gandrīz vai katru dienu. Atkarājas vai krāsni kurināt vai ne. Reizēm salst, reizēm svīst. Bet vai tādēļ mēs sāksim rakstīt avīzēs, ka nu ir pastardiena klāt? Tā taču sen vairs nav nekāda sensācija. Ja notiktu kā tajā sakāmvārdā: Aunam piedzima jērs bez pakaļas kājām – tad tā būtu sensācija, tad varētu rakstīts rakstus avīzēm un filmēt satrauktus cilvēkus, kas stāv pulciņos sapulcējušies un skatās mākoņos ar klabošiem zobiem... Un vaimanā. Nevis par klimata maiņu, bet par to, ka tam mazam jaunpiedzimušajam jēriņam draud nosalšana.

Tādas tās lietas, bet tās mūs neskar. Uzvilksim tikai kažokus un stāvēsim klusu. Jo saprāts mums stāsta, ka nekas šajā pasaulē nav nederīgs. Droši vien noderēs arī klimata maiņas.

Vienu lietu derētu noskaidrot, pirms sākam vai beidzam uztraukties par auniem un kazām. Vai vaimanājošam cilvēkam var klabēt zobi? Manuprāt, ne tur iznāktu kārtīga vaimanāšana, ne zobu klabēšana.

Bet labāk nemaisīties citu cilvēku darīšanās. Var vēl piesiet lietu. Teiks, ka mēs vainīgi kā pie stenēšanas, tā vaimanāšanas un arī vēl pie ledus kušanas. Ņemsim vagu un piesitīsim pēdu, kamēr vēl laiks.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“