Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Astotais turpinājums. Sākums LL546, LL547, LL548, LL549, LL550, LL551, LL553, LL554.

Fallingbosteles gūstekņu nometnē

No rīta, apmiegojušies un nosaluši, virzāmies nometnē. Pie vārtiem grupiņa sargu katru pamatīgi izkrata. Atņem ne tikai nažus, šķēres, pulksteņus un gredzenus, kurus kādam bija laimējies paturēt iepriekšējās kratīšanās, bet arī cigaretes un pārtiku. Pirms vārtiem rindā stāvošie, to redzēdami, ar steigu rij kāļus un bietes, un citu ēdamo, ko kāds vēl bija pataupījis.

Manai un vēl divām 50 puišu grupām, ierāda mitekli – liekas, kādu iepriekšējo noliktavu. Tā ir liela vienstāva mūra ēka. Sienas sadala tukšo telpu vairākās istabās. Tuvu pie griestiem ir rinda aizrestotu logu, bez stikla rāmjiem. Durvis ir vienmēr vaļā – nav eņģes, un vēsā laikā dzestrs caurvējš liek mums ietīties segās. Sākumā nav ne gultu, ne lāvu – jāguļ uz cementa grīdas.

Nometne sastāv no daudzām iegarenām, vienstāva koka un mūra barakām uz līdzena lauka, apņemtām ar dzeloņstiepļu žogu un sargtorņiem. Dažās barakās ir dēļu grīda un divstāvu lāvas. Ir arī virtuves ēka, pirts un mazgātavas barakas. Tīrais luksuss, salīdzinot ar iepriekšējo mītni.

Šī ir bijusī kara gūstekņu nometne Stalag XI-B, kurā kara laikā pārmaiņus bija ieslodzīti poļu, franču, krievu, angļu, itāļu un pat amerikāņu karagūstekņi. Tagad ir mūsu kārta!

Nometne sadalīta trijās nodaļās: viena vāciešiem, otra latviešiem un trešā – flāmiem, ungāriem un citām tautībām. Katrā nodaļā virsnieki mīt atsevišķā apakšnodaļā. Katrā barakā iemītnieki ievēl vecāko, kurš ir atbildīgs par kārtību un norīkojumu saraksta sastādīšanu. Nometnē ir aptuveni 10 000 gūstekņu – 4000 vāciešu, 3000 latviešu un 3000 flāmu un citu tautību.

Katru rītu, izņemot svētdienās, visiem jāsastājas pagalmā saskaitīšanai. Pusdienā dieninieks atnes no virtuves spaini zupas un vakarā no pārtikas noliktavas sauso pārtiku. Ēdamo sadala precīzi un vienlīdzīgi. Ēdiena sadale ir izcils, gandrīz svēts dienas rituāls. Visi barakas iemītnieki sapulcējas ap dalītāju un intensīvi, caururbjoši skatās uz viņa rokām – Dievs nedod, ja kādam katliņā ielej vairāk vai mazāk zupas un maizes klaips nav sagriezts uz milimetru precīzās daļās! Zupas ir dažādas: zirņu, kāpostu (svaigu un skābētu), sakņu, lakstu (zaļās briesmas) un auzu miltu, bet visas bez sāls, taukiem vai gaļas. Katram dienā nedaudz zem 1 litru. Pirmajās trīs nedēļās sausā pārtika bija angļu armijas – katram 12 biskvīti un caurmērā 100 g gaļas konservu dienā, bet pēc tam tā nāca no vācu ekonomijas – katram dienā apmēram 400 g (trešdaļa kukuļa) rupjmaizes un 30 g sviesta/margarīna, ik pāris nedēļas 100 g cukura, pa retam mazu gabaliņu (30 – 50g) siera, pāris reizes nedaudz marmelādes vai mākslīgā medus un vienu reizi – nedaudzas šķēles desas (vāciešiem pašiem nebija ko ēst gaļas produktu).

Badā nav jāmirst, bet ēdiena porcijas nekad nav pietiekamas, lai apmierinātu apetīti; esam mūžīgā izsalkumā. Izsalkums ir primitīva emocija, kura badā, tāpat kā dzīvotdziņa nāves briesmās, dominē cilvēka prātā. 80% no sarunām ir par ēdamo – par labākajām gatavošanas receptēm, par mīļākajiem ēdieniem.

Plkst. 20.30 visiem jābūt barakās. Ja kāds pēc šīs komandanta stundas ir ārpus barakas, to var iespundēt soda kamerā, vai bēgšanas mēģinājumā caur žogu – nošaut. Vakarā barakas vecākais nolasa to vīru vārdus, kuri norīkoti rīt strādāt nometnes vai āra darba komandās.

Nometnes komandai ir dažādi darbi: jāslauka barakām grīda, jāsakopj apkārtne, jāmizo kartupeļi virtuvē un tamlīdzīgi. Āra komandā norīkotajiem no rīta jāsapulcējas pie nometnes vārtiem, un no šī pūļa sargi atlasa vajadzīgo cilvēku skaitu komandai. Būt āra darba komandā ir kā loterija: parasti jādara smags, nogurdinošs un netīrs darbs – novākt no ielām drupas, tīrīt piemēslotas vakantas telpas kādā korpusā, izkraut preces no angļu armijas kravas mašīnām, bet dažkārt laimējas izvilkt pilno lozi. Tāds laimests man trāpījās jūlija sākumā. Mūsu mazo, desmit vīru komandu sargi aizved uz angļu armijas tanku pulka barakām, ieved virtuvē un ēdamzālē. Vai esam nonākuši Leiputrijā?! Ēdamzālē uz galdiem mētājas brokastu atliekas: ar sviestu apziestas svaigas un grauzdētas baltmaizes šķēles, strēmele bekona vai ceptas olas palieka uz kāda šķīvja, piciņa neizstrēbtas auzu tumes kādā bļodiņā. Novācam traukus, slaukam un mazgājam galdus un beržam cepešpannas virtuvē. Visu laiku kustās ne tikai mūsu rokas strādājot, bet arī mutes, aprijot visu, kas ēdams. Baltmaizes šķēles bāžam kabatās un cepurēs – nākamās trīs dienas paēduša cilvēka smaids nenodziest mūsu sejās...

Šāda laime ir īslaicīga – ar katru dienu es jūtu, ka kļūstu vājāks un nespēcīgāks. Pieceļoties strauji no gultas, reibst galva, liekas, ka ģībšu. Jūlijā, mizojot kartupeļus virtuvē, ir izdevība nosvērties – sveru 56kg!

Brīvajā laikā katrs dara, ko vēlas. Bieži guļ barakā vai saulainā laikā ārā uz segas – miegā nejūt izsalkumu un var sapņot par garšīgām maltītēm. Daži nosit laiku kāršu spēlēs (ar pašu gatavotām kārtīm) vai spēlē dambretes un šahu (ar pašu gatavotām figūrām). Kur gadījušās, kur ne, barakās nereti nonāk vietējās vācu avīzes un pat kāds eksemplārs trimdas latviešu izdotas avīzes. Dažs, iznēsājis mugursomā cauri visām kara briesmām kādu iemīļotu grāmatu, aizdot to lasīt saviem barakas kumpeļiem. Ļoti populāras ir dažādas izglītojušas izdarības un rokdarbi. Pieredzējuši, zinīgi vīri kādā barakā apmāca angļu vai vācu valodu, vai nolasa kādu referātu. Tukšās konservu bundžas ir lielisks materiāls skārda apstrādei un no koka var izgrebt ne tikai šaha figūras.

Ir nenoliedzams fakts ieprogrammēts cilvēka psihē, ka tur, kur izveidojas sabiedrība, tur spontāni rodas organizācijas un to pasākumi. Gūstekņu nometne kļūst par miniatūru kopiju pagastam vai valstij.

Talantīgi vīri sastāda teātra vai kabarē grupu, muzikāli apdāvinātie nodibina kori un atlētiski jaunekļi izveido futbola vai volejbola komandas (kuru katru līdzenu laukumu var piemērot šādiem komandu sportiem).

Dažas no izcilākām kultūras un sporta izdarībām nometnē

10. jūnijs. Svētdiena. Pievakarē uzstājas vācu gūstekņu kabarē ansamblis. Lunkans konferansjē piesaka atrakcijas un izsmīdina mūs ar saviem jokiem, četri akordeonisti spēlē populārus šlāgerus, dažkārt pavadīdami daiļskanīgu baritonu, un burvju mākslinieks ar veiklām roku kustībām uzbur neticamas ilūzijas. Tiešām profesionāls sniegums!

17. jūnijs. Svētdiena. Pēcpusdienā latviešu futbola komanda spēlē pret vācu komandu. Cīņa ir vienlīdzīga, bet noslēgumā latvieši par punktu pazaudē. Izceļas strīds par tiesneša bezpartejiskumu, kas drīz izvēršas vispārējā kautiņā, kurā ir iejaukti ne tikai spēlētāji, bet arī skatītāji...

23. jūnijs. Līgo diena. Iepriecinoši saulains, silts laiks. Dažs barakā dungo vai nodzied kādu līgo dziesmas pantiņu. Pēcpusdienā, laukumā uz provizoriskas estrādes uznāk latviešu vīru dubultkvartets, kurš skanīgi nodzied pazīstamas, mīļas, skaisti sabalsotas dziesmas par dzimteni un Līgo dienu tā, ka gribās dziedāt līdz! Kā viņi zina savas balsis? Nav taču partitūras! Pievakarē aiz nometnes žoga bariņš latviešu no vietējās bēgļu nometnes iepriecina mūs ar līgo dziesmām. Vakariņās negaidīti saņemam 30 g smirdīga, pusšķidra vācu siera, kuru tūdaļ nokristam par Jāņa sieru. Lai gan nav ne alus, ne ugunskuru, saldsērīga svētku sajūta tomēr ieviešas mūsu sirdīs. Otrā rītā netrūkst zobgalīgu jautājumu par paģirām...

21. un 25. jūlijā saujiņa latviešu puišu ar aktieru dotībām inscenē Raibo pēcpusdienu. Skeči ar pašu sadomātu humoristisku tekstu, kas uzjautrina un iepriecē. Šādas izklaides stundas palīdzēja izturēt vienmuļo, nenoteikto, mazcerīgo gūsta bada dzīvi.

Ļoti agri nometnē kādā laukumiņā spontāni izveidojās tirdziņš, kur plauka maiņas tirdzniecība. To veicināja nikotīna atkarība – daži vīri, kaut izsalkuši, bija gatavi iztirgot ēdamvielas vai citas vērtslietas (gredzenus, pildspalvas) pret cigaretēm, lai tik varētu ieraut kādu dūmu. Tā kā laiku pa laikam mums izsniedza nedaudzas angļu cigaretes, tad es, līdz ar citiem nesmēķētājiem, izmantoju šo vājību un savas cigaretes izmainīju pret biskvītiem, maizes šķēlēm vai karoti sāls. Izmaiņas kurss: 1 cigarete = 2 biskvīti = 50 Reihsmarkas.

Dzīve gūstekņu nometnē bija kā kādā citā, paralēlā universā ar savu iekārtu, saviem rakstītiem un nerakstītiem likumiem un savu dienas kārtību. No lielās, ārpusnometnes pasaules ieklīda tikai ziņu fragmenti, radio viļņu nesti, vai drukāti kādā slepus ienestā avīzē. Pašā nometnē no neizdibināmiem avotiem nemitīgi klīda baumas par lietām, kuras mums likās visbūtiskākās: vai dos mums ēst vairāk, vai mazāk? Vai spiedīs mūs kļūt par bezalgas spaidu darba strādniekiem? Vai ielaidīs nometnē krievu repatriācijas komitejas? Kad sāks mūs atlaist no gūsta? Dzīvojām būtiski tagadnei, mirklim – pagātne bija tikai atmiņas, un nākotne nebija atkarīga no mūsu gribas un izvēles.

Jau pirmajā ieslodzījuma mēnesī bija pazīmes, ka militārā pārvalde vēlas no mums atkratīties. Vairākkārt ievāca datus par pirmskara dzīves vietu, nodarbošanos, izglītību un ģimeni, droši vien, lai noskaidrotu, kā gūsteknis iederētos civilās dzīves apstākļos. Šāda informācija labi noderēja attiecībā uz vāciešiem un flāmiem, bet ar latviešiem bija problēma – tie kategoriski atteicās repatriēties uz krievu okupēto Latviju.

Rezultātā, vāciešus sāka atlaist no gūsta jau jūnija beigās, un jūlija vidū nometnes vācu nodaļa bija tukša. Tiem drīz sekoja flāmi, un 20. jūlijā nometnē palika tikai latvieši. Pastiprināti klīda baumas, ka drīz atlaidīšot arī mūs, bet kur mūs liks? Vai citā gūstekņu nometnē? Vai sadalīs pa latviešu bēgļu nometnēm?

28. jūlijā, divus mēnešus pēc ieslodzījuma Fallingbosteles nometnē, nezināmā virzienā aizved mūsu virsniekus. Otrā dienā, agri no rīta, mūs sasēdina armijas kravas mašīnās, ar bruņotu sargu katrā mašīnā. Drīz mašīnu karavāna sāk kustēties ziemeļu/ziemeļrietumu virzienā – cauri Soltau, Neuenkirchen, Hemslingen, Bremen un Oldenburgai. Braucot cauri Oldenburgai, redzam ielas malā daudzus latviešus, kuri māj mums ar roku un pat pamet mums kādu maizes kukuli. Bet mēs bez apstāšanās braucam tālāk uz Westerstede. Dienvidos no Aurich pārbraucam pāri Emden-Wilhelmshaven (Ems-Jade) kanālam, kurš atdala Ostfrīzlandi no pārējās Vācijas. No Aurich karavāna dodas tālāk un pievakarē apstājas pie Esens – Darnum dzelzceļa līnijas klajā laukā. Mums visiem liek izkāpt laukā, un paši sargi sakāpj atpakaļ automašīnās un aizbrauc, atstādami mūs vienus pašus, kā aitu baru bez gana! Drīz tomēr uzrodas mūsu iepriekš atbraukušie latviešu virsnieki, kuri sadala mūs pa grupām un katrai grupai ierāda kādu vietējo saimniecību ēku, kur apmesties. Esmu 44 vīru grupā; mūsu jaunā mītne – šķūnis ar salmiem un sienu. Vakarā liels un patīkams pārsteigums: saimniece ienes mums katlu ar kartupeļu biezeni un mērci un kannu piena! Kārtīgi paēduši un no garās dienas brauciena paguruši atlaižamies salmos un saldi aizmiegam...

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl