Sadarbības nepieciešamība

Palielināt / Enlarge

No kreisās: arhib. Elmārs Ernsts Rozītis, vēstniece Aiga Liepiņa, Vera Rozīte Strasbūrā. FOTO Valdis Leitis.

Kopš Latvijas Valsts atguvusi savu neatkarību, no Latvijas uz ārvalstīm ik gadu izceļo ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju. Tie ir studenti, dažādu nozaru speciālisti, ārsti, zinātnes darbinieki, mākslinieki, strādnieki utml.

Daudzi no viņiem ārvalstīs nodibina ģimenes un Latvijā iegriežas tikai kā viesi, bet daudzi – pēc īsāka vai garāka laika posma atgriežas Dzimtenē.

Ne vienmēr atrašanās tālu prom no mājām ir viegla un patīkama, it īpaši tad, ja mājās palikuši bērni un tuvi, mīļi cilvēki. Ne vienmēr darba apstākļi ir tādi, kādi tie bijuši izsapņoti pirms aizceļošanas. Neizbēgami piedzīvotas vilšanās, stress, netaisnības, pat krāpnieciski gadījumi.

Daudz un dažādi skumji stāsti jau kļuvuši par ikdienas pieredzi Latvijas vēstniecībās strādājošajiem un arī ārpus Latvijas esošajiem luterāņu Baznīcas mācītājiem.

Prakse rāda, ka tieši mācītāji bieži vien sniedz garīgu atbalstu krīzēs nonākušajiem tautiešiem.

Īpaši pēdējos gados, kad izceļošanas vilnis svešumā aizvedis ievērojamu skaitu Latvijas iedzīvotāju, būtiski mainījušās arī Ārpus Latvijas luterāņu Baznīcas draudzes. Ja vēl septiņus, astoņus gadus atpakaļ dievkalpojumos bija redzamas pārsvarā tikai sirmas galvas, tagad tajās it kā iepūsta jauna dzīvības dvesma: daudz jaunu cilvēku, jaunas ģimenes, kur pārsvarā tēvs – cittautietis, māte – latviete, bet mazais bērns pirmos vārdus mācās izrunāt divās valodās.

Novērtējot šo realitāti, jāapzinās, ka atrodamies nozīmīgas mūsu tautas un arī mūsu Valsts tālākas attīstības krustcelēs. Mūsu priekšā jauns izaicinājums un jaunas iespējas – vai nu jaunie cilvēki atradīs pulcēšanās vietu un latviskās identitātes realizēšanas vietu katrs savā mītnes zemē, vai arī – ja bērnu un jaunu cilvēku piesaiste latviešu kopībai nenotiks, pavisam viegli mazie bērni pilnībā integrēsies sveštautiešu vidū, kā tas jau, diemžēl, noticis ne vienā vien tā sauktajā trimdas ģimenē, un, diemžēl, arī pat tādās ģimenēs, kurās abi vecāki bijuši latvieši.

Sākoties skolas gaitām, latviešu bērni atraduši sev cittautiešu draugus skolā vai citur, pilnīgi izolējoties no latviešiem un Latvijas.

Šī apsvēruma dēļ svarīgi meklēt jaunus attīstības ceļus Luterāņu un arī Katoliskai Baznīcai ārpus Latvijas. Dažviet Vācijā, Anglijā, u.c. veiksmīgi izdevies piesaistīt vismaz dievkalpojumu apmeklējumiem jaunos cilvēkus, kuri pārcēlušies uz dzīvi vai darbu ārvalstīs vai arī atrodas tur savu studiju laikā.

Labs piemērs sadarbībai izveidojies Latviešu Luterāņu Baznīcai Vācijā, sadarbojoties ar Ārkārtas un pilnvaroto vēstnieci Eiropas Padomē Aigu Liepiņu. Jau par tradīciju kļuvis, ka viņa ierodas svētku pasākumos un latviešu sarīkojumos Freiburgā, Bērzainē – organizācijas Daugavas Vanagi īpašumā, kurā dzīvo gan vecākās paaudzes latvieši, gan arī studiju laikā uzturas samērā daudz studentu no Latvijas. Bērzainē notiek arī regulāri dievkalpojumi, kurus vada arhibīskaps Elmārs Rozītis.

14. novembrī tur notika Latvijas Proklamēšanas gadadienai veltīts pasākums, kurā piedalījās gan vēstniece Aiga Liepiņa, gan arī arhibīskaps, noturot svētbrīdi. Interesanti, ka svētku runu teica Freiburgā studējošais jaunais vēsturnieks Gustavs Strenga, kura vārdos izskanēja aicinājums katram uzņemties atbildību par savu Valsti un savu tautu.

Vēstniece atzīmēja, ka tieši jaunai paaudzei jādod vairāk iespējas darboties. Un te paveras dažādi sadarbības ceļi latviešu Vēstniecībām un Baznīcai.

20. novembrī vēstniece Aiga Liepiņa rīkoja svinīgu pieņemšanu Strasbūrā, kurā piedalījās gan lielāko valstu diplomāti, gan latvieši no Francijas un Vācijas, gan arhibīskaps Rozītis. Sarunās ar klātesošajiem nostiprinājās pārliecība, ka sadarbībai jāattīstās, iezīmējot konkrētas vadlīnijas.

Vera Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“