Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (46)

Trimdas bērns – Inese Birzniece

Laikraksts Latvietis Nr. 545, 2019. g. 7. jūnijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Birzniece

Inese Birzniece. FOTO no Ineses Birznieces personīgā arhīva.

Inese ir pēdējais no trimdas bērnu bērniem, ko vēl iekļaušu savā grāmatā. Iepriekš jau biju domājusi, ka Inese jāsameklē, pazīstu viņu vairāk nekā 30 gadu un zinu, ka viņa ir viens superaktīvs letiņš, bet līdz šim man nebija laimējies viņai sadzīt pēdas. Pēc trim sasaukumiem mūsu Saeimā viņa strādāja tik daudz dažādās valstīs un vietās, ka es savās domās viņu biju nosaukusi par klīstošo latvieti, kas jau pārspējusi sen zināmo holandieti.

Tagad viņa atnāk pie manis 22. maijā, un mēs vispirms atjaunojam savu seno pazīšanos. Atceramies, ka tikušās jau esam vairākos Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) kongresos astoņdesmito gadu beigās un noteikti zinām, ka 1988. gada 8. decembrī Vašingtonā tikāmies ALA ārkārtas kongresā, kur Sandra Kalniete mums stāstīja par tā laika dramatiskajiem notikumiem Latvijā. Vēl kā šodien atceros Sandras vārdus, ka latviešu tauta pašlaik atrodas kā bezdibeņa malā. Saprotams, ka visi ap 200 klātesošo trimdas latviešu bija ļoti uztraukušies un aizkustināti. Tad vēl atceramies, ka bijām divas no vairākiem trimdas latviešu pārstāvjiem Tautas Frontes otrajā kongresā Rīgā, 1989. gada 7. un 8. oktobrī Rīgā. Pēc 1993. gada jau tikāmies diezgan bieži, jo abas bijām Latvijas Ceļā. Kad esam pārstaigājušas savus kopējo atmiņu ceļus, Inese stāsta:

„Mani vecāki satikās Vācijas bēgļu nometnē, un stāsts, kā viņi atstāja Latviju, katram ir savs. Mana mamma ir dzimusi 1919. gadā un jau studēja, kad ienāca krievi. Kad viņa ar vecākiem 1944. gadā atstāja Latviju, viņai bija 25 gadi un universitāti viņa vēl nebija beigusi. Tēvs mammai bija Valmieras pamatskolas direktors, viņš bija aizsargs un arī kora diriģents. No skolas viņu izmeta 1940/41. gadā, un viņi pārcēlās uz savu izrentēto lauku īpašumu Matīšos. No izvešanas viņu pasargāja tas, ka labi cilvēku brīdinājums lika viņam ar dēlu uz laiku paslēpties, bet, kad ienāca vācieši, viņš darbu skolā atkal atguva.

Mammas mamma bija zobārste Valmierā, un tuvojoties krievu armijai, viņi saprata, ka jābēg. Vectēvs paņēma rentnieka jaunāko un labāko zirgu, apraka savu lielo, dēlam domāto, pastmarku kolekciju, piekrāva ratus un ar visu ģimenei pa maziem lauku ceļiem aizbrauca uz Lietuvu cerībā, ka drīz vien varēs braukt atpakaļ uz Latviju. Tomēr bija jābēg tālāk. Ziemu viņi pavadīja tur, bet pavasarī pa Poliju, pa Austrumu Vāciju ar vienu un to pašu Latvijas zirdziņu nonāca austrumu Vācijā britu zonā. Pēc tam viņi nokļuva kādā no bēgļu nometnēm un, kā vairums latviešu bēgļu, iesaistījās nometnes sabiedriskajos darbos. Vectēvs atkal bija skolotājs un kora diriģents, un vecmāmiņa bija aktīva citos sabiedrības darbos.

Tēvs bija leģionārs, viens no karavīriem, ko pulkvedis Janums izveda no Latvijas un beigās nonāca karavīru gūsta nometnē Zēdelgemā. Mans tēvs nāk no Liepājas puses, un viņa pusmāsas bēgļu gaitās bija nonākuša amerikāņu zonā. Viņas tēvu bija sameklējušas, dabūja ārā no gūstekņu nometnes un nogādāja pie sevis nometnē. Mani vecāki iepazinās ar to, ka mamma avīzē ielika sludinājumu, nopietnā nolūkā iepazīties ar attiecīga vecuma kungiem. Tēvam bija paredzēts braukt uz Ameriku 1949. g., kur kopā ar vairākiem latviešu vīriešiem strādāja Dienvidkalifornijas apelsīnu un citronu plantācijās Meksikas robežas tuvumā. Tēvs atbildēja uz mammas sludinājumu, ilgāku laiku viņi sarakstījās, satikās un arī apprecējās. Tēvs mammai sarakstē bija apsolījis izsaukt arī mammas vecākus. Vectēvam diemžēl Amerikā iebraukt neļāva, jo rentgens kaut ko uzrādīja plaušām, un tā viņa abi palika Vācijā. Viņš tur nodibināja kori, vadīja Daugavas Vanagu grupu, reizi mēnesī viņiem bija dievkalpojums, un vispār viņš tur bija ļoti aktīvs. Bet, kad vectēvs nomira, vecmāmiņa atbrauca un dzīvoja pie mums.

Es piedzimu 1951. gadā 23. maijā un rīt man ir dzimšanas diena. Piedzimu Losandželosas galvenajā slimnīcā, bet uzaugu Pomonā, un man ir divus gadus jaunāka māsa. Mājās mēs runājām tikai latviski, dzīvokli mēs īrējām, tēvs strādāja fabrikā, bet mamma audzināja mūs un tīrīja mājas pie kundzēm, kas runāja vāciski, jo angļu valodas mammai nebija. Tur mamma šad un tad dabūja lietotas drēbes, ko tad mājās pāršuva mums. 1954. gadā mūsu ģimene nopirka māju.

Svētdiena noteikti bija latviešu diena, kad mēs visi ar diviem autobusiem braucām uz latviešu nodarbībām, kas mums notika īrētās telpās, un aizņēma mums visu dienu. Mums tur bija skola, bet vecākiem dažādu organizāciju sapulces. Kad es beidzu vidusskolu un man palika 18 gadu, vecāki man uzdāvināja lietotu mašīnu, un es ģimenē kļuvu par pirmo šoferi. Pēc laika tēvs pārņēma mūsu latviešu grāmatu galdu un pārdeva ne tikai grāmatas, bet arī latviskas rotas, albumus, koka darbus un citas latviskas lietiņas. Vēlāk latvieši nopirka baznīcu un vēlāk paši uzcēla savu baznīcu un blakus – latviešu namu, kur bija pietiekoši daudz telpu skolai, draudzei un citām latviskām nodarbībām, kā korim, tautas dejām un teātrim.

Es tāpat kā simtiem latviešu bērnu aizgāju uz skolu un angliski nepratu ne vārda, bet tajā vecumā valodu iemācīties ir ļoti viegli, un arī man tas grūtības nesagādāja, un vidusskolu es beidzu kā valedictorian (labākā skolniece savā klasē). Tas man palīdzēja saņemt visādas stipendijas un arī universitāti deva par brīvu. Es izvēlējos Kalifornijas Universitāti Losandželosā un izstudēju politoloģiju. Pēc tam es pabeidzu UCLA Law Shool un dabūju savu jurista grādu un tad desmit gadus arī kā jurists nostrādāju.

Es daudz strādāju administratīvās tiesās pie liela Amerikas uzņēmuma TRW INC, kuriem bija elektronikas un kosmosa nodaļa, kas mani nodarbināja ar visādiem darba jautājumiem sakarā ar diskrimināciju un darbu problēmām. Atkarībā no tā, kas bija problēma un kas pēc manām domām bija pie vainas, es vai nu ieteicu vienoties, vai tiesāties. Darbs bija interesants, un man bija ārkārtīgi laba alga, bet kad Latvijā sākās Atmoda, man bija jābrauc uz Latviju. Nevarēju iedomāties palikt Amerikā, kad Latvijā notika tik svarīgas un interesantas lietas. Mani Losandželosas latvieši jau bija iesaistījuši ne tikai Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības valdē, bet jau pierunājuši uzņemties Biedrības valdes priekšsēdētājas amatu, mēs bijām arī nodibinājuši Tautas Frontes atbalsta grupu.

1989. gada aprīlī Tautas Frontes aicināti mēs te pavadījām divas nedēļas, kur tikāmies advokāti ar advokātiem, ekonomisti ar biznesa cilvēkiem, lai redzētu, kā mēs varam palīdzēt ar mūsu pieredzi un zināšanām. Tajā braucienā no juristiem bija Filips Kļaviņš, Ivars Krievāns, Pēteris Jurjāns un es. Mūs uzaicināja uz TV programmu par juristiem un tikām arī intervēti.

1990. gada 4. maijā es nebiju Latvijā, bet gan Sanfrancisko, kur notika Amerikas Latviešu Apvienības kongress. Tur pēc ziņas, ka Latvijā atjaunota neatkarība, mēs lējām prieka asaras un Dievs, svētī Latviju dziedājām trīs reizes pēc kārtas. Pirms tam es biju iepazinusies ar Sarmīti Ēlerti, kura mani bija uzaicinājusi uz trim mēnešiem pastrādāt Tautas frontes informācijas centrā. Tur es kopā ar Kārli un viņa mammu Līgu Streipiem bijām tulki otrajā Tautas Frontes kongresā 1989. g. Es paņēmu bezalgas atvaļinājumu no savas darba vietas un atbraucu uz Latviju ar domu te būt tikai vairākus mēnešus. Vēl kas, no 1990. g. vasara es strādāju Tautas Frontes birojā pie žurnāla Atmoda versijas angļu valodā. Tajā laikā es arī biju Losandželosas latviešu tautas deju grupā Pērkonītis un 1990. gadā kopā ar viņiem dejoju Latvijas Dziesmu un deju svētkos.

Tad es paliku Latvijā it kā uz gadu, bet tajā rudenī Pauls Raudseps jau bija atstājis savu darbu Augstākās padomes Preses centrā un atgriezies Amerikā, lai iegūtu savu maģistra grādu.

1990. gada rudens Latvijā sākās sprādzienu – es aizgāju uz Latvijas Augstākās padomes Preses centru un tur iestāstīju, ka mums par notikumiem Latvijā ir jāziņo pasaulei, un tas ir jādara angļu valodā ar preses relīzēm. Viņi tam piekrita, un es uzdevu savu darbu pie Atmodas un tad strādāju Augstākās padomes Preses centrā bez algas. Saprotams, ka tur tas radīja izbrīnu, ka kāds grib darīt kaut ko bez atalgojuma.

Tad nāca barikāžu laiks. Es atceros svētdienas vakaru 12. janvārī. Nākošā dienā bija paredzēta lielā manifestācija Daugavmalā, un pie mums bija kāds ducis rietumu žurnālistu, kuriem es nepārtraukti devu informāciju angļu valodā un viņiem palīdzēju tulkot intervijas. Mēs saņēmām informāciju no Lietuvas par krievu tanku uzbrukumu neapbruņotiem cilvēkiem. Informācija no Lietuvas nāca krieviski, LR Augstākās padomes deputāts Linards Muciņš to pārtulkoja latviski un es uz angļu valodu un nosūtīju uz Vašingtonu Ojāram Kalniņam, kurš to izplatīja pasaules ziņu dienestiem. Tā mēs nostrādājām visu nakti. Ojārs informāciju bija iedevis arī CNN raidītājam, un tie man astoņos no rīta piezvanīja, un drīz vien intervija tiešraidē ar mani parādījās visā Amerikā.

Diemžēl drīz pēc tam mans tēvs saslima ar insultu, un man uz laiku bija jāatgriežas Amerikā, bet 1991. gada septembrī es atkal atgriezos Latvijā un strādāju Augstākā padomē starptautiskajā nodala pie Imanta Daudiša. Tur man diezgan bieži iznāca tikties ar senatoriem un kongresmeņiem no Amerikas un citam valstīm un skaidrot, ka mēs Latvijā krievus te tomēr nediskriminējam. Es ar ļoti vecmodīgām rakstāmmašīnām dabūju rakstīt briefing notes, ko dalīt viesiem. Kad Georgs Andrējevs nonāca ārlietu ministra amatā, es kļuvu par viņa padomnieci. Man bija izdevība braukt viņam līdzi uz vairākām pasaules pilsētām uz dažādām konferencēm un sēdēm. Mēs bijām pirmā delegācija, ko uzņēma jaunais Amerikas ārlietu ministrs Vorens Kristofers (Warren Christofer).

Kad nodibinājās partija Latvijas ceļš, mani aicināja tur iestāties, un es kļuvu par kandidātu 5. Saeimai, un pēc vēlēšanām arī Saeimas deputāti. Saeimā es biju trīs sasaukumus, kur es 5. Saeimā vadīju cilvēki tiesību komisiju un ļoti daudz strādāju pie Eiropas Savienības jautājumiem. Tas bija fantastiski! Man bija ne tikai laba angļu valoda, bet arī rietumnieciskā mentalitāte, un līdz ar to es varēju rietumniekiem saprotami paskaidrot par situāciju Latvijā sakarā ar pilsonību un cilvēku tiesībām. Labums bija arī tas, ka man bija Amerikas pase; tad man bija daudz vieglāk aizbraukt uz citām Eiropas Savienības valstīm, jo nebija jāmeklē nekādas vīzas. Tādēļ es bieži tiku sūtīta uz dažādām konferencēm pārstāvēt Latviju. Tāpat es vienmēr biju tā, kas tikās ar amerikāņu žurnālistiem un ar OSCE misiju, kas te skatījās, kā mēs ievērojam cilvēku tiesības. Eiropas Savienības valstu vēstniekiem es katru piektdienas rītu devu īsu brīfingu par to, kas notika Saeimā.

Kad Latvijas Ceļš vairs netika ievēlēts Saeimā, Pēteris Elferts mani uzaicināja uz tikšanos ar Jaunā laika tieslietu ministru Aivaru Aksenoku, kurš man piedāvāja kļūt par tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru. Tas bija 2002. gadā, divus gadus pirms mēs iestājāmies Eiropas Savienībā. Tieslietu ministrija tajā laikā nebija gatava nekādām pārmaiņām, bet mēs kopā ar ministru mazākais tiesnešiem dabūjām palīdzību no Zviedrijas.

Tad 2003. gadā atbrīvojās tieslietu ministrijas atašeja vieta Briselē, un Latvija jau bija kļuvusi par novērotāju valsti Eiropas Savienībā; atašejs varēja piedalīties darba grupā, un to ministrs lika darīt man. Es tur biju trīs gadus, gadu pirms un 2 gadus pēc mūsu iestāšanās ES. Tur es labi iepazinos ar to, kā ES pieņem likumdošanu. Tieslietu ministrijā es atgriezos 2006. gadā un strādāju Eiropas tiesību departamentā, bet pēc neilga laika man nāca piedāvājums vienā Eiropas Savienības projektā Gruzijas parlamentā, kas gribēja izmantot Latvijas pieredzi.

Ar to es iesāku savu karjeru kā konsultante – eksperte Eiropas Savienības projektos Eiropas valstīs, kuras vēl nebija ES. Gruzijā es biju divus gadus un aizbraucu no tās pāris nedēļu pirms tur sākās Krievijas uzbrukumi 2008. g. Laimīgā kārtā, es tai laikā biju atvaļinājumā rietumu Berlīnē un Gruzijā atgriezos tikai oktobrī.

Tad diemžēl sākās finanšu krīze valdībā, un man bija jāizšķiras, vai turpināt darbu Finanšu ministrijā, vai ar ES projektiem. Es paliku pie projektiem, bet ar to mans darbs kā valsts ierēdnei beidzās, un tagad es esmu pašnodarbināts, reģistrēts darbinieks uz projektiem. Tad es pusotru gadu vadīju projektu Maķedonijas parlamentā, tad Albānijā, Bosnijā-Hercegovinā un Kosovo. Tas viss saistījās ar Latvijas pieredzi procesā, kas palīdzēja Latvijai iekļūt Eiropas Savienībā. Mans pēdējais trīs ar pus gadu projekts bija Moldovā. Tas man tiešām ir bijis brīnišķīgs laiks, jo labākais veids, kā iepazīties ar citām tautām, ir kādu laiku tur padzīvot un tai pašā laikā nopelnīt sev iztiku un iepazīstināt citas valstis ar Latviju un latviešiem. Tagad man ir cerības to darīt Ukrainā, un kopš tas būs Kijevā, es jūtos droša.

Es esmu lepna uz to, ka visur, kur līdz šim esmu bijusi, tiek respektēta Baltijas valstu pieredze un sevišķi Latvijas. Es esmu pateicīga Dievam, ka man ir bijusi iespēja piedalīties tik vēsturiski svarīgos, nozīmīgos, lielos procesos Latvijas atjaunotās neatkarības nostiprināšanā un būt daļai no Latvijas Atmodas, kas bija fantastiska saliedētība un ticība Latvijas nākotnei. Mēs bijām ideālisti! Tai laikā es nejutu to, ka mēs, no ārzemēm atbraukušie latvieši, tikām uztverti kā te nepiederoši, mēs visi bijām kā viens. Es ļoti daudz iemācījos no Latvijas vēstures, par saviem radu rakstiem, izveidoju savu dzimtas koku līdz 9 paaudzēm mammas dzimtā. Tagad es vienkārši nevaru iedomāties dzīvot kaut kur citur, un es esmu ļoti pateicīga Dieviņam arī par to, ka abi mani vecāki piedzīvoja to laiku, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību, un viņi redzēja, ka mūsu darbs trimdā ar latviešu skolām un turēšanās pie latvietības nebija velts. Sevišķi mana mamma bija lepna par to, ka varēja par mani nobalsot atjaunotās Latvijas parlamentam.

Domājot par Latvijas nākotni jaunajā simtgadē, liekas, ka mēs esam svarīgās krustcelēs; es ceru, ka ar visām nebūšanām un skandāliem mēs labi tiksim galā. Saprotu, ka to nekad pilnīgi izskaust nevar, bet samazināt gan mēs varētu daudz. Ļoti ceru, kas tas nebūs tik bieži sastopams kā tagad, lai mēs iemācītos godīgu ētiku, pieklājīgu uzvešanos un arī rietumu atvērtību un, galvenais, lai mums uzlabotos demogrāfija.

Mums jāatjauno lielo ģimeņu kultūra. Tas droši vien skan komiski no sievietes, kam pašai bērnu nav, bet, ja man tie būtu, es taču nevarētu būt bijusi pie to darbu darīšanas, ko darīju. Par to es palīdzēju ģimenēm, kam bērni bija. Man patiktu redzēt, ka mēs latvietību piekopjam arī modernā dzīvē ar tautas tērpiem, rotām, dziesmām un tautas dejām. Lai latvietība nebūtu iekapsulēta, lai mēs nebūtu, kā ar naftalīnu piekaisīts drēbju skapis. Lai mazāk būtu to cilvēku, kas domā, ka no Latvijas jābrauc prom, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, jo tas Latvijā ir vēl labāk sasniedzams nekā ārzemēs. Lai mazāk būtu to cilvēku, kam jābrauc prom, lai saprastu, cik liela vērtība Latvija ir. Mēs nevaram sagaidīt, ka atgriezīsies visi, kas aizbraukuši; tāpat, kā nereāli bija cerēt, ka no trimdas atgriezīsies visi.

Arī nevajag, savā ziņa mums ir svarīgi, ka latviešu tīkls ir pa visu pasauli, un tas mums tagad ir. Es gribētu, lai katrs latvietis īstenotu savu potenciālu un atrod to, kas viņu interesē un ko viņš spēj sasniegt un var ko dot arī sabiedrībai.“

Ar to Inese savas interesantās dzīves stāstu beidz, un es saprotu, ka būtu varējusi par viņu vien veselu grāmatu uzrakstīt, jo viņas nozīme Latvijā, manā ieskatā, ir nenovērtējama. Esmu bezgala priecīga, ka man vēl izdevās viņu satikt, pirms grāmata par trimdas bērnu bērniem bija pa īstam pabeigta. Viņa noteikti ir viens apbrīnojams trimdas devums Latvijai.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com