Atbilde Birutas Eglītes rakstam par Biezaišiem

Kad 26. marta vakarā pēkšņi e-pasta veidā saņēmu Birutas Eglītes rakstu, mani pārņēma dažādu emociju saviļņojums. (Skat. Biezaiši, un kā dzīvo mīti)

Jutos vīlusies, it kā kāds būtu nodevis uzticētas privātas sarunas. Jutos aizvainota. Pārlasot Eglītes kundzes rakstu vairākas reizes, mazliet nomierinājos, mēģinādama to lasīt no vairākām perspektīvām, bet tomēr jutu atbildību reaģēt uz Eglītes kundzes rakstu, jo tajā ir vairākas nepatiesības.

Tā kā šis laikraksts tiek lasīts plašajā auditorijā, ne tik vien mazajā Adelaidē, un tāpēc, ka biju viena no tām, kura uzaicināja Eglītes kundzi pie sevis, savā ziņā jutu pienākumu paskaidrot lasītājiem savu viedokli, ko Eglītes kundze, tīšā vai netīšā veidā, ir pārpratusi.

Atceros, ka mūsu satikšanās reizē pacēlās tēma par tikko publicētiem čekas maisu sarakstiem Latvijā. Tas man stāv atmiņā, jo teicu, ka cilvēkiem, kuri lasīs savu vārdu publicētu, vārds būs notraipīts, pelnīti vai nepelnīti. Manu, ka Eglītes kundze pati ir pielietojusi šo metodi savā rakstā. Kaut viņa šoreiz nemin īpašu cilvēku vārdus, viņa jau rakstīja par savu tikšanos ar tautiešiem Adelaidē laikraksta Latvietis 532. numurā. Tātad secinājums ir, ka kādā no šīm sarunām par Biezaišiem, kāds ir tos pēlis un uzbūris kaut kādas nepatiesības, ar vārdu sakot, mītus. Līdz ar to, visi šie cilvēki, patiesi vai nepatiesi, tiek nokrāsoti ar to pašu pindzeli. Šī metode tiek ļoti bieži pielietota modernos mēdijos, jo publicisti zina, ka rets gribēs uzsākt debates, atspēkojot izplatītās aizdomas. Neesmu Padomju bērns, nepazīstu tādu jēdzienu kā pierakstīšanas indevi; nojaušu tikai, ka tā ir pielietota šajā rakstā. Vai tad var secināt, ka Eglītes kundzes iemesls bija „latviešus pret latviešiem naidot. Sevišķi Latvijas latviešus ar trimdas sabiedrību“?

Eglītes kundze savā samērā īsā ciemošanās laikā Adelaidē nākusi pie slēdziena, ka adelaidieši netur Biezaišu ģimenes vārdu cieņā, ne arī viņu ieguldījumu latviešu sabiedriskā dzīvē. Savā rakstā viņa it kā uzbur pati savu mītu par Biezaišu slavu Latvijā, lai kontrastētu to ar vietu, kurā Biezaiši dzīvoja, strādāja, audzināja bērnus un bija latviešu sabiedrības celmlauži.

Margarita un Ēriks abi bija vairāku iestāžu dibinātāji, kopš ierodoties Adelaidē pēc bēgļu gaitām. Ēriks bija klāt, kad dibināja pirmos korus Adelaidē un turpināja dziedāt tajos līdz mūža beigām. Kā Adelaides Latviešu biedrības kora un Daugavas Vanagu vīru kora diriģentei man bija iespēja braukt pie Biezaišiem regulāri, lai no mūzikas krātuves izmeklētu jaunus skaņdarbus gadskārtējiem kora un Kultūras dienu Kopkora koncertiem. Viņš bija zinīgs, neatvietojams padomdevējs man un citiem. Viņa neatlaidīgo darbu, izveidojot lielāko latviešu mūzikas krātuvi ārpus Latvijas, PBLA 1985. gadā atzina, piešķirot Ērikam Tautas balvu. Bija arī vēl citas atzinības. Mēs Adelaidē bijām lepni, ka krātuve atradās Adelaidē. Man pat tagad mājās atrodas diriģentu rokasgrāmatas, dubultnieki un citi materiāli, ko esmu iemantojusi no Ērika mūzikas krātuves. Insinuācija, ka latviešu sabiedrība Adelaidē, novērtēja un nenovērtē Biezaišu ieguldījumu ir netaisnīga un sāpinoša ne vien Adelaides latviešu sabiedrībai, bet arī Ērika un Margas ģimenes locekļiem, kuri vēl dzīvo Austrālijā un Latvijā.

Margarita bija kvalificēta pedagoģe/literāte un Adelaides Latviešu sestdienas skolas dibinātāja. Strādājot kā tēlotājas un tekstilmākslas skolotāja Adelaides koledžās, viņai bija sava ietekme un atpazīstamība Dienvidaustrālijas izglītības departamentā, īpaši, kad latviešu valoda tika akreditēta kā līdzvērtīgs priekšmets vidusskolas absolventu klasē. Viņa bija liela arhīviste. Vienā lielā izdevumā viņa sakopoja Austrālijas Kultūras dienu vēsturi; lielos albumos viņa krāja izgriezumus no laikrakstiem un citus pierakstus par latviešu sabiedrisko, kulturālo dzīvi Austrālijā. Margaritas Biezaites darbi latvietības labad ir neizsmeļami. Viņa arī bija ALB muzeja ilggadēja vadītāja.

Eglītes kundzes raksts galvenokārt ir par Biezaišu ģimenes krātuvēm un to glabāšanu un pieejamību Latvijā. Ir plaši zināms, kur atrodas Ērika Biezaiša Skaņu mākslas krātuve un Margaritas Biezaites albumi. Margarita Biezaite 1996. gadā sarunāja ar toreizējo Raiņa Literatūras un Mākslas muzeju, kuru tagad sauc par Rakstniecības un Mākslas Muzeju – RMM, viņas ģimenes krājumus glabāt. Kāpēc viņa izvēlējās tieši šo muzeju, man nav zināms, bet, loģiski domājot, mūzika ir māksla un recenzijas un apraksti ir literatūra. Varbūt bija personīgi sakari. Mani pārsteidz Eglītes kundzes dramatiskais apliecinājums, ka Adelaides latvieši domājot, ka Biezaišu krājumi atrodas slapjos pagrabos un gājuši bojā. Tas patiešām ir mīts.

Bet katrā mītā slēpjas sava sēkliņa taisnības. Kaut kur pamatā ir grauds taisnības, tiešā vārda nozīmē vai attēlojot kaut ko simboliskā, alegoriskā veidā.

Biezaites kundze neaizveda vien savas ģimenes krājumus uz Latviju, bet gan daļu no Adelaides Latviešu biedrības (ALB) muzeja eksponātiem, īpaši militāras mantas no kara nodaļas eksponātiem.

Adelaides Latviešu biedrības muzejs tika dibināts 1972. gadā, ar visas latviešu sabiedrības palīdzību. Muzeja veidošanas sākumā Daugavas Vanagu Adelaides nodaļa nodeva bagātīgu krājumu militāru eksponātu muzejam, kas saistās ar bijušo Latvijas armiju un latviešu karavīriem pirmajā un otrajā pasaules karā – tērpus, zīmotnes, medaļas fotogrāfijas un dienas grāmatas.

1996. gadā, kad M. Biezaite gatavojās pārcelties uz Latviju, notika ALB un DV valdēs pārrunas par šo eksponātu nodošanu kādam muzejam Latvijā, visvēlamāk Latvijas Kara muzejam, lai tie kļūtu par pienesumu stāstam par mūsu tautas vēsturi un piedzīvojumiem nākamām paaudzēm un pētniekiem. DV 1996. g. maija protokolos ir lasāms, ka valde nebija vienprātībā par mantu sūtīšanu. Diemžēl, šie cilvēki lielākoties, kuri bija tā laika valdēs, jau ir aizsaulē.

Tā ir nepatiesība, ja kāds apvaino Margaritu Biezaiti par eksponātu nelikumīgu pievākšanu. Runa tikai iet par to, vai karavīru eksponāti aizgāja uz pareizo muzeju. 1996. gadā, tikai piecus gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanu, maz cilvēku būtu zinājuši par Latvijas muzejiem, viņu struktūrām un kādas iespējas pastāvēja mantu pārsūtīšanai. Adelaides organizācijas paļāvās uz M. Biezaiti un tā laika apstākļiem.

DV un ALB organizācijas jau sen ir prasījušas Latvijas Kultūras Ministriem un RMM direktoriem atsavināt šo daļu no oriģinālā sūtījuma un pārskaitīt to Kara muzejam. Šis jautājums vēl ir aktīvs. Kā Eglītes kundze pati raksta, ordeņi ir ieslēgti kādā seifā. RMM vēl arvien ir problēmas ar telpām, un materiāli nav pieejami un skatāmi. Nešaubos, ka mūzikas krātuves materiāli ir redzami un pieejami, un daudz mūziķi tos lieto, bet karavīru eksponāti? Seifos un lavandas maisos. Varbūt tur atrodas pamats mītam par bojā eju, ne jau tiešā nozīmē.

Saprotami, katrs muzejs ir lepns par saviem eksponātiem. Muzejiem ir juridiski procesi, kā pieņemt un glabāt dāvinājumus. Biezaišu sūtījuma galvenā kuratore A. Eglienes kundze gadu gājumā ir daudz piestrādājusi pie šī krājuma glabāšanas un kārtošanas un vēl arvien jūtās atbildīga par oriģinālo sūtījumu. Visa cieņa viņai par to. Viņa bija tā, kuru Biezaites kundze pilnvaroja uzņemt sūtījumus.

Tāpat kā vārdi muzejiem mainās, tā arī misijas mainās. Katram muzejam ir sava misija, un tie krāj un glabā atšķirīgus vēsturiskus materiālus. Kā gan ordeņi un karavīru eksponāti var iederēties literatūras un mākslas muzejā? Eglītes kundze raksta, ka patreiz Latvijā notiekot muzeju pārkārtošana un modernizēšana. Arī digitalizēšana palīdzēs savienot visu muzeju krājumus. Bet tas ir vēl nākotnē. RMM jau tagad trūkst telpas, un pieņemu, ka visu laiku muzejam klāt nāk jauni eksponāti, kas atbilst tā muzeja specifiskai misijai. Kaut gan Eglienes kundze ir jau pensijā, viņa vēl arvien pretojas RMM direktoru uzskatiem, ka beidzot vajadzētu karavīru eksponātus atsavināt un novietot vietā, kur viņus var vislabāk izmantot un plašākā kontekstā ielikt. Eglītes kundze savā rakstā ļoti paļaujas, tikai paļaujas, uz Eglienes kundzes uzskatiem. Vai tika runāts arī ar direktoriem, vai ar Kara muzeju?

No Eglītes kundzes raksta, lasītājs varētu noprast, ka pēc Biezaites kundzes aizbraukšanas, ALB muzejs bija slēgts. Tā nav taisnība. Pēc Biezaites kundzes aizbraukšanas, muzeja uzraudzību un attīstību uzņēmās Rute Zvaigzne un Māra Kolomitseva. Īpaši Māras Kolomitsevas laikā latviešu muzejs guva akreditāciju pie Dienvidaustrālijas Vēstures tresta, eksponātus apzīmēja arī angļu valodā, lai plašākai latviski nerunājošai publikai būtu informācija par latviešu emigrantu kopienu un tās pienesumu Austrāliešu sabiedrībai. Muzeju varēja apciemot katru sestdienas rītu. Pēc Kolomitsevas aiziešanas 2013. gadā, muzejs ir bijis pieejams uz pieprasījuma.

Līdz šim neesmu daudz iedziļinājusies Birutas Eglītes publicētajās grāmatās, bet man mājās plauktā stāv viņas lielais pētniecības darbs Rīga maksā. Viņas grāmata Ceturtais bauslis – stāsts par 100 gadiem Latvijā ir interesants Spridzānu cilts apraksts uz vēsturiska fona.

Diemžēl, šoreiz šis raksts par mītiem man likās tendenciozs un izaicinošs, īpaši analoģija par čekas metodēm. E-pasta adresēto saraksts, kuriem šis raksts izsūtīts mazliet dīvains, droši vien lai gūtu visplašāko publicitāti. Mūsmājās pie pusdienas galda, pieskārāmies daudzām citām tēmām, ieskaitot Raimondu Paulu un Okupācijas muzeju. Citās mājās droši vien pārrunāja citas personības un tēmas. Eglītes kundze raksta, ka viņas nolūks braukt uz Austrāliju bija iepazīties ar tās puses tautiešu sabiedrību, apstiprinātu vai lauztu dažus Latvijā pastāvošos mītus.

Ar interesi gaidīšu nākamo Eglītes kundzes rakstu; cerams par Latvijā pastāvošiem mītiem.

Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“