Garkalnes jauktais koris „Pa Saulei“

Palielināt / Enlarge

Garkalnes jauktais koris „Pa Saulei“. Diriģents Jānis Ozols. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Diriģents Jānis Ozols ar Garkalnes jaukto kori „Pa Saulei“. FOTO Publicitātes foto.

Lielo simtgades Dziesmu svētku dziesmas un sajūtas tikko bija izvirmojušas gaisā, kad pēc lieliskajiem panākumiem Dziesmu karos, kur koris Pa Saulei pierādīja, ka ir starp 10 labākajiem koriem Latvijā, pasaulieši jau aktīvi sāka gatavoties savam tālākam un krāsainākajam rudens piedzīvojumam – koru konkursam no 17. – 20. oktobrim Busanā (Busan Choral Festival & Competition), Dienvidkorejā.

Tas bija neatlaidīgs darbs vairāku nedēļu garumā gan Tumes kora nometnē, gan, uzliekot gala odziņu pirms došanās ceļā, pirms konkursa koncertā un muzikālajā sadraudzībā ar jaunāko kori Latvijā Pa vējam Mērsragā. Koncertā izskanēja gan konkursa programmas skaņdarbi, gan arī kopīgi abu koru atskaņotā, latviešu un korejiešu valodā visiem tik zināmā ne tikai Latvijā, bet arī Dienvidkorejā R. Paula dziesma Dāvāja, Māriņa kora Pa saulei diriģentes Margaritas Dudčakas aranžijā.

Lai gan pasauliešiem koru konkursi ik gadu ir kora darbības plānā, šoreiz piedzīvojumam un muzikālajam pārdzīvojumam bija pavisam cita garša – daudzas lietas notika pirmo reizi; konkurss citā kontinentā, koris pirmo reizi devās ceļā pa avio ceļiem, kori sagaidīja pavisam cita kultūra, ēdieni, smaržas, garšas un galvenais – muzikāli koris Pa Saulei ne tikai parādīja latviešu mūzikas daudzveidību klasiskās mūzikas un etniskās mūzikas programmās, bet kopumā bija eksotika Āzijas pārstāvju vidū.

Tā, devušies ceļā, mēs visi pa dažādiem avio ceļiem salidojām kopā Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā 12. oktobra vakarā.

Par pirmajiem iespaidiem gribas piebilst, ka daba Dienvidkoreju ir apdāvinājusi ar daudziem skaistiem kalniem un ūdenstilpnēm, kas nozīmē daudz un skaistus tiltus un zaļas piekalnes. Daudzie kalni arī nozīmē, ka lielpilsētas ir spiestas būvēties tiem apkārt, nodrošinot arī pilsētu centros zaļas oāzes un klusas atelpas iespējas. Kopumā izdaudzināto smogu neredzējām, jo Ķīnā vēl nav sācies ziemas periods, kad ar oglēm kurināto māju dūmi arī Seulā rada nopietnu smogu. Kopumā Seula radīja ļoti industriālas, attīstītas un pilsētas ar augstu dzīves līmeni un dabas skatiem iespaidu.

Pasauliešu mājas bija Seulas rajonā Itewon, tāpēc seuliešiem 13. oktobrī nebija jādodas tālu, lai baudītu latviešu mūziku, jo koris Pa Saulei ar Latvijas vēstniecību Korejā atbalstu piedalījās Itaewon Global Village Festival – festivālā, kas bija veltīts pasaules tautu kultūrām un virtuvei, kur, rotādamies tautastērpos, priecējām klausītājus ar latviešu tautas dziesmām.

14. oktobrī pasaulieši devās uz Gangnamas rajonu Seulā. Jā, uz to pašu, par kuru slavenā dziesma Gangnam style savā laikā bija absolūts radio hits, un dziesmas mūzikas klipa deja tika izpildīta katrā sevi cienošā ballītē.

Pasākumā Latvija – valsts, kas dzied, ko rīkoja Latvijas vēstniecība Korejā Nacionālajā bērnu un jauniešu bibliotēkā (National Library for Children and Young Adults ), izskanēja ne tikai kora Pa Saulei koncerts, bet bija arī īpaša lekcija par Latviju, ko prezentēja Latvijas vēstniecības Korejā vadītāja vietnieks Oļegs Iļģis. Koris Pa Saulei bibliotēkai dāvanā bija sarūpējis grāmatu The 1001st Blakish-Blue Night, kas ir angliski izdotas fonda Viegli dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju.

Nākamā dienā koris atkal bija ceļa jūtīs un devās uz Busan Choral Festival & Competition norises vietu Busanu – piekrastes kuģniecības megapoli Japāņu jūras krastā. Vairāk nekā 600 km garais pārbrauciens aizņēma, apmēram, tikai divas stundas – patiesi, korejiešu ātrvilcieni, kas traucas ar lielāku ātrumu nekā lidmašīnas pie pacelšanās, atkal bija viens no pirmreizīgiem piedzīvojumiem.

Busanā dzīvojām tās nedaudz nomaļākajā Haeundae rajonā, varbūt tāpēc bija mazāk cilvēku apkārt, bet toties viesnīca bija milzīgā debesskrāpī ar neaizmirstamiem skatiem un jūru bezmaz rokas stiepiena attālumā.

Pirms lielajām konkursa dienām korim bija jādodas uz koru festivālu Degu (Daegu) pilsētā, kas atkal bija jauna pieredze, jo tikām lutināti ar vietējo mājas virtuvi un vizuāli neaizmirstamā Bulguksa tempļa apmeklējumu. Dienas noslēgumā piedalījāmies koru festivāla koncertā, priecējot klausītājus ar latviešu tautasdziesmām. Šī noteikti koristiem bija laba pieredze pirms konkursa, jo koncertzāle, kurā koris uzstājās, ir būtiski lielāka, kā tās, kurās esam pieraduši uzstāties tepat Latvijā.

Konkursa dienas tika sagaidītas īpašā noskaņā. Tā kā pasauliešiem viesnīcā nebija iespēju pirms konkursa mēģinājumam, tad vakarā pirms konkursa diriģents Jānis Ozols ierosināja visiem satikties pludmalē, jūras krastā, kur saulrietā tika izdziedātas un pārrunātas konkursa programmu pēdējās lietas. Domāju, ka tas iedeva korim īpašo sajūtu nākamas dienas klasiskās programmas kārtai, jo šo programmu arī iesākām ar jūras tēmu – Riharda un Sondras Zaļupes skaņdarbu Sauciens vējā.

18. oktobra rīta konkurss sākās agri – gandrīz ar pirmajiem saules stariem pasaulieši jau bija pacēlušies tuvāk saulei un viesnīcas augstākajā stāvā cītīgi vingroja un veica elpināšanas vingrojumus.

Pats konkurss notika Busan Cinema Center – arhitektoniski futūristiskā ēkā.

Lai gan satraukums bija, tomēr koris bija noskaņots uz sacensību – jau Degu festivālā bijām redzējuši mūsu kaimiņu Polijas Chamber Choir of the Feliks Nowowiejski Academy of Music mūzikas akadēmijas kamerkori, tāpēc zinājām, ka nu tagad ir tās 15 minūtes, kurās jāparāda ieguldītā darba labākais sniegums – gan William Byrd Sing Joyfully, gan Ē. Ešenvalda Rasā, gan J. Karlsona Rotaļā. Domāju, ka visiem pēc pirmās kārtas bija labi padarīta darba sajūta; emocijas virmoja gaisā. Tā kā zinājām, ka konkursa finālisti tiks paziņoti 19. oktobra vēlu vakarā pirms Grand Prix izcīņas, tad zinājām, ka šis emocijas pagaidām jānoliek plauktiņā un jāgatavojas nākamās dienas tautas mūzikas kārtai, jo zīle pagaidām bija vēl kokā.

19. oktobra agrais rīts bija nemainīgs – pasaulieši atkal bija tuvāk saulei, ritmiski vingrojot un elpojot, darbinot visus sejas muskuļus. Jau Dziesmu svētkos, uzvelkot tautastērpu, šķiet, ka meitām muguras un bizes ir taisnākas, un vīriem stājas cēlākas. Arī konkursā šķiet, ka tautastērps iedeva to īpašo noskaņu, latviešu kopības un saknes sajūtu – lepni paceltām galvām tautas mūzikas kārtā startējām kā septītie – māņticība vai arī ne, bet šis skaitlis jau no Dziesmu svētku kariem mums ir laimīgs. Jāņa Ozola aranžētā Deviņi dēli, Bruno Skultes Tumša nakte, zaļa zāle un Andra Sējāna aranžētā Es nenācu šai vietā bija tā programma, kas lika žūrijai novērsties no notīm, smaidot skatīties mūsu priekšnesumu un žūrijas komisijas priekšsēdētājam Antonam Arm­strongam garšīgi smieties balsī.

Tautas dziesma ir latviešu spēks, un tā mums par ļoti lielu prieku deva iespēju būt vienam no 4 koriem (kopumā no 50), kas lielajā finālā cīnījās par Grand Prix balvu. Pēc kora Pa Saulei fināla priekšnesuma, kur katrs korists dziedāja ar milzīgu dzīvesprieku, atdodot no sevis visu, zālē bija skaļas stāvovācijas.

Apbalvošanas ceremonijā bijām gandarīti – par sniegumu klasiskās mūzikas programmā ieguvām 2. vietu un Sudraba balvu, vien piekāpjoties Polijas mūzikas akadēmijas kamerkorim. Par sniegumu tautas mūzikas kategorijā, kurā šoreiz bija vislielākā konkurence, – 1. vieta un Zelta balva.

Vēl ilgi tās dienas vakarā nevarēja rimties dziedātprieks; konkursu noslēdzām, Busanas jūras promenādē dziedot Gaismas pili un šaujot gaisā mazo svētku salūtu. Tas arī bija kora Pa Saulei pēdējais vakars kopā Dienvidkorejā ­– daļa koristu devās tālāk apskatīt dabasskatiem elpu aizraujošo Jeju salu, daļa kora devās uz Seulu, lai atgrieztos mājās.

Tai kora daļai, kas ātrāk atgriezās mājās, bija uzaicinājums un gods paviesoties uz Latvijas zemes pašā Seulā – Latvijas vēstniecībā Korejā, kur mūs laipni uzņēma vēstnieks Pēteris Vaivars un vēstnieka vietnieks Oļegs Iļģis. Vēstnieks iepazīstināja mūs ar Korejas-Latvijas attiecībām gan politikas, gan ekonomikas, gan tirdzniecības un tūrisma jautājumos, no kā varēja secināt, ka Korejai par Latviju un otrādi – interese ir liela. Un kas zina – varbūt jau drīz starp abām valstīm lidos čārterreisi. Atvadoties vēstniecības darbiniekiem veiksmīgam turpmākajam darbam veltījām spēka dziesmu Krauklīt's sēž ozolā.

Nu jau ir pagājis mēnesis no lielā piedzīvojuma, viss koris laimīgi atgriezies mājās, un atkal gatavojamies jauniem izaicinājumiem – lielkoncertam ar Liepājas simfonisko orķestri un Mesa gada nogalē un nākamajās Lieldienās turpināsim sadarbību ar pūtēju orķestri Rīga. Dziesmai vienmēr ir roku rokā ar mums.

Evija Martukāne-Laganovska
Laikrakstam „Latvietis“