Svinības, svinības...

Novembra mēnesis pienāca un pagāja, un mēs devām pienācīgu godu mūsu varoņu un valsts svinību dienās. Tad pienāca Ziemassvētki, kam sekoja Jaunais gads. Arī tur nevarēja iztikt bez svinēšanas.

Nudien, tās svinības un svinēšanas iedzīs mani kapā. Nosvinējies tā, ka melni riņķi ap acīm, un vēders negrib vairs ar mani runāt. Ne jau ka mums kādas lielas runāšanas būtu bijušas arī normālos laikos, bet vismaz labrīt viens otram pateicām.

Nav nemaz tik interesanti sēdēt vienam zem krūma dienu pēc dienas un runāt uz putniem, kas tev neatbild. Čivina un brēkā bez apstājas, bet tādā valodā, ko saprot tikai paši. Viņi droši vien domā, ka viņiem nav nekā kopēja ar tādiem Eiropas emigrantiem, kas iebrukuši viņu pasaulē un taisa nepiedienīgus trokšņus, kas nav ne tuvu tiem melodiskiem triļļem, kas ikdienā skan viņu apkārtnē. Ko katrs uzskata par melodiskiem, protams, ir privāta lieta. Es gan esmu mēģinājis apskaidrot viņus, kuri trokšņi man pieņemami, kuri nē, bet tiem gaisa grābekļiem neko neiestāstīsi. Tiem pašiem sava galva.

Kad tā labi to lietu pārdomā, mums taču katram ir sava galva, savas smadzenes; tātad, katram sava domāšana. Un ja putns grib sēdēt uz jumta šķores un vīterot, tad man tur nav nekas sakāms. Ja gribu, es varu sēdēt uz sava sola un vīterot savā valodā.

Tā lieta nu ir noskaidrota, un uzreiz palika vieglāk ap sirdi. Kādā sakarībā es no svinēšanas nonācu pie putnu plivināšanās, to nevaru uzreiz tik viegli paskaidrot. Tādas lietas ir kārtīgi jāpārdomā, bet tā kā mans šīsdienas domāšanas laiks jau ir izmantots un iztērēts, tad šī lieta jāatstāj uz rītdienu vai pat vēl vēlāku laiku. Tie putni jau nekur neaizbēgs. Tepat vien plivināsies un bļaustīsies.

Vienīgā nelaime, ka par tiem mūdžiem runājot, man aizmirsies, kas bija uz šīsdienas pārdomu listes. Noteikti kaut kas svarīgs, jo par nesvarīgām lietām es vispār nedomāju, bet izskatās, ka ne tik svarīgs, lai atcerētos. Baigi muduļi! Ko lai tagad iesāk? Visprātīgākais laikam būs pagaidīt, kamēr lielais karstums, kas pašreiz valda ārā, pāriet, un tad iziet ārā un apsēsties uz sola. Tad pavisam cita domāšana.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“