Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Juris Cālītis jau Pertā

Stāsta par latviešiem

Laikraksts Latvietis Nr. 523, 2018. g. 9. nov.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Kukuls, LAAJ vicepriekšsēdis Jānis Vucēns, ev. lut. Pertas draudzes priekšniece Ieva Vlahova, Latvijas goda konsuls Pertā Jānis Purvinskis, Sandra Cālīte, Juris Cālītis 2018. g. 4. nov. Pertā. FOTO Jānis Purvinskis.

Novembris ir latviešu Valsts Svētku mēnesis. Agrāk vai vēlāk par tiem jāsāk domāt un kārtot, lai godam atzīmējam mūsu valsts dzimšanas dienu. Šogad no LAAJ saņēmām ziņu, ka no Latvijas šī gada Valsts svētku runātājs Austrālijas latviešu centros būs Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis. Par tādu Juri Cālīti nebiju neko dzirdējis un to, ka viņš ir teoloģijas fakultātes docents, vēl mazāk. Vai tad nu mums stāstīs par teoloģiju un reliģiskiem principiem? Tēma gan būšot Latvietis Pasaulē. Viesis savu Austrālijas turnīru sākšot tieši ar Pertas latviešu apciemojumu.

Mēs Pertā jau sen esam nolēmuši, ka Latvijas proklamēšanas dienas atceri mēs vienmēr svinam tieši 18. novembrī, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā tā iekrīt. Ar to tad esam arī pieraduši pie tā, ka Austrālijas latviešu Centros aicinātais viesu runātājs nekad tieši 18. novembrī Pertā nevar būt, bet vienmēr pirms vai pēc šīs svarīgā datuma. Tātad Valsts svētkus svinam divas reizes: vienu reizi ar viesu svētku runātāja devumu un otru reizi – 18. novembrī.

Juris Cālīša kungs ar kundzi Sandru Cālīti bija jau ieradušies kādu dienu agrāk, un par viņiem gādāja mūsu LAAJ vicepriekšsēdis Rietumaustrālijā Jānis Vucēns ar kundzi. Tā nu svētdienas, 4. novembra, pēcpusdienā LAAJ vicepriekšsēdis abus viesus arī laikus nogādāja Latviešu Centrā un nodeva Latvijas goda konsula Jāņa Purvinska ziņā viņus iepazīstināt ar Pertas latviešiem. Mēs sākumā stāvējām pagalmā zem mūsu Centra ozola, jo laiks šodien bija tiešām padevies, tieši kā mūsu viesiem būtu bijis pasūtīts: silta saulīte spīdēja, ne mākonīša debesīs, un pat lēna vēsmiņa šad tad sakustināja mūsu ozola zarus. Saprotams, ka vispirms mēs palielījāmies ar savu lepno, skaisto, vareno pagalma ozolu, kura zīlīti iestādīja mūsu pašu skolas bērni un kuri paši nu jau kopā ar ozolu ir izauguši tikpat vareni, kā viņu stādītais ozols. Centru jau Jānis esot visu izrādījis, tad es vēl aizvedu un parādīju savu goda konsulāta kabinetu un tad gājām Daugavas Vanagu kluba telpās, kur jau mudžēja mūsu pašu saradušies ļaudis. Kamēr mūsu vicepriekšsēdis vēl nokārtoja kādus vajadzīgos kārtības sīkumus, tad bijām gatavi mūsu ciemiņa devumam.

Pēc Vucēnu Jāņa mūsu ciemiņa īsas iepazīstināšanas ar mūsu saradušies viesiem, Juris Cālītis mums stāstīja savus uzskatus par Latvijas Simtgadi, par latvieti un par latvieti pasaules tālēs jau šodien. Jau no paša sākuma Cālīša kungs mums uzsvēra, ka tādai Latvijas Simtgadei nevajadzēja vispār notikt, tā taču nevarēja notikt, jo tie apstākļi, caur kuriem Latvijas valsts un latviešu tauta ir gājusi, lai šo Simtgadi sasniegtu, tādu notikumu nepieļauj. Tas vien jau ir brīnums. Ko tad tā mazā zemnieku tautiņa starp lielajām, varenajām kaimiņu tautām, kuras pašas brīnās, ja sasniedz savu Simtgadi. Nu un mēs, zemnieciņi, kuri gadu simteņus kalpojuši svešiem kungiem, kur tad mums vispār tāda doma var pat ienākt prātā? Brīnums? Ā, bet izglītība, gudrība dod nākotni.

Nu kas tad par latvieti? Kas viņš tāds ir? Kas ir viņa dzinējs, kurš dod viņam spēku, izturību, cīņas sparu? Cālīša kungs apskata latviešu partizānu un viņa drosmi, ticību uzvarai, jo tur ir taisnība? Vai tādēļ ir uzvara redzama? Vai tas ir tas tautas sīkstums un ticība cīnīties? Viņš to apskata ar Brigaderes vārdiem: Dievs, daba, darbs. Tas ir tā neredzamā vara, kura dod latvietim ticību taisnības uzvarai, un Dieviņš viņam rādīs pareizo ceļu? Latvietis pats ir dabā un ar dabu. Viņš dzīvo no dabas, un daba viņu lolo un audzina. Darbs ir latvieša tikums. Bez darba nav nākotnes. Darbs dod spēku, izturību nākotni. Dziļi mūsu dziļumos ir latviešu vienotība. Kaut mums ir daudzas politiskās partijas, daudz dažādas organizācijas, bet dziļi sirds dziļumos mēs esam latvieši un esam vienoti. Mūs vieno mūsu kopējā vēsture, mūsu tautas kopējās ciešanas, klaušu laiku gadi un cīņas mūsu brīvībai.

Latvietis ir izkaisīts lielajā, plašajā pasaulē, bet tomēr viņš ir latvietis. Ne tā mazā zemes saujiņa mūs satur, bet tas tautas neredzamais spēks (dziesma?), ticība taisnības uzvarai, mums tas pienākas. Tāpēc tas ir mūsu. Viņš mācās no lielajām valstīm, uzņem zināšanas un atnes tās savā zemē, savai tautai.

Tas ir, ko es guvu no Jura Cālīša 18. novembra runas latviešiem Pertā. Paldies par jo stipro, jo uzbudinošo runu!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com