Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Atnākt līdz šodienai“

Burtnieku rudens literatūras sarīkojums – „Burulis“ Latvijas simtagades zīmē

Laikraksts Latvietis Nr. 523, 2018. g. 9. nov.
Anita Jansone-Zirnīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ozolu aleja, kas ved uz Burtnieku Kultūras centru. FOTO Teiksma Puriņa.

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Teiksma Puriņa.

Ozolu aleja, kas ved uz Burtnieku Kultūras centru, šoruden īpaši krāšņa savā majestātiskumā. Ozols izsenis bijis mūsu tautas spēka simbols. Dodoties uz sarīkojumu, gan klausītāji, gan vēstītāji tiek noskaņoti piedomāt par Latvijas ainavas īpašo vietu mūsu sirdīs, par mūsu zemi kā visskaistāko pasaulē, par valsti, kas izlolota daudzās paaudzēs.

Jubilejas gada tēma – Atnākt līdz šodienai.

Kārina Pētersone, runājot par Latvijas valstiskuma sākotni un attīstību, uzsvēra to demokrātisko ceļu, ko esam gājuši. Latvieši savu valsti nodibinājuši un atjaunojuši parlamentārā ceļā, bez atriebības vai izrēķināšanās. Ar lielu pašcieņu, gudri un inteliģenti. Visos laikos, gan veidojot priekšnosacījumus valstiskumam jaunlatviešu periodā, gan sarežģītajā valsts veidošanas un pēc tam atjaunošanas posmā 20. gadsimtā liela nozīme bijusi sava laika izglītotākajiem, aktīvākajiem un uzņēmīgākajiem cilvēkiem.

Domājot par valsts simtgadi, tai pat laikā esam šeit šobrīd. Atnākuši līdz šodienai. Rudens naktīs paceļam acis uz debesīm. Un tad atmiņā ieskanas: „...Straumēnu ļaudis iznāca ārā, un tos padarīja priecīgus zvaigžņu atgriešanās, pēc kurām viņi mēroja laika mūžīgo tecēšanu. Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bij iestādījis, lai neziņā nenomaldītos putni un cilvēku gari.“ Sarīkojuma klausītāji bez šaubīšanās, līdz ar pirmo teikumu, protams, pazīst Edvarda Virzas rakstīto. Ir skaisti mūsu tik būtisko svētku tuvumā uzklausīt un baudīt rakstnieka, latviskās dvēseles izteicēja, darba un domu turpinātājas trijās paaudzēs. Anna Žīgure, Diāna Jance un Elīze Jance ne vien rada un veido katra savu pasauli, bet arī ikdienā rūpējas par Billītēm, šo Zemgales sētu, un ainavu kurā tapa nemirstīgais teksts.

Mūsu dzimtas 100 gadi – rakstnieces un tulkotājas A. Žīgures stāstījums par aizgājušo laiku, kurš atstājis neizdzēšamas pēdas mūsu gājumā uz savu valsti. Ekrānā mijas fotoattēli ar skaistiem sieviešu tēliem, rūpīgi par savu izskatu piedomājušiem kungiem, bērniem – skaisti sapucētiem, jā, visa tā romantiskā gaisotne atvirmo līdz tagadnes brīdim. Sacītais skan tik mūsdienīgi, lai mēs ieklausītos. Lūk, Stērstu Andrejs: (šķiet pievēršas reizēm nevajadzīgi biklajam šodienas latvietim) „Mācies atzīt savu vērtību, turi to cieņā; neļauj nevienam to nievāt. Pašcieņas trūkums ir paļājama īpašība kā atsevišķām personām, tā viņu lielām kopībām – tautām. Kas savu vertību neapzinās un neciena, tas arī nevarēs ar to lepoties, nedz citi viņu cienīs.“ (Dzimtenes Vēstnesis, 1914.)

Elīze Jance ļauj klausītājiem atelpas brīdi no informācijas blīvuma. Klavieru taustiņu ņirba zem jaunietes pirkstu pieskārieniem aiznes mūs sajūtu pasaulē, lai atkal varam sekot stāstījumam, nu jau ne par tik senu pagātni, bet to laiku, ko daudzi no mums paši piedzīvojuši. Arī burtnieciešu atmiņās un dvēselēs pagājušā gadu simta astiņdesmito gadu beigu notikumi atstājuši neizgaistošas pēdas.

1988. gads – Diānas Jances stāsts par savu žurnālistes gaitu sākumu un arī Atmodas laika spožo uzplaiksnījumu, ticību brīnumam, jaunības jūsmu, goddevību brīvības cīnītājiem. „...Un tauta ceļas noliecot galvas, lai godinātu tos, kuri vairs nekad nepiecelsies.. Mostas jaunai dzīvei - trešo reizi šajā gadsimtā.“ Tās ir dažas rindas no tobrīd pavisam jauniņās rakstītājas sacītā. Šobrīd aprakstītajos laika biedru portretējumos, ieskatoties sastapto cilvēku acīs sāpīgi ieskanas izdzīvošanas drāma, ironija mijas ar smaguma sajūtu. Valodas plūdums veido noapaļotus stāstus, kas spoguļo šīsdienas reālijas.

Virdžīnijas Lejiņas filma Laiks atkal mosties, kuras fragmentus ar režisores komentāriem uzmanīgi vērojām sarīkojuma otrajā daļā, ir stāsts par pirmo atmodu, par jaunlatviešu kustību. Mūsdienu vēsturnieki filmā runā par to dinamisko vēstures posmu, kad mūsu valsts vēl nerādījās pat drosmīgākajos sapņos. Paralēli analītiskajam vēsturnieku skatījumam, mūsdienu jaunieši lasa dzeju, savijot vēsturi, liriku un emocijas grodā vijumā.

Rakstnieks Jānis Lejiņš lasīja tekstus no savas topošās grāmatas Straupes pilskungi.

Ikrudens Pētera Zirnīša piemiņai veltītais sarīkojums – šogad jau piedspadsmito reizi – ritēja rimti un nesteidzīgi ar patiesu iedziļināšanos vēstītāju sacītajā un rādītajā. Klausītāju pulks mūsu sarīkojumiem lēnām, bet neatlaidīgi pieaug ik gadu. Patstāvīgie apmeklētāji allaž atgriežas, pievienojas jauni. Šajā reizē bija atbraukuši arī vairāki iepriekšējo gadu runātāji. Tā laba zīme, tātad interesanti un vērtīgi, ne jau tāpat vien tas gaisa gabals no Rīgas braucams... Vēl pašā nobeigumā citkārtējais vēstītājs, mācītājs Guntis Kalme, sacīja dažus iedvesmojošus vārdus par latviešu nāciju, par mūsu uzvarošu gājienu cauri laiku laikiem un ticību tautas gara spēkam.

Mums atlika arī laiks, lai varētu pie vīna glāzes pārrunāt savus vakara iespaidus un vērtējumus.

Tā, man par lielu prieku, kāda klausītāja sarīkojuma nobeigumā sacīja, ka nesenais vēlēšanu mutulis viņu ir tā nogurdinājis un iztukšojis, ka zudis jebkāds optimisms, bet šis sarīkojums devis iespēju atgūties no smaguma, atgūt līdzsvaru un ticību Latvijas nākotnei.

Jā, paliek lepnuma sajūta par mūsu kopīgo gaitu līdz šodienai un cerība uz atnākošo laiku. Lai mums visiem skaisti valsts 100 dzimšanas dienas svētki!

Anita Jansone-Zirnīte,
Burtniekos
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com