Nezaudēt valsti informatīvajā karā

Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu, taču ir tikai 196 valstis, tātad – tikai mazākumam ir sava valsts. Mēs, latvieši, esam starp tiem, kuriem tā ir! Mēs gan to nez kāpēc sākam uztvert kā pašsaprotamu, taču pašreizējie izaicinājumi Latvijai kā nacionālai valstij ir ļoti nopietni. Ja tos neņemam vērā, tad kādu dienu varam piedzīvot Krimas vai Donbasa scenāriju.

Patlaban, jaunā civilizācijas attīstības posmā, arī kari notiek citādi. 1940. gadā mūsu valsti sagrāva ar pēkšņu, ātru un milzu politisku spiedienu un militāriem draudiem, tūlīt to okupējot un anektējot, pēc tam pakļaujot un piepildot mūsu telpu ar antivērtībām. Savukārt jaunās paaudzes jeb hibrīdkarš ir lēni lienoša okupācija, pakāpeniski, nemanot pieradinot auditoriju, ar dažādiem ieganstiem un aizbildinājumiem iefiltrējot antivērtības un izspiežot mūsējās. Tad Latvijas politiska un militāra pakļaušana ir tikai polittehnoloģijas jautājums.

Karošanas veids ir mainījies no parastā uz hibrīdkaru. Tas ir uzbrukums visai sabiedrībai svarīgām jomām vienlaikus, lai to sagrautu, galveno uzmanību pievēršot pretinieka pretošanās gribas iznīcināšanai. Tomēr kara būtība – vērtību cīņa karojošo pušu starpā – nav mainījusies.

Kaujas vairs netiek izcīnītas ielās

Anderss Rasmusens, bijušais NATO ģenerālsekretārs, sacīja: „Notiekošais konflikts starp Krieviju un Rietumiem, kas centrējas uz krīzi Ukrainā, savā būtībā ir vērtību sadursme.“

Krievijas hibrīdkarš ir ļoti piemērots, lai iznīcinātu valsti, pirms tā sapratusi, ka karš vispār ir sācies. Galvenais kaujaslauks šajā karā ir cilvēku prāts, tāpēc hibrīdkarā valda informācijas un psiholoģiskā cīņa, lai ne tikai grautu pretinieka karaspēka morāli, bet galvenokārt, lai iznīcinātu pašas sabiedrības pretestības spējas. Šajā karā kaujas tiek izcīnītas ne vairs ielās, bet jau TV studijās un cilvēku sirdīs.

Krievijas informatīvā kara mērķis ir izraisīt auditorijas neapmierinātību un neuzticību Rietumiem, lai apdraudētu Rietumu pozīcijas internetā un plašsaziņas līdzekļos, kā arī lai samazinātu sabiedrības uzticību jebkādām Rietumu institūcijām – finanšu, tiesu, valsts pārvaldes.

Mērķtiecīgi tiek grauts mūsu valsts un sabiedrības pretestības gars kā griba sargāt savu nācijas vērtībtelpu. To panāk ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, radot caurkritušas valsts tēlu, akcentējot un/vai pārspīlējot mūsu sabiedrības trūkumus – korupciju, nepietiekami augsto dzīves līmeni, ekonomisko un sociālo atpalicību utt. Šāda attieksme tiek producēta, lai grautu sabiedrības uzticību valsts pārvaldei, liekot šaubīties, vai Latvijas valsti vispār ir vērts sargāt.

Tam labi der visu veidu mūsu nacionālo vērtību diskreditācija, izņirgāšana un latviešu kā Latvijas valstsnācijas identitātes pazemošana. Iedarbīgs līdzeklis ir pašiznīcinošas demokrātijas taktikas kultivēšana – ar demokrātiskiem līdzekļiem iznīcināt pašu demokrātiju.

Līdztekus tiek veidoti sociālpolitiski mīti par cilvēktiesību neievērošanu, fašisma atdzimšanu un tamlīdzīgi. No otras puses – tiek veicināta sociālpolitiska tuvredzība un infantilisms, sociālā apātija, vienaldzība, individuālisms un egoisms, latents, neapzināts pacifisms, jo tas viss rada pasivitāti, kas ir labvēlīga vide manipulācijām. Lieti der arī vērtībinertums un nihilisms. Vērtību nonivelēšana un sajaukšana panāk kara miglas efektu, ļaujot apmulsināt un atņemt politisku orientāciju svarīgos lēmumu pieņemšanas brīžos.

Viena no būtiskajām hibrīdkara daļām ir kultūrkarš, kurā agresorvalsts mērķtiecīgi izmanto savas kultūras apzinātu ietekmi un izplatību, lai aizņemtu mērķa valsts kultūrtelpu un ar to veicinātu savu vērtību ekspansiju. Patlaban uz to jānorāda īpaši, jo kultūra bieži, īpaši inteliģencē, nepamatoti tiek uzskatīta par militāri neitrālu cilvēku darbības jomu (līdzīgi kā sports).

Ko šajā situācijā darīt mums, Latvijas patriotiem?

Vispirms uzdosim sev būtisku jautājumu: kāds ir Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis? Ne jau tādēļ vien, lai risinātu svarīgus vietējos saimnieciskos jautājumus. Satversmes ievadā teikts: „Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.“

Kuras ir tās vērtības, kas veido mūsu valstiskās esības pamatu?

Latvijas valstsnācija, proti, mēs paši – latvieši. Nevis tāpēc, ka mēs būtu ar kaut ko pārāki par citām tautām, bet tāpēc, ka tikai mēs esam Dieva, iepriekšējo, nākamo paaudžu un savas sirdsapziņas priekšā atbildīgi par Latvijas valsts likteni. Tieši tāpat kā citas nācijas ir atbildīgas par savām valstīm.

Latvijas zeme, kas veido mūsu teritoriālo kopību. Tā ir mūsu Tēvzeme, jo ir piesātināta ar mūsu vērtībām. Tā ir iepriekšējo paaudžu kopta un uzticēta mantojumā nākamajām. Tā ir arī iepriekšējo paaudžu sargāta – viņi par to atdevuši savu dzīvību un tajā ir apglabāti. Tagad Latvijas teritorijai klāt nākusi vēl arī tās vērtībtelpa virtuālajā un informatīvajā izpausmē. Latviešu kultūra, kas ir mūsu tautas gara pašizteiksme materiālās, sociālās, attiecību, garīgās u.c. vērtībās. Suverenitāte, politiskās pašnoteikšanās patiesā griba.

Mūsu vēsture, kas īstenojas mūsu katra līdzdaļā nācijas liktenī. Ir svarīgi, kur nācijai būtiskos brīžos esam bijuši un ko darījuši. Ne mazāk svarīga ir vienota izpratne par to, kas un kāpēc ir noticis mūsu vēsturē. Mūsu nācijas cīņas gars, kas ir attīstījies un veidojies mūsu militārajās un nemilitārajās cīņās. Mums, latviešiem, nevajag kaunēties, bet lepoties, ka mīlam savu Dzimteni, ka esam tās patrioti! Patriotisms taču ir veselīga piederības apziņa savai nācijai. Ja kādam tās nav, tas nozīmē morālu trūkumu (labojamu!), tieši tāpat, ja kādam nebūtu personiskās pašcieņas. Mūsu pirmais iekšlietu ministrs Miķelis Valters sacīja: „Latviešu patriotisms ir jāsaprot kā valsts patriotisms. Tikai par šāda patriotisma vērtību ir vispār vērts runāt un to par patriotismu saukt.“

Par savu valsti aizvien ir jāiestājas. Arī tagadējo nacionālo piederību nivelējošā globālisma ideju ietekmē. Režisors Alvis Hermanis par to zīmīgi saka: „Latvieši ir stipri aizrāvušies ar politkorektumu, ar visu veidu citdomājošo saprašanu. Mēs jau redzam, pie kā Eiropā ir novedis politkorektums. Ir lietas, kas ir jāapstādina pašā saknē.“

Par savu valsti ir jācīnās – vispirms jau pilsoniskajā cīņā, iekšējā demokrātiskajā frontē, lai mūsu vērtības patiešām arī tiktu īstenotas dzīvē. Atcerēsimies, ka šodienas hibrīdkara apstākļos galvenā ir nācijas valstsgriba, tās spēja pretoties iekšējiem un ārējiem postošiem spēkiem, atklātiem un slēptiem. Leposimies, ka mums, latviešiem, ir sava valsts!

Daži kontroljautājumi

Nobeigumā daži kontroljautājumi katram pašam sev, lai konstatētu savu faktisko patriotisma līmeni:

Vai es (vai mani bērni) aktīvi piedalos Jaunsardzē, Zemessardzē, vai, ja vecuma, slimības un citu iemeslu dēļ to nespēju, es atbalstu kādu no viņiem?

Cik daudz no sava brīvā laika ziedoju Latvijas valstiskuma stiprināšanai? Ko konkrēti šodien esmu nesavtīgu izdarījis, lai es un mani bērni varētu rīt pamosties joprojām brīvā Latvijā?

Cik lielā mērā es esmu faktiski spējis, varējis, gribējis ietekmēt savu mikrovidi – ģimeni, kolēģus, sava dzīvokļa, savas darbavietas patriotisku vai vismaz nacionālu noformējumu.

Gaidāmo vēlēšanu kontekstā divi ieteikumi Latvijas patriotam:

Ja nevari izšķirties, par ko balsot, tad atdod savu balsi kādai no lielajām latviešu partijām, kas sasniedz piecu procentu robežu. Pretējā gadījumā tava balss ir ne tikai iztērēta, bet kopējā vēlēšanu cīņā esi veicinājis savu pretinieku, kurš politiski ir daudz saliedētāks.

Vislabāk ir balsot par to latviešu lielo partiju, kas jau ilgstoši ir aizstāvējusi latviešu valstiskās un nacionālās vērtības.

Guntis Kalme
Laikrakstam „Latvietis“