Veterinārijas attīstība Latvija un Austrālijā

Andrejs Medenis pēc akadēmiskās runas sniegšanas.

2017. gada 30. septembrī Sidnejas Latviešu nama Mārtiņa Siliņa zālē notika studenšu korporāciju kopas un korporāciju kopas Sidnejā rīkotais Latvijas Universitātes dibināšanas atceres akts. Akadēmisko runu „Veterinārmedicīnas attīstība pēdējā gadsimtā“ sniedza Andrejs Medenis (latvus), pats būdams veterinārārsts ar praksi JDV Dienvidkrasta rajona Dzeringongā (Red.: LL479; http://www.laikraksts.com/raksti/7545). Piedāvājam lasītājiem Andreja Medeņa runu.

Pagājušā gadā mani aicināja, lai sniegtu referātu, un es pieņēmu to, jo grūtības atteikties no uzaicinājumiem, es nemāku pateikt nē un par ātri piekrītu visam kam! Tagad es brīdināšu, ka es neesmu ne speciālists, ne akadēmiķis un neesmu bijis sevišķi izcils kā praktizējošs veterinārārsts.

Mans tēvs pabeidza studijas Latvijā vācu okupācijas laikā, 1943. gadā rudenī. Tēvs uzsāka praksi Džeringongā, Austrālijā 1953. gadā. Es sāku strādāt pie viņa 1980. gadā un pārņēmu tēva praksi 2005. gadā, kad viņš beidza strādāt. Šajā laikā daudz ir mainījis, daudz ir attīstījies, un cilvēku griba pēc ātra rezultāta ir pieaugusi līdz ar laiku, it sevišķi ar interneta lietošanu.

Nolēmu pastāstīt fragmentus no veterinārmedicīnas vēstures gan vispārīgi, gan Latvijā, gan Sidnejā un vēlos arī pieminēt, kā attīstījās mūsu prakse uz vietas. Starp daudzām citām esmu izmantojis dažas atsauces, ieskaitot Latvijas Veterinārmedicīnas Fakultātes interneta lapu.

Ir zināms, ka jau ap 9000 gada pr. Kr. Vidusāzijas zemēs kazu gani jau kaut cik spēja ārstēt savus suņus un citus dzīvniekus. No 4000 līdz 3000 g. pr. Kr. ēģiptieši jau bija attīstījuši medicīniskas spējas. Mēs redzam no vēstures un hieroglifiem, ka viņi lietoja zāles, lai ārstētu un veicinātu labu veselību saviem mājdzīvniekiem.

Apmēram, 1000 pr. Kr. ir atrasts pirmais zīmējums ar akupunktūras punktiem uz ziloņa Šrilankā. Ir zināms, ka vismaz 3000 gadus tradicionālā ķīniešu medicīna tika lietota, ārstējot dzīvniekus. Galvenais uzsvars bija uz zirgiem, jo viņi bija nepieciešami militārām vajadzībām. Visagrākais veterinārmedicīnas teksts ķīniešu valodā atrodams no 1384. gada.

Romieši, grieķi, babilonieši, indieši, arābi un ebreji arī lietoja medicīnu dzīvniekiem.

Eiropā veterinārijā galvenais uzsvars bija uz zirgiem, jo ekonomiski viņi bija ļoti svarīgi un arī īpaši svarīgi armijām. Nez cik tūkstoši bija nepieciešami kavalērijai un artilērijai, pat vēl Pirmajā pasaules karā? Viduslaikos kalēji bija aizņemti ne tikai ar zirgu pakaviem, bet arī bija ļoti aizņemti kā galvenie zirgu un lopu ārsti.

Pirmās potes lopiem tika pielietotas 1712. g., lai iznīcinātu lopu mēri Eiropā.

Pirmā veterinārmedicīnas skola tika dibināta Lionā (Lyonā), Francijā, 1761. gadā. Tur tad, varētu teikt, ka oficiāli sākās veterinārmedicīnas profesija. Galvenais uzsvars bija uz dzīvnieku anatomiju un uz aitu, zirgu un govju slimībām, sevišķi cenšoties apkarot lopu mēra nāves gadījumus Francijā.

Nākamos desmit gados veterinārmedicīnas skolas tika iekārtotas un nodibinātas Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. 1791. g. Londonā tika nodibināta veterināru koledža, kur attīstījās veterināru zinātne profesionālā līmenī, speciāli veltīta dzīvnieku medicīnai. Atkal zirgu medicīna bija galvenā nozare, bet tika ieskaitītas govis un citi lopi; visbeidzot arī suņi un citi dzīvnieki.

1848. g. Igaunijā, Tartu nodibināja veterinārijas institūtu, kur arī latviešu veterinārārsti ieguva savu izglītība senākos gados.

Veterinārmedicīnas vēsture Latvijā

1862. gadā nodibināja Rīgas Politehnikumu, kurā uzņēma pirmos klausītājus Sagatavošanas nodaļā. Veterinārmedicīnas vēsture Latvijā ir saistīta ar Lauksaimniecības augstākās izglītības pirmsākumiem. 1919. gada 28. septembrī svinīgi atklāja Latvijas Augstskolu. Tās Lauksaimniecības fakultātē bija divas nodaļas – lauksaimniecības un mežkopības. Vienlaikus durvis pirmo reizi studentiem vēra veterinārmedicīnas fakultāte. Veterinārmedicīnas fakultātes (VMF) vēsturē var izdalīt vairākus periodus, precīzāki, astoņus posmus.

Pirmais posms ir VMF fakultātes dibināšanas un veidošanas pirmie pieci gadi no 1919. g. līdz 1924.-1925. gadam. 1923. gadā Latvijas Augstskolu pārdēvē par Latvijas Universitāti.

Otrais posms ir laiks līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai 1940. gada 17. jūnijā.

Periodā no 1920. gada līdz 1940. gadam VMF studiju programmas bija bāzētas uz programmām no veterinārmedicīnas augstskolām Tartū, Dorpatā, Vīnē, Leipcigā un citur. Latvijas neatkarības laikā galvenie akadēmijas mācību spēki regulāri turpināja un papildināja savas zināšanas citās Eiropas augstskolās.

Trešais posms ir Padomju okupācijas laiks no 1940. gada līdz vācu armijas ienākšanai Rīgā 1941. gada 1. jūlijā.

Ceturtais posms ir vācu okupācijas laiks līdz padomju armijas ienākšanai Rīgā, 1944. gada 13. oktobrī. 1941. gada jūnijā sākās vācu armijas invāzija. Sarkanā armija bēga atpakaļ uz Krieviju. Latvijas Universitāte atkal atvēra durvis. Mans tēvs Artis pabeidza studijas 1943. gada rudenī, iegūstot veterinārmedicīnas doktora grādu. Arta pirmā darba vieta bija Varakļānos. 1944. g. 1. jūnijā piedzimst dēls Pēteris, un jau pēc dažām nedēļām bija jābēg no Sarkanās armijas, kas atkal iebruka Latvijā.

1944. gadā VMF tika iekļaut Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.

1944. gada jūlijā nodeg Jelgavas pils, un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija beidz pastāvēt. To atjauno Rīgā kā Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju ar piecām fakultātēm; līdzās lauksaimniecības un mežsaimniecības fakultātei durvis ver veterinārmedicīnas fakultāte, kas augstskolai pievienota no Latvijas Universitātes, un jaundibinātās – Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāte, kā arī Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultāte.

Piektais posms ilga no 1944. gada 13. oktobra līdz 1964. gada 30. augustam, kad fakultāte atradās Rīgā. 1956. gada 29. oktobrī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padome pieņem lēmumu Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju pārcelt uz Jelgavu.

Sestais posms sākās 1964. gada 1. septembrī, kad VM Fakultāte tika pārcelta uz Jelgavu, līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 1991. gada 4. maijā (21. augustā).

Kad 1964. gadā klīnika pārcēlās uz Jelgavu, tur tika izveidotas struktūrvienības, kas specializējās konkrētās nozarēs: iekšķīgajās slimībās, ķirurģijā, dzemdniecībā, mazo dzīvnieku medicīnā, kā arī darbojās laboratorija, vivārijs, aptieka, rentgena un fizioterapijas kabineti u.c. Galvenais uzsvars veterinārārstu sagatavošanā tika likts uz lauksaimniecības dzīvnieku un zirgu ārstniecību.

Padomju okupācijas laikā 1945. g. – 1991. g. Latvija bija izolēta no Eiropas vēstures un kultūras aiz dzelzs aizkara. Tajā laikā visa veterinārmedicīnas studiju programma visā Padomju Savienībā bija centralizēta, un saturs bija stingri norādīts no Maskavas, kas noteica mācāmo priekšmetu skaitu un uzsvērumu.

Es atceros ciemošanos Latvijā tajos gados, kad cilvēku ārstiem bija jāpiepelnās, vadot taksometrus, lai piepelnītu klāt pietiekami daudz naudu savas ģimenes uzturēšanai, jo ārstu algas bija trūcīgas, it sevišķi, ja strādāja valstu uzņēmumos vai augstskolās.

1990. gada jūnijā, kad piedalījos Saules Jostas turnejā Latvijā, pēc mūsu izrādes Jelgavā es satiku veterinārārstu Albertu Auzānu, kas sniedza lekcijas VMF. Nākamā dienā viņš man izrādīja veterinārārstu institūtu. Savā dienasgrāmatā es esmu ierakstījis, ka „...ļoti trūcīgi apstākļi, līdzekļu nav. Parādīja lielas telpas un operācijas telpas un rentgena telpas. Cilvēki gaidīja ar saviem suņiem pie konsultācijas telpas, kur veterinārārste viņus izmeklēja.“

Manas domas tajā laikā bija, ka mūsu klīnika Albion Parkā bija labāk iekārtota ar instrumentiem un diagnostikām nekā Latvijas VMF!

Septītais posms ilga no Latvijas neatkarības atgūšanas līdz fakultātes reorganizācijai 2000. gadā un studiju programmu akreditācijai Latvijā 2001. gada 11. aprīlī un Eiropas Savienības – 2003. gada 23. martā.

1991. g. pēc neatkarības atjaunošanas visi dokumentus, kuri regulēja augstskolas un zinātniskos institūtus, sāka būtībā pārveidot. Diemžēl, kā ar visām Latvijas augstskolām, pārmaiņu process jaunai paaudzei bija ļoti sāpīgs. Pamatā un būtībā bija ļoti mazas algas mācību spēkiem un asistentiem, bija ļoti sarežģīti pieprasījumi, lai iegūtu doktora grādu (liels skaits publikāciju īsā laikā starptautiskajā līmenī), zemas vai trūcīgas stipendijas, maz iespēju iegūt labi atalgotu darbu valsts uzņēmumos, aizsardzībā, pārtikas apgādes uzņēmumos, utt.

Kolektīvo saimniecību likvidēšana 1990. gadu sākumā aktualizēja jautājumu, kā nodrošināt pietiekošu studentu praktisko apmācību. Pēc 1991. gada kritiski samazinājās klīniku pacientu – lauksaimniecības dzīvnieku skaits. Tajā pašā laikā strauji pieauga pieprasījums pēc kompetentiem speciālistiem darbam ar mazajiem dzīvniekiem. Bija jāuzsāk plašāka topošo veterinārārstu sagatavošana arī mazo dzīvnieku (istabas dzīvnieku) ārstniecībā. Bija nepieciešama klīnikas reorganizācija.

2000. gada martā tika mainīta fakultātes struktūra, pārejot no katedrām uz trim institūtiem ar nosaukumiem: Preklīniskais institūts (Red.: Dibināts 2000. gadā, apvienojot Anatomijas un Fizioloģijas katedras. Šāda reorganizācija tika veikta pirms VMF studiju programmu akreditācijas 2001.), Pārtikas un vides higiēnas institūts un Klīniskais institūts.

Astotais posms sākās 2004. gada 1. maijā pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā. 2017. gada februārī es biju Latvijā, lai svinētu Korporācijas Latvia 100 gadu dibināšanas jubileju. Svētku aktā Latvijas Universitātes Lielajā Aulā akadēmiskā runa bija Veterinārmedicīnas augstākā izglītība Latvijā – XXI gs.; izaicinājumi – LLU Veterinārmedicīnas fakultātes profesors, korp! Latvia filistrs Arnis Mugurēvičs, Dr. med. vet. Pēc tam es satiku VMF tagadējo dekānu Dr. med. vet. Ilmāru Dūrīti. Es stāstīju par savu ciemošanos 1990. gados un par apstākļiem tajā laikā. Es atkal apciemoja VMF Jelgavā ar dekāna, Dr. med. vet. Ilmāra Dūrīša uzaicinājumu, jo viņš vēlējās parādīt, cik fakultāte ir mainījies uz labu un tikuši tālu uz priekšu. Šoreiz iespaids bija galīgi pretējs. VMF tagad ir Eiropas līmenī, studentiem ir ierīkotas telpas ar vismodernākajiem mācību līdzekļiem, operācijas telpas, iespējams, bija vismodernākās, diagnostikas un pētniecības laboratorijas bija pirmklasīgas. Kaut es daudz vairs nesaprotu no laboratorijām un zinātniski pētnieciskiem darbiem, kamēr mani vadāja pa visām telpām un laboratorijām, man bija liels un labs iespaids, un biju greizsirdīgs, ka man nebija šādas iespējas, kad es studēju savos studenta gados!

Veterinārmedicīnas fakultāte ir vienīgā fakultāte Latvijā, kas piedāvā studijas, kuras beidzot iegūst kvalifikāciju – veterinārārsts. Absolventiem ir iespējas dibināt privātu veterinārmedicīnas praksi, strādāt jau izveidotās dzīvnieku klīnikās, pārtikas un veterinārās pārvaldes un dienesta institūcijās. Pārtikas higiēnisti var strādāt LR Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā esošajos pārtikas ražošanas, pārtikas izplatīšanas, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, laboratorisko izmeklējumu diagnostikā, kā arī veidot savu karjeru veterinārmedicīnas zinātnē. Fakultātes pārziņā ir trīs institūti un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārā klīnika.

Kvalitatīva veterinārārstu sagatavošana mūsdienās nav iedomājama bez labi aprīkotas, augsti profesionāli strādājošas klīnikas. Ņemot vērā straujos veterinārmedicīnas zinātnes attīstības tempus un samērā ilgo studiju procesu (6 gadi studijas!), mācību klīnikas profesionālajam līmenim jābūt visaugstākajam nozarē, lai būtu iespējams sagatavot atbilstoša līmeņa augsti kvalificētus speciālistus.

Veterinārmedicīnas vēsture Austrālijā

Sidnejas Universitāte

Līdz 19. gs. beigām veterinārārsti Austrālijā bija apmācīti Lielbritānijā vai šaubīgi apmācīti, strādājot pie vietējiem veterinārārstiem. Neviens veterinārārsts netika izsūtīts kā notiesātais, t.i., kā konvikts. Lopu vērtība bija ļoti kritusies; tātad, ja saslimtu, tad neizsauktu veterinārārstu tik un tā. Šī iemesla dēļ profesijas popularitāte lāga nepieauga, salīdzinot ar Eiropu.

Pirmā austrāliešu veterinārmedicīnas skola tika dibināta 1886. gadā, Melburnā. Tā tika iekļauta Melburnas Universitātē 1908. gadā.

Jaundienvidvelsas (NSW) valdība uzsāka veterināru tehnisko kursu 1885. gadā, kas 1892. gadā kļuva par praktisko priekšmetu Hawkesbury Lauksaimniecības koledžā.

1910. gadā nodibināja Sidnejas Universitātes veterināra zinātnieka grādu (Science Degree). 20. gs. 30. gados studentu skaits pieauga, un bija pāri par 100 absolventu. Pirmā sieviete uzsāka studijas 1930. gadā. Tagad 75% no studentiem ir sievietes.

Bija nepieciešamība iegūt lauku saimniecības, lai studentiem tās būtu pieejamas un lai praktiski gūtu apmācības lopu pavairošanā, lopkopībā un medicīnas palīdzībā uz vietas. 1937. gadā universitāte ieguva lauku zemi un nodibināja klīniku pie Badgery's Creek, Kemdenas tuvumā.

Pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā, Sidnejs Veterinārmedicīnas fakultāte bija vienīgā Austrālijā, un sakarā ar veterināru trūkumu, dažas piensaimniecības, pienotavas vai kooperatīvi sāka uzņemt un algot veterinārārstus, lai gādātu par savām piensaimniecībām. Kiamas rajonā 5 pienotavas pieņēma un algoja veterinārārstus, kā arī vēl 1 valdības postenī Nowrā.

Sagadījās, ka 6 austrumeiropiešu veterinārārsti (trīs no Latvijas un 3 ukraiņi no Polijas) ieņēma šos posteņus. No latviešiem Nowrā bija Jānis Baumanis, Džeringongā – mans tēvs Artis Medenis un Albion Parkā – Jānis Grīnbergs. Ar laiku lauku veterinārārsti uzsāka savas privātu prakses, un to skaits pieauga.

Valdība arī uzsāka dažas iniciatīvas, kuras palīdzēja stimulēt lauku prakses. Pirmkārt, bija jāiznīcina brucelosis, kas izraisa abortu govīm un hronisku cilvēku slimību; otrkārt, bija jāiznīcina tuberkulozi, kas arī paspēja skādēt cilvēkiem, it sevišķi maziem bērniem, ja piens nav bijis pasterizēts.

Privāto prakšu veterinārārsti bija nodarbināti ar valdības līgumiem, lai pildītu šo programmu. Šīs programmas deva daudz un pastāvīgu darbu, deva lielāku izdevību būt starp zemniekiem, pierādīt savas spējas, un prakses varēja pieaugt vēl vairāk.

Mans tēvs bija ļoti nodarbināts ar šo programmu; viņam bija jāpieņem asistentus, un līdz ar to viņa prakse pieauga un zēla.

Ļoti apbrīnojams sasniegums bija 1992. gadā, kad Austrālija varēja deklarēt, ka ir pilnībā apkarojusi brucelosa. Tāpat 1997. gada 31. decembrī Austrālija varēja deklarēt, ka bija apkarojusi govju tuberkulozi.

Vēl citu jaunu tehnoloģiju sekmes palīdzēja lauku piensaimniecībām. Mākslīgā apaugļošana dramatiski uzlabojis govju ražošanas spējas un potenciālu. Embriju pārstādīšana ir tagad bieži izmantota, lai ātrāk pavairotu labu ģenētiku.

Datora izmantošana ir dramatiski pārveidojis lauku prakses; pārveidojuši vairāk un vairāk par jauktām praksēm, citos vārdos, prakses, kuras agrāk darbojās gandrīz pilnu laiku, pilnu slodzi ar liellopiem, sāka piedāvāt augsta līmeņa apkalpošanu arī citiem dzīvniekiem, kā piemēram, zirgiem un mājdzīvniekiem. Ar prakses dažādību, veterinārārstu ienākumi nebija atkarīgi tikai no lopiem, un varēja vieglāk pārdzīvot sliktus laikus laukos.

Ar šīm valdības iniciatīvām, ar tehnoloģijas progresu un it sevišķi ar jauktās prakses pieaugšanu, tēva un, ar laiku mūsu, prakse ir pieaugusi un attīstījusies no viena veterinārārsta prakses uz praksi, kurā ir divas klīnikas un vairāki veterinārārsti un medmāsas.

Optimizēta dzīvnieku audzēšana un labklājība un ekonomika visā lauksaimniecībā, kā arī labāka izpratne par dzīvnieku infekciju slimībām, to starp zoonosis (Slimības, kuras cilvēki var iegūt no dzīvniekiem.) un tā kontroli, ir nepārtraukts mērķis. Pēdējos 50 gados ir bijis liels progress zināšanās par barību un pārtiku, par apkārtnes un vides saudzēšanu, kā arī par ražošanu un veterināru zināšanām. Tas viss ļoti veicinājis dzīvnieku augstāka līmeņa labklājību un apgādi. Cilvēki tagad ir vairāk nekā jebkad norūpējušies ne tikai par dzīvnieku fiziskās veselības labklājību, bet arī par garīgo un psihisko veselību. Līdz ar to ir radītas augstākas dzīvnieku labklājības normas un standarti. Dzīvnieku veselības un labklājības noteikumi kļūst pastāvīgi stingrāki un noteiktāki.

Veterinārārstiem tagad ir pieejami dažādi veterinārārstu speciālisti ne tikai pa sugām, bet arī visiem atsevišķiem ķermeņa orgāniem, sistēmām, kā arī pataloģijā, endokrinoloģijā, dzīvnieku uzvedības speciālisti... utt., citos vārdos, viss tas pats, kas ir pieejams cilvēkiem.

Veterinārmedicīna pamatojās vairāk uz holistisku pieeju. Vienā ziņā, ka tiek pieņemta integrēta, visaptveroša, efektīva stratēģija slimības kontrolei, ņemot vērā visu ķermeni, orgānus un apkārtni, kā arī ņemot vērā epidemioloģisko situāciju. Otrkārt, daudz atzīst holistiskas pieejas nozīmi sabiedrības veselības jautājumiem un vajadzības gadījumā ņem vērā netradicionālo un alternatīvo medicīnu, ja ir zinātniski vai klīniski pierādījumi par tās iedarbību. Alternatīva medicīna bieži tiek iekļauta ārstēšanā.

Pēdējos gados strauji ir uzlabojies mācību grāmatu iztrūkums par suņu un kaķu veselību, un tagad šādas grāmatas ir daudz pieejamas. Tagad izdod dažādus veterināru zinātniskus žurnālus, grāmatas; publicē rakstus, pārskatus. Pieaugot veterinārās informācijas pieejamībai internetā, veterinārārstiem intensīvāk jāstrādā pie klientu piesaistīšanas un informēšanas.

Arvien pieaug interneta un sociālo tīklu nozīme arī veterinārmedicīnas jomā. Tajos atspoguļo nepieciešamo informāciju par piedāvātajiem pakalpojumiem (klīniku mājaslapas un profils kādā no populārākajiem sociālās saziņas tīkliem, piemēram, Facebook).

Praktizējošiem veterinārārstiem ar katru gadu jāsakrāj pietiekošs skaits izglītības personāla nepārtrauktās izglītošanās kredītus, lai atjaunotu iegūtu profesionālo reģistrāciju.

Potes kļūst labākas un tiek labi izmantotas; tagad ir iespējams potēt pret pāri par 60 slimībām; saprašana par specifiskām iedzimtām īpašībām un iedzimtām slimībām uzlabojas un papildinās. Medicīniskie un farmaceitiskie pētījumi, no tiem izrietošās terapijas un diagnozes noteikšanas progress ir ļoti manāms, kā arī ekotoksikoloģija, veterinārā toksikoloģija, vides zinātnes, ķīmija, bioķīmija, pārtikas tehnoloģija, farmakoloģija, veterinārā medicīna, cilvēku medicīna, dzīvnieku uzturs, farmācija, bioloģija, dzīves zinātne, agronomijas / lauksaimniecības zinātne, pārtikas mikrobioloģija, epidemioloģija, arodmedicīna/toksikoloģija, veselības aizsardzība un/vai jomās, kas saistītas ar cilvēku veselības aizsardzību.

Vismaz 97% no zālēm, kas pašreiz reģistrētas lietošanai veterinārijā, ir parādījušās tikai pēdējos 50-60 gados. Pirms 1972. gada aspirīns bija maz lietots veterināru medicīnā.

Pretmikrobu antibakteriālās vielas parādījās tikai nesen. Pirmais penicilīns cilvēkiem tika lietots tikai 1946. gadā; pirms tam bija tikai sulfanilamīds.

Pēdējos 50 gados lauku prakses ir attīstījušās no maziem kabinetiem ar ļoti bāziskiem instrumentiem un minimālām zālēm. No turienes veterinārārsti izbrauca uz fermām, bieži projām visu dienu, braucot no vienas fermas uz otro. Nebija rentgena, nebija labu anestēzijas līdzekļu, varbūt bija ēteris un tikai vienkārši pretsāpju līdzekļu, varbūt tikai sulfonamīds pret baktērijām. Ja nespēja ielikt locekļa lūzumu ģipsī, tad nebija ārstējams, izņemot varbūt ar amputēšanu!

Jāapbrīno, kā veterinārārsti tika galā tajos laikos bieži vien tikai ar savām zināšanām, praktiskām metodēm un pašu gatavotiem medikamentiem!

Pēdējos 50 gados veterināru profesija ir piedzīvojusi ievērojami lielas pārmaiņas. Nepārtrauktas, stabilas un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšana un lielāka skaita un labāku darbavietu radīšana ir devusi patērētāju sabiedrību visur Austrālijā. Veterināru profesija ir attīstījusies pamatos.

Īpašais uzsvars uz mājdzīvniekiem ir pieaudzis un pastiprinājies starp zināmas sabiedrības daļas pārticības palielināšanos un pieaugošo pieprasījumu. Agrāk bija grūtāk ieinteresēt studentus uzsākt veterinārmedicīnas studijas. Pēdējos gados profesija ir pārplūdināta. Iestāšanās prasības veterināru fakultātēs tagad ir vienas visaugstākajām Austrālijas augstskolās.

Kā minēju, 1945. gadā Sidnejas Veterinārmedicīnas fakultāte bija vienīgā Austrālijā. Tagad Sidnejas fakultāte ir viena no septiņām, kas dibinātā Austrālijā.

Par maniem mājdzīvniekiem? Es uzaugu, kad arvien mājās bija kaķi un suņi. Patreiz man ir sunītis – pūdelītis Zigis, kas ir saīsinājums no Zigismunds Fronckēvičs, kas ir skolnieka vārds no Kanādas, ar kuru mācījos kopā Minsteres Ģimnāzijā, Vācijā 1973. gadā.

Andrejs Medenis