Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bija puikiņš Jānītis

Jancis par Jancīti

Laikraksts Latvietis Nr. 513, 2018. g. 15. aug.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānītis bija puika, kā visi citi puikas. Nebija nekas speciāls viņam dots, bet nekas arī netrūka. Vārdu sakot, bija puika kā puikam jābūt. Kājas līdz zemei, gali atliekušies – viss kā nākas. Varbūt kājas varēja būt drusku garākas, bet šo trūkumu Jānītis pamanīja tikai daudz, daudz vēlāk – pēc dažām problēmām ar daiļo dzimumu. Bet tad Jānītis bija gandrīz jau Jānis, tādēļ nav vērts tērēt laiku, par to runājot. Tas ir cits stāstāmais.

Ja bija kas, par ko sākuma gados Jānītis nebija sevišķi priecīgs, tad tas bija, ka viņam neļāva bļaut cik viņš grib. Tiklīdz viņš tā stingrāk iekunkstējās vai iebļāvās, tā kāds no ģimenes piederīgajiem bija klāt, izcēla no gultiņas un tad šušināja un kušināja bez jēgas. Neviens, liekas, nesaprata, ka bija pilnīgi nepieciešams izvēdināt plaušas un ieskaņot rīklīti balss dažādiem augstumiem. Vai tad viņi gribēja, lai Jānītis izgāžas, kad būs jāsāk koros dziedāt. Jānītis, acīmredzot, bija ļoti muzikāli noskaņots un, pastāvēdams uz brīva cilvēka tiesībām, bļāva, ka jumts vai cēlās nost. Kaut arī Jānītis viņiem skaidri un gaiši pateica – gooo ššļū mmba goo – tas neko nelīdzēja; lielie tikai savilka ģīmjus tādā savādā, muļķīgā smaidā un turpināja ucināšanu. Mammai tas bija piedodams – priekš tam jau mammas ir, lai savus mazuļus ņurcītu un spaidītu un tad tīrītu, bet ko tie pārējie gribēja pierādīt ar savu nepārdomāto rīcību, tas Jānītim tā ir palika nesaprotams.

Tā tas turpinājās diezgan ilgu laiku, līdz Jānītis iemācījās pats sev dibenu noslaucīt. Tad uzreiz, kā uz burvja mājienu, Jānītim vajadzēja pašam darīt šo un pašam darīt to, un lietas kļuva vēl neciešamākas kā iepriekš, jo tagad ucināšanas vietā Jānītim iešāva kārtīgu pļauku pa dibenu, ja lielie bija par kaut ko neapmierināti. Dzīvniekiem bija Dzīvnieku aizsardzības biedrība, bet maziem bērneļiem – nekas. Vai tie bija sliktāki kā suņi un kaķi? Tā Jānītis jau agri sāka iepazīties ar pasaules netaisnībām.

Nebija jau tik traki, kā kad Jānītim būtu bijis ar sarkanu dibenu jāstaigā apkārt kā mērkaķiem Zooloģiskajā dārzā, bet, pēc Jānīša uzskatiem, tām izdarībām būtu bijis jānotiek daudz, daudz retāk. Viņš neredzēja nekādu jēgu, ja sit viņam pa dibenu, kad galva bija tā vainīgā. Un vispār, tā bija prestiža lieta – viņš nebija nācis pasaulē, lai izpatiktu citiem cilvēkiem un noteikti ne, lai kalpotu kā pelavu maiss, kas domāts klapēšanai.

Jānītis nesaļima netaisnības priekšā. Nē! Viņš norūdījās un iemācījās, ka tu vari darīt, kas tik tīk, bet tas bija jādara tā, lai pieaugušie nemana un nenojauš, kurš bijis vainīgs. Tā bij' laba skola, kas noderēja viscaur dzīvei. Galvenais – no tā brīža, kad Jānītis to aptvēra un lika lietā, Jānīša pakaļa vairs nav cietusi.

No iepriekš teiktā kāds varētu secināt, ka Jānītis bija palaidnis. Tas nebūt tā nav. Jānītim tikai bij ļoti attīstīta taisnības un netaisnības izjūta. Un tā kā lielāko daļu viss, kas notiek šajā pasaulē, notiek bez jēgas un notiek netaisnīgi vai arī ne visai taisnīgi, tad Jānītim bij tiesības būt ar dzīvi un citiem dzīvajiem neapmierinātam. Sākuma gados viņš to izrādīja, parādot mēli, bet kad viņam sāka patikt meitenes, tad tāda izdarība varētu tikt uzskatīta par bērnišķīgu, tāpēc mēle vairs dienas gaismu neredzēja. Arī nekādas citas izdarības mēles rādīšanas vietu neieņēma, jo nu Jānītis bija atradis dzīves jēgu – sieviešu kārtas radījumus, un viss pārējais nu bija mazsvarīgs vai pavisam nesvarīgs.

Bet drīz vien puikiņš Jānītis atrada kaut ko pavisam pārsteidzošu. To, ka ar to dzīves jēgu nekāda īsta jēga nebija. Lai kurai meitenei viņš taisījās klāt kā draugs, tā atrada Jānītī kaut ko, kas viņai nepatika un, pēc viņas domām, bija jāmaina – gribēja Jānīti pāraudzināt. Protams, Jānītis uz to neielaidās, spurojās pretim un drīz vien dabūja meklēt citu draudzeni. Tas nebija ne ērti, nedz patīkami. Cik ilgi tas tā var turpināties bez dziļāku rētu atstāšanas jaunā un nesamaitātā sirdī? Viņš sāka saprast, kādēļ tētis un onkulis Jēkabs un krusttēvs Pēteris, staigāja apkārt pa šo dzīvi kā pus aizmiguši; viņi ar būs sastapušies ar to dzīves jēgu.

Citādi Jānīša dzīve neko neatšķīrās no citu puiku dzīvēm. Viņš gāja skolā tāpat kā citi. Viņš tāpat stundu starpbrīžos košļāja egļu skujas, kad beidza pīpēt papirosu un bija jāiet atpakaļ klasē. Viņš tāpat kārtīgi izkoļķījās, kad bija pāri par mēru noprovējis alu. Kā jau teicu, Jānītis bija puika, kā puikam jābūt. Ar to sieviešu būšanu nekas uz labo pusi netaisījās griezties. Viņu par visu varu mēģināja pāraudzināt, un Jānītis jau bija klusībā padevies liktenim un samierinājies, ka viņam nekad nebūs lemts ar kādu meiteni sabadīties deguniem, kā viņš bija redzējis lielos puišus darām. Un vīrus ar. Tas Jānīti izmisumā nenoveda, jo, no malas skatoties, tur nekas tik pievelkošs nevarēja būt; it sevišķi ziemas laikā, kad kā mazie, tā lielie parasti puņķojās. Pavasarī gāja vēl šķidrāk. Vasarā jau nu varētu pamēģināt, bet Jānītis tomēr nolēma, ka nesmukums vien var sanākt un tamdēļ to meitošanos vispār atmest jeb viņa paša gadījumā – nemaz tā īsti nesākt.

Viegli tā teikt, bet ar darīšanu ļoti, ļoti grūti, sevišķi, kad tev katru dienu jāskatās uz tādu eņģelīti kā Kairiņu, kura sēž priekšēja solā.

Kairiņa – cik brīnišķīga... Dzeltēni, sprogaini matiņi, sārtas kā odziņas lūpiņas, deguntiņš ar sārtu galiņu uz augšu, austiņas – nu burvīgas... un rociņas... un kājiņas... debešķīgi. Nē, Jānītis saprata, ka aizjūsmojies par tālu. Viņa vecumā – kājas bija priekš staigāšanas un meiteņu kājas – meitenēm priekš staigāšanas. Kāda jēga jūsmot par staigāšanas rīkiem. Lielie puiši jau nu gan bija sastāstījuši zilus brīnumus par meitās iešanu un darīšanām, kas sakarā ar meitās iešanu, bet Jānītis pusi neticēja, pusi atstāja nākotnes ziņā; gan jau noskaidrosies, vai tādas lietas tiešām notiek un vai tām ir kaut kāda jēga.

Tas Jānīša dzīvē bija kļuvis par ļoti svarīgu jautājumu. Vai tam, ko tu dari ir kaut kāda jēga? Ja viņš nekādu jēgu neatrada, tad viņš pagrieza muguru un aizgāja. Tāda gara un ilga domāšana Jānītim bija arī – par Kairiņas kājiņām. Viņš nopūtās vienreiz, nopūtās otrreiz, domāja vēl un vēl, bet nekādu jēgu neatradis, atmeta ar roku un aizgāja.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com