Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Smilšu festivāls piedāvā dzīvnieku pasauli

Laikraksts Latvietis Nr. 508, 2018. g. 9. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Demo skulptūra. FOTO Māris Brancis.

Aleksandrs Sarednovs. Krievija. „Sarkanā grāmata“. FOTO Māris Brancis.

Andrejs Kokorins. „Aristokrāta brokastis“. FOTO Māris Brancis.

9. un 10. jūnijā Jelgavā notika 12. starptautiskais smilšu skulptūru festivāls. Šogad tā tēma dzīvnieku pasaule, kas pieļauj ļoti plašu interpretācijas iespējas. Mākslinieks var atklāt savu attieksmi pret suņiem, kaķiem, lauvām un citiem zvēriem. Var arī atcerēties vai visas pasaules pasakas par tiem un interpretēt izlasīto vai iegaumēto skulpturālos tēlos.

Kā parasti, interese par festivālu bija liela, taču vietu skaits Pasta salā, kur notiek gan smilšu, gan ledus skulptūru veidošana un parādīšana skatītājiem, ir tik, cik ir, ar finansēm ir tas pats. Tādējādi tāpat kā citu gadu, arīdzan šajā festivālā tika radīti 15 darbi, kas piedalās konkursā, bez tam tika radīta arī sešpadsmitā – demo skulptūra. Parasti tā ir vislielākā un apjomīgākā, tādēļ to no smiltīm izgrebj vairāki mākslinieki; šoreiz tās ir divas latviešu dāmas – Inese Valtere un Sanita Rāviņa, kam pievienojās divi leišu kungi – Donats Mockus un Martins Graubas. Kā ierasts, to rada pirms tam, kad sarodas kolēģi no maliņu maliņām – no Latvijas, Lietuvas, Ukrainas, Čehijas, Ungārijas, Beļģijas un Krievijas.

Jāteic, ne tikai šoreiz, bet arī citkārt tēlnieku vidū izceļas krievu skulptori ar to, ka acīm redzami šīs valsts mākslas augstskolas, kas gatavo tēlniekus, joprojām seko gadsimtu gaitā nostiprinātajām programmām, kas prasa apgūt augstas profesionālās iemaņas tēlniecisko formu veidošanā, kompozīcijā, siluetu līniju ritmikā un citās amata prasmēs. Piedaloties šādos festivālos, jārēķinās ar to, ka smilšu skulptūra prasīt prasa reālistisku formu pārzināšanu un īstenojumu. Te ar laikmetīgās mākslas izsmalcinātajām lietām, kā koncepciju, plašu pavadošo tekstu izgudrošanu un pasniegšanu skatītājam, tāpat nevar izlīdzēties ar modernās mākslas atsevišķu atzaru formu pielietojumu. Šādu īslaicīgu materiālu skulptūru festivāli paģērē precīzu, nemaldīgu idejas pasniegumu, lai darbu aplūkotāji ātri uztvertu darbus un tikpat steidzīgi novērtētu. Šādas skulptūras neprasa nez daudznozīmīgi dziļu filozofisku tulkojuma interpretāciju. Tām jābūt kā populārām dziesmām, ko labprāt dzied visi. Protams, tas nenozīmē, ka skulptūrām būtu jābūt virspusīgām, naturālistiskām, pārspīlēti detalizētām, sīkumainām. Kā jebkurā mākslas veidā, arī smilšu skulptūrā var pielietot jebko, tikai jāpamato, jāattaisno. Arī šajā materiālā radīto darbu doma vai izvedums ir atkarīgs no autora talantīguma, no idejas realizējuma noteiktības, un tam visam jāsaskaņojas ar profesionālismu vai amata noslēpumu pārzināšanu. Tāpat kā akmens vai bronzas apaļskulptūrā, jāņem vērā, ka arīdzan smiltīs radīts darbs aplūkojams no visām pusēm. Materiāls šajā nav šķērslis vai aizbildinājums. Īslaicīgais materiāls neattaisno nevarību, slinkumu vai paviršību.

1. vietu ieguva Aleksandrs Skarednovs no Krievijas, kurš ar Sarkano grāmatu atgādina cilvēkiem par tām dzīvnieku sugām, kuras ir uz izmiršanas robežas, šajā gadījumā, degunradzi. Tas attēlots izlaužamies caur nosacītu ainavu, ko varam uztvert arī kā cilvēku vienaldzības, augstprātības, necieņas alegoriju pret dzīvo dabu utt. Viņš pratis panākt dzīvnieka ādas raupjumu, izteiksmīgu anatomisko uzbūvi. Tikpat skaidri definēta ainava kā pasaules simbols. Arī stilistiski darbs ir veidots viendabīgs (tas ne vienmēr tiek ievērots).

Viņa tautietis Andrejs Molokovs tēlojis aizvēsturisku dzīvnieku dzīves ainiņu, kurā māte sargā savu mazuli no briesmām. Cits kolēģis Andrejs Kokorins (viņi abi ieguvuši žūrijas simpātiju balvu) ņēmis palīgā satīru, atainojot Aristokrāta brokastīs labi barotu cūku, kā labi ģērbtu džentlmeni ar taurenīti, kronīti galvā, kafijas tasīti kājā, guļam uz kušetes un barodamies, izsakot savu attieksmi pret tiem, kas neko nedara, bet pārtiek no citu sarūpētiem labumiem. Donats Mockus no Lietuvas, kurš Jelgavas festivālos ne vienu reizi vien ieguvis apbalvojumus, pasmejas par cilvēka attīstības shēmu no pērtiķiem, pitekantropiem un citiem pirmcilvēkiem līdz Homo sapiens. Savukārt čehs Jakubs Zimačeks (2. vieta) čūsku savīšanos attēlojis dekoratīvi ģeometriskās formās, iegūdams krāšņu ornamentālu pinumu.

Visiespaidīgākā ir demo skulptūra, kas stāsta par kādu no leģendām, kura vēsta par pasauli, ko nes uz saviem pleciem liels bruņurupucis. Uz viņa muguras novietota pasaules ēka ar ziloņiem un gariem snuķiem, bet virs tiem tādā kā bļodā paceļas kalni un lejas. Apkārt šim pasaules atainojumam ar bruņurupuci, tēlnieki smiltīs izpletuši Visumu – planētas un zvaigznes traucas izplatījumā, turpat arī kādi teiksmaini dzīvnieki, kas lido līdz ar visiem.

12. starptautiskais smilšu festivāla kulminācija notika tikai divas dienas, kad pilsēta piedāvāja dažādas izklaides programmas lieliem un maziem, taču skulptūras, ja būs labi laika apstākļi, būs aplūkojamas visu vasaru līdz septembrim.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com