Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Izdziedāt, svinēt un apliecināt jeb himna himnai

Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana.

Laikraksts Latvietis Nr. 508, 2018. g. 9. jūlijā
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dziesmu svētki ir latviešu tautas identitātes un kultūras viens no nozīmīgākajiem dzīvajiem simboliem. Tajos mēs nevis runājam, diskutējam, vai aizstāvam sevi, bet apliecinām, – vēl vairāk – svinam savu latviešu kā Latvijas pamatnācijas, valstsnācijas identitāti.

Dziesmu svētku tradīciju latviešu tautā iesāka mācītājs, rakstnieks un skolotājs Juris Neikens ar Dikļu dziedāšanas svētkiem 1864. g.

Mūsu Dziesmu svētki nav svētki kādam cilvēkam vispār. Tie ir latviešu tautas svētki. Tajos tiek apliecināta, izdziedāta un deju kustību harmonijā izpausta mūsu īpašā, unikālā, latviskā patība. Tieši tādēļ tie mums kā nācijai ir tik svarīgi. Apliecinot un veidojot mūsu identitāti, tie arī aizvien atjauno mūsu saistību ar Latviju.

Atcerēsimies, ka okupācijas laikā latviešu dziesmas (un nacionālā kultūra kopumā) bija nozīmīgs tautas atmiņu un pašcieņu uzturošais spēks.

Bet dziesma pati par sevi nav ierocis. Bieži dzirdētais, ka Dziesmotajā revolūcijā brīvību mēs ieguvām dziedot, ir bīstami maldi. Visi, kuru dzīvības ir mūsu valsts un brīvības pamatos, ne tikai dziedāja, bet vispirms cīnījās un ziedoja savas dzīvības – sākot ar 1919. g. Neatkarības karu līdz nacionālajiem partizāniem un individuālajiem brīvības cīnītājiem okupācijas laikā. Lai arī maz, taču daži latvieši gāja bojā arī 1991. g. Janvāra Barikāžu laikā.

Ne jau dziesma pati par sevi, bet gan mūsu griba un pašapziņa, kas toreiz izpaudās arī dziesmās, apņēmība kaut ar kailām rokām aizstāvēt savu tautu bija un vienmēr arī būs mūsu uzvaras nosacījums.

Dziesmām ir ne tikai skaistuma aspekts vien. Dziesmas veido mūsu tautas identitāti, caur tām tiek pārmantotas to paaudžu vērtības, kuru apliecinātās vērtības šajās dziesmās ir paustas.

Bet mēs šīs vērtības nesam tālāk vienīgi tad, ja esam gatavi tās ne tikai svinēt izdziedot, bet arī, ja esam gatavi par tām cīnīties. Tikai tad tās ir kļuvušas mūsējās pa īstam, un tad arī pa īstam tās dziedam kā savas, jo mēs taču pārmantojam ne tikai savas tautas melodijas un vārdus, bet arī tās cīņas un varonības garu.

Tieši šim vērtībpārmantojamības, vērtību apliecinošajam aspektam ir jāatšķir Dziesmu svētki no jebkura cita mūzikas festivāla.

Dziesmu svētkos kā vienmēr dziedāsim Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! Tā ir īpaša dziesma. Dievs, svētī Latviju! ir latviešu kā valstnācijas identitātes kods.

Dievs, svētī Latviju! pirmo reizi publiski dziedāja Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 8. jūlijā Rīgas Latviešu biedrības zālē, bet svētku kopkori dziesmu nedziedāja, jo to aizliedza cenzūra.1 Tātad mūsu valsts himna parādījās tautas atklātībā faktiski pirms 145 gadiem. Tas ir nopietns iemesls redzēt Dziesmu svētkus arī kā mūsu himnas svētkus.

Pētniece Guna Goluba par tās izcelsmi saka: „Baumaņu Kārlis pazinis un ... dziedājis tautā izplatīto aizlūgumu „Dievs, svētī Vidzemi!“... To pašu dziesmu kurzemnieki iesāka ar vārdiem „Dievs, svētī Kurzemi!“ Baumaņu Kārlis apvieno to kopējā lūgšanā „Dievs, svētī Latviju!“ Latviju? Vēl taču nebija nekādas Latvijas, bija tikai Krievijai piederošais Baltijas apgabals, un pavisam nesen sāka ieviesties vārds „latvieši“ agrāko „inorodcu“ vietā. Ar savu dziesmu Baumaņu Kārlis izsaka pārliecību, ka Latvija jau ir.“2 Tātad te manāms pravietisks, garīgi intuitīvs tautas nākotnes redzējums, vīzija.

Tālāk viņa saka: „Tieši spilgti izpausta tautas kopības ideja padara dziesmu par nacionālu simbolu. Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!“ ir tieši tāda dziesma, kas jau I Dziesmu svētku laikā no dažādiem Latvijas novadiem iebraukušiem cilvēkiem lika sevi apzināties kā vienotai tautai, kura sirsnīgi aizlūdz par dzimtās zemes tālāko likteni.“3

Kaudzītes Matīss, svētku dalībnieks, rakstīja, ka tā bija dziesma, „kas ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību, dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies nevienas latviski jūtošas sirds.“4

Muzikologs, mākslas zinātņu Dr. Arnolds Klotiņš vēsta: „šī dziesma drīz kļuva populāra kā tipiski jaunlatviska patriotiska dziesma, jo tolaik jauna un patriotiski saviļņojoša bija paša vārda „Latvija“ minēšana virsrakstā un apspēlēšana tik svinīgā, cildenā kontekstā, – laikā, kad Latvija kā ģeogrāfisks jēdziens vēl nebija iegājies, bija cara varas iestādēm nevēlams.“5

Maza bērna izteiktais es ir pagrieziena punkts viņa pašapziņā. Viņš nav kāds neapzinīgs bioobjekts. Līdzīgi tam mēs ar savas patstāvības apzināšanu, pieteikšanu savas valsts himnā vēstām, ka neesam etnisks, demogrāfisks materiāls citu tautu vai valstu ambīcijām. Mēs nedziedam Боже, Царя храни!6, slavinot piem., varmācīgo patvaldnieku Nikolaju, bet gan Dievs, svētī Latviju!

Ar to mēs norādām uz daudz augstāku atskaites punktu kā paši vien vai uz kādu laicīgu varu. Mēs izlūdzamies savai tautai Radītāja svētību un apņēmību pastāvēt, attīstīties, un ja nepieciešams, – arī spēku aizstāvēties. Tāpēc jau sv. Raksti saka: topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā (Pāvila vēstule efeziešiem 6, 10).

Himnā ir minēti tautu dēli un tautu meitas, ne svešas varas. Toreiz tas bija brīvības pieteikums. Šodien tas norāda ne tikai uz latviešu nācijas apņēmību kaut kā izķepuroties globālajā purvājā, bet arī prast attīstīties un uzplaukt līdz sevis svinēšanas apziņai.

Lai to varētu darīt, ir nepieciešami daži vienkārši priekšnoteikumi:

  1. pati latviešu tauta, – dzīva un vitāla;
  2. tās zeme – reāla, fiziska, ne tikai virtuālā vai informatīvā telpa;
  3. tās pilna brīvība un pašnoteikšanās šajā zemē un minētajās telpās;
  4. latviešu pašcieņa, vēl vairāk – cīņas gars, iestājoties par savām vērtībām;
  5. gudrība, – neļaujoties sevi apkrāpt un apmuļķot šodienas informatīvajā karā.

Tāpēc himnas teksts un tā teoloģija šodien ir aktuālāka nekā jebkad. Dievs ir radījis zemi un visu pasauli un redzēja to labu esam (1 Moz 1, 10).

Savukārt ļaunuma, velna mērķis ir izpostīt cilvēku un Dieva viņam dotās vērtības, tai skaitā, runājot par mūsu tautu – Latvijas zemi, latviešu valstsnāciju un Latvijas Republiku.

Mūsu tautas dramatiskā vēstures pieredze rāda, ka šī iznīdēšana ir iespējama, ja attiecīgajā teritorijā vairs nav tautas, kas to aizsargātu. Teritoriju nevar okupēt, kamēr ir tauta, kas to aizstāv, kurai šī zeme ir svēts mantojums. Tautu var iznīcināt trīs veidos:

1. to fiziski izpostot (nogalinot vai radot apstākļus, kad tauta kā nācija vairs neatjaunojas) – genocīds;

2. izdzenot no tās zemes (deportējot vai radot apstākļus, kas izraisa ekonomisko trimdu);

3. iznīcinot tautas nacionālo identitāti – deformējot, pārveidojot, atšķaidot tās patības, savdabības nesējus Laikā un Telpā:

a) Laikā, – piem., mērķtiecīgi diskreditējot to, kas nes atmiņas par neatkarīgās Latvijas laiku, tās sasniegumiem, izcilajiem valstvīriem, vai arī zākājot leģionāru piemiņu;

b) Telpā, – nīcinot nacionālo identitāti nesošās vērtības, piem., Latvijas karoga krāsas mērķtiecīgi un strauji izspiežot no galvaspilsētas vides, aizstājot ar citām; mūsu nacionālajos svētkos mūsu dziesmas aizstājot ar svešām, citā valodā; nav noslēpums, ka latviešu valoda kā valsts valoda funkcionē tikai uz papīra u.tml.

Liela daļa šeit palikušie un kaimiņvalsts mērķtiecīgi musinātie civilokupanti un daudzi viņu pēcteči nemaz nevēlas te integrēties, bet gan deformēt un iznīcināt mūsu identitāti, lai padarītu mūsu zemi par izsūcamu un ekspluatējamu resursu. Sašķeltā sabiedrība un divkopienu valsts lielā mērā ir viņu panākums.

Ik pa laikam dzirdam arī pat izteikumus, ka esošo himnu vajadzētu mainīt uz citu, jo, tajā lūk, nedrīkst būt atsauces uz reliģiskiem simboliem, ka tā ir novecojusi, ka tā kādus diskriminējot.

Šāds domāšanas veids uzrāda vismaz neizpratni par to, ka himna ir kas vairāk kā dziesma vien. Vārds himna cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus, un nozīmē dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam. Tieši tāpēc, ka himna ir nacionāls simbols, to vajag saistīt ar kādu augstāku realitāti, kā tikai mūsu zemišķā un mietpilsoniskā īstenība vien. Kā lai dziedam Plūdoņa:

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dota!
Lai Latvju tauta vienota,
Aug spēkā, slavā, daiļumā!

Kā lai vēlam Latvijai mūžību, ja atraidām tās Devēju?

Atcerēsimies arī to, ka klasiskās vērtības nenoveco. Tāpēc jau tās ir klasiskas, ka izturējušas pārbaudi ar laiku. Pretējā gadījumā būtu jāuzskata, ka novecojušās ir, piem., arī tautasdziesmas. Viduslaiku katedrāles būtu jānojauc, lai tās kādam neatgādinātu par reliģiskajām vērtībām, citu izcilu pieminekļu arhitektūra un interjers būtu steidzami jāmodernizē, piem., Rundāles pils esošie logi jāmaina pret plastmasas, bet griestus – pret iekaramajiem. Šāda domāšana nozīmē, ka netiek izprasta atšķirība starp īslaicīgām, ilglaicīgām un mūžīgām vērtībām.

Viens no simbola uzdevumiem ir norādīt uz identitāti un to uzturēt, tātad, novilkt robežas, lai norādītu, kur kaut kas sākas un beidzas. Ja tas kādu diskriminē, varbūt vaina nav robežā, bet tajā, ka viņš ir nepareizajā robežas pusē?

Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana. Tas nozīmē, ka zinām, ko un kāpēc svinam. Lai to varētu darīt, svētku starplaikā ir jāveic ne tikai muzikālas dabas mājas darbs vien. Mums ik dienas ir jāpilda savas patības, tautiskās pašcieņas uzturēšanas, aizsargāšanas un attīstīšanas darbs. Mums jābūt konsekventiem vērtību, nevis ērtību patriotiem. Lai tad kopā pamatoti varētu svinīgi dziedāt Dziesmu svētku galveno dziesmu: Dievs, svētī Latviju!

Mācītājs Guntis Kalme
Laikrakstam „Latvietis“

1 Pirmo reizi to iespieda tūdaļ pēc dziedāšanas svētkiem 1874. gada K. Baumaņa dziesmu krājumā Austra. Savukārt dziesmu krājumu Līgo, kurā arī bija šī dziesma, krievu cara valdība konfiscēja.

2 Goluba, G., Baumaņu Kārlis (R: Liesma, 1990), 56. [izcēlums – G.K.]

3 Goluba, Turpat, 60.

4 Citēts pēc: Turpat, 58.

5 Klotiņš A. Par kādu senu dziesmu // Literatūra un Māksla. - (1988, 16.sept.), 6.lpp. [izcēlums – G.K.]

6 Dievs, sargi Ķeizaru! – krievu val.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com