Gunārs Šterns

Palielināt / Enlarge

Gunārs Šterns un Meta Šterna.

Gunārs piedzima Rīgā un uzauga Ziemeļvidzemē, Gulbenes un Alūksnes apkārtnē. Tikko pabeidzis Litenes pamatskolu, viņš 1944. gadā, kopā ar vecākiem Pauli un Olgu un jaunāko brāli Uldi, uzsāka bēgļu ceļu rietumu virzienā. Kara beigas Šternu ģimene sagaidīja Angļu okupācijas zonā Vācijā. Gunārs vidusskolas izglītību iesāka un pabeidza latviešu (Rūdolfa Blaumaņa) ģimnāzijā Oldenburgas bēgļu nometnē pašos Vācijas ziemeļos netālu no Holandes robežas.

1940. gadu beigās Vācijas UNRRA/IRO bēgļu nometnes sāka likvidēties un sākās izceļošana uz tālākām zemēm. Gunārs, atkal kopā ar vecākiem un brāli, emigrēja uz Austrāliju.

Kad Arturs Kolvels (Arthur Calwell) 1947. gadā kļuva par Austrālijas pirmo imigrācijas ministru, viņa pirmais darbs bija slēgt līgumu ar IRO (International Refugee Organization – Starptautisko bēgļu organizāciju), atļaujot Austrālijā ieceļot Eiropas bēgļiem no neangļu tautām. Šis līgums veidoja vienu no demogrāfiski lielākajām maiņām Austrālijas vēsturē.

Kolvela akcijas ietvaros, darba spējīgajiem imigrantiem Austrālijā bija jāslēdz līgums (kontrakts) divus gadus strādāt valsts nozīmētā darbā. Brīvais ceļš bija jāatmaksā, strādājot līguma gadus, kur valstij vajadzēja darbaspēku; pēckara gados tādu vietu bija daudz.

Šternu ģimene iebrauca Sidnejas ostā 1950. gada ziemā, un pēc īsas uzturēšanās imigrantu nometnē Grētā nonāca galvas pilsētā Kanberā, kur jau dzīvoja un strādāja radi.

Gunārs, toreiz slaids divdesmitgadīgs jauneklis, sāka savu līguma darbu, šķūrējot akmeņogles toreizējā Kanberas spēkstacijā. Viņš iestājās Melburnas Universitātes Kanberas koledžā, kur lekcijas varēja apmeklēt vakaros pēc darba. Kurss bija galvenokārt piemērots valsts ierēdņiem, un nebija Gunāra iecerētās inženierzinātņu fakultātes. Bija jāizvēlas tautsaimniecība, kas tā arī noteica viņa turpmāko karjeru. Valdība reizēm skatījās labvēlīgi uz imigrantu centieniem mācīties, dažās Austrālijas pavalstīs pat studentus un vidusskolniekus atbrīvojot no līguma pavisam, bet ne Galvaspilsētas Teritorijā – Australian Capital Territory, ACT. Studijas koledžā Gunāram tomēr palīdzēja pāriet no smagā darba spēkstacijā uz ierēdņa/mācekļa vietu valsts statistikas departamentā, kur viņš pirmo reizi iepazinās ar perforētām skaitļošanas kartītēm.

Gunārs toreiz dzīvoja Kapitola kalna (Capitol Hill) imigrantu hostelī, vietā, kur vēlāk uzcēla Austrālijas grandiozo parlamenta ēku. Nedēļas nogales parasti pagāja augstu virs pilsētas Stromlo kalnā pie valsts astronomijas observatorijas, kur tēvam bija dārznieka darbs un māte strādāja observatorijas direktora saimniecībā.

Stromlo kalns paceļas ap 190 m pāri apkārtnei (gandrīz divreiz augstāk nekā Gaiziņkalns pāri savējai). Reizēm Gunārs izmantoja diezgan retos satiksmes autobusus, bet bieži brauca pie ģimenes ar jauniegādāto divriteni, kas kalnā bija jāuzstumj; jaunībā to varēja.

Pēc vairākiem gadiem Stromlo kalnā, Šternu ģimene pārgāja uz stabilāku dzīvi Kanberas pilsētā.

Valdība toreiz, lai veicinātu galvaspilsētas augšanu, samērā izdevīgi izīrēja mājas vai dzīvokļus jaunienācējiem no ārzemēm vai no citām vietām Austrālijā. Šternu jaunā valsts māja Jarralumlas (Yarralumla) priekšpilsētā atradās tikai dažu ielu attālumā no vietas, kur pēc daudz gadiem Gunārs dzīvoja mūža pēdējā posmā. Māte pie jaunās mājas ierīkoja skaistu, ražīgu dārzu un turēja pulciņu vistu; tēvs strādāja vecā parlamenta rožu dārzos, brālis ar izcilām sekmēm sportā un mācībās apmeklēja Kanberas vidusskolu (Canberra High) un Gunārs, strādājot birojā, turpināja studēt koledžā.

1954. gadā Gunārs pārcēlās uz Melburnu, lai pabeigtu tautsaimniecības studijas Melburnas universitātē, ko beidza ar B.Comm. (Bachelor of Commerce) grādu 1956. gadā. Vēlāk, jau strādājot, viņš beidza arī Humanitāro Zinātņu (Arts) fakultāti ar BA (Bachelor of Arts) grādu, specializējoties matemātikā. Kā izvēles priekšmets matemātikas kursā toreiz ietilpa jaunā datoru zinātne, kas piesaistīja Gunāra interesi uz mūžu. Tie bija laiki, kad kompjūteri bija milzīgas mašīnas, ko baroja ar kartītēm vai papīra lentām ar iespiestām pavēlēm un formulām Fortrana, Algola, Cobola u.c. valodās, un reizēm bija jāstrādā naktī, lai tiktu pie mašīnām klāt.

Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās Melburnas Universitātē, un 1957. gada 13. aprīlī mūs uz mūžu savienoja latviešu draudzes mācītājs Arnolds Grosbachs. Gunārs toreiz strādāja pirmā darba vietā pēc studijām pie Gas and Fuel Corporation, un es – universitātē kā asistente (tutor) ķīmijā.

1962. gadā Gunārs sekmīgi pieteicās darbā Austrālijas Nacionālā Universitātē (Australian National University, ANU), kas starplaikā bija izaugusi no koledžas, kur viņš sāka studijas. Darbs bija administrācijā ar uzdevumu datorizēt universitātes preču iegādi un noliktavas.

Tā mēs pārcēlāmies uz Kanberu; es – uz svešu vietu un darbu diezgan nedroši un bez lielas sajūsmas, bet Gunāram tā bija atgriešanās jaunības tekās.

Šeit, viņu izvadot, starp bēriniekiem ir vismaz divi, kas toreiz strādāja viņa nelielajā komandā – arī Kanberas latviešu sabiedriskā darbiniece, žurnāliste un tautas deju dvēsele Skaidrīte Dariusa. Un Gunāra labākais draugs turpmākos piecdesmit četros gados, angļu Normandijas desanta veterāns (tagad Francijas Goda Leģiona kavalieris) 94 gadu vecumā no kara veterāņu pansionāta Sidnejā ieradās atvadīties no drauga. No sirds pateicos, mīļais Klif!

No ANU Gunārs pārgāja valsts darbā, eventuāli kā datoru programmētājs Aizsardzības Ministrijā (Department of Defence), kur strādāja līdz pensijai. Pensijas laikā viņš atgriezās pie grāmatvedības – galvenokārt nodokļu nozarē. Viņš bija ilggadīgs biedrs (60 gadus) grāmatvežu biedrībā Certified Practicing Accountants – FCPA, (Fellow of Certified Practicing Accountants).

Pensijā kādu laiku strādāja starptautiskās nodokļu konsultantu firmas H&R Block Kanberas birojā un pēc tam vairākus gadus bija brīvprātīgs valdības nodokļu konsultants (Tax Help) mazturīgiem pilsoņiem.

Vienmēr, kā pensijā, tā strādājot, Gunārs aktīvi piedalījās mūsu mazā latviešu pulciņa dzīvē. Vairākus gadu desmitus bija Kanberas latviešu Luterāņu draudzes kasieris un Kanberas Latviešu Biedrības (KLB) revidents, līdz pēdējā slimība piespieda dalību pārtraukt. Un vienmēr priecīgi bija gatavs dalīties ar draugiem, radiem un visiem latviešiem savās nodokļu un citās finanšu zināšanās.

Mūsu dzīves vietā Jarralumlā Gunārs bija apzinīgs vietējās kaimiņu sardzes (Neighbourhood Watch) biedrs.

Mūsu Kanberas dzīves laikā šeit pat, Norwood Parka krematorijā, mums bija jāizvada mūžībā visi četri vecāki – vispirms, 1974. gadā Gunāra tēvs Paulis Šterns, tad mans tētis Jānis Fridrichsons un 12 gadus pēc Pauļa 97 gadu vecumā Gunāra māmiņa Olga, kurai viņš bija neparasti gādīgs un apzinīgs dēls. Kad 1996. gadā mana mammīte Marta, tāpat kā Gunārs tieši divdesmit gadus vēlāk, lēni izdzisa Kanberas slimnīcā, palikām divi vien.

Pašu ikdienā Gunārs bija mans datoru guru, kas vienmēr gādāja par mājas datoriem un finansēm. Mūsu darba laikos viņš pat man reizēm izlīdzēja Fortrana jautājumos viņam svešajā kristalogrāfijas pasaulē, pie problēmām, ko nesu mājās, kautrējoties griezties pie kolēģiem pēc padoma.

Viņš arī bija lielisks un vispusīgs mājas amatnieks, pie visiem darbiem un darbiņiem kā iekšā, tā laukā, kaut arī nebija tik jūsmīgs dārznieks kā māte. Tomēr, viss, ko Gunārs stādīja vai pārstādīja, vienmēr labi auga, tagad man visapkārt kā piemiņa.

Latvijā Gunārs pirmo reizi atgriezās vēl padomju laikā, 1970. gadu beigās, pēc tam vairākas reizes; pēdējo – 2001. gadā. Apceļoja arī pārējo Eiropu un iegriezās vecajā skolas vietā Oldenburgā.

Piecus gadus līdz 2015. gada septembrim, kad viņam veselība vairs neatļāva, Gunārs apmēram reizi mēnesī ceļoja no mūsu mājām Kanberā uz acu klīniku Sidnejā kā mans obligātais pavadonis, kādu vajadzēja pēc injekcijām acī. Acu kaites sākumā viņš mani pie rokas veda pāri ielām, mans drošais balsts. Nekad vairs negribēsies nopirkt kafiju Fazāna Ligzdas (Pheasant's Nest) benzīna pildītavas kafejnīcā, kur pa šiem gadiem ceļā uz Sidneju izdzērām tik daudz labus kapučīno.

Paldies par visu un ardievu, mīļā sirds, mans datoru un kafijas guru. Mana ceļa gaisma nodzisa, un ceļš ir bezgala vientuļš un tumšs...

Meta Šterna
2016. g. 5. jūlijā